Tirgus ir mehānisms, kas saved kopā pircējus un pārdevējus un ļauj viņiem vienoties par cenu. Galvenie tirgus dalībnieki ir pircējs un pārdevējs. Pārdevēja mērķis ir pārdot preci pēc iespējas dārgāk, bet pircēja mērķis ir nopirkt preci iespējami lētāk.
Noraugoties uz celtnieku darbošanos Alūksnes novada administratīvās ēkas laukumā, vecākie alūksnieši prātā pārcilā atmiņas vēl par laiku, kad pirms gadiem sešdesmit šeit aktīvi rosījās tirdzinieki.
Pēckara Alūksnē visi spēki un līdzekļi bij veltīti tam, lai pēc iespējas ātrāk pilsētā dzīve atgrieztos normālā ritmā. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija iedzīvotāju apgāde ar pārtiku. Arhīva dokumenti vēsta, ka Alūksnes pilsētas izpildu komiteja tirgus lietu sakārtošanai veltījusi diezgan lielu uzmanību.
Divas reizes nedēļā
1946. gada 26. novembra laikrakstā “Padomju Alūksne” publicētajā Alūksnes apriņķa Tirgus direkcijas paziņojumā teikts, ka Alūksnes pilsētā tirgus notika divreiz nedēļā – ceturtdienās un svētdienās. Notika arī plaši priekšsvētku tirgi. Tirgus tolaik bija vieta, kur strādātgribētāju netrūka. Izpildu komitejas 1945. gada 20. marta sēdē izskatīja un stingri izvērtēja daudzu kandidātu lūgumus uz tirgus laukuma tīrītāja, tirgus laukuma nodokļa iekasētāju vietām. Saskaņā ar Valkas apriņķa tirdzniecības daļas norādījumiem tirgus nodokli nedēļas un gadatirgos Alūksnes pilsētā noteica šādos apmēros: “No vezumniekiem Rbļ. 15,- no katra zirga, no pārdevējiem ārpus vezuma, t.i. no rokas vai tirgus galdiņa Rbļ. 5,- no katra pārdevēja, Zirgiem , resp. vezumiem, kas uzbraukuši uz laukuma, bet neko nepārdod, nosaka tirgus maksu Rbļ. 5,- no zirga. Likmes piemērojamas sākot ar 1945.gada 22. martu.”
1946. gada 11. septembra sēdē pieņemtajos “Saistošajos noteikumos par tīrību un kārtību Alūksnes pilsētā” 5. punkts noteica: “Stingri noliegt visām personām tirgoties tirgus dienās ārpus tirgus laukuma.” Zirgus drīkstēja novietot tikai iebraucamajās sētās un tirgus dienās uz tirgus laukuma.
Sastopami arī spekulanti
Patērētāju biedrības veikalos un tirgū pēckara gados trūka daudzu mājsaimniecībā un lauksaimniecībā nepieciešamu preču, un to izmantoja spekulanti. 1948. gada 22. janvāra laikrakstā “Padomju Alūksne” pieminēts šāds gadījums. Par spekulāciju bija jāatbild kādai pilsonei E., kura “tālāk pārdošanas nolūkos sapirkusi arkla lemešus un citus arkla piederumus un tos mēģināja Alūksnes tirgū pārdot zemniekiem par spekulatīvām cenām. Pie viņas atrasti arī jauni no veikala uzpirkti četri arklu lemeši, divas arklu pēdas un velēnu metējs.”
Īpaši bija jārūpējas par tirgū pārdoto pārtikas produktu kvalitāti. Ar Alūksnes rajona izpildu komitejas 1952. gada 28. augusta rīkojumu nr. 48 bija noteikts: “…līdz ar svaigas gaļas piegādāšanu Alūksnes tirgū ņemt līdzi arī kauto lopu iekšas (sirdi, plaušas, aknas, liesu, zarnas). Iztrūkstot kādam no minētā iekšu sastāva, gaļa netiks apzīmogota. Bez tam jābūt apliecībai no veterināriem darbiniekiem, ka saimniecībā nav lopiem nekādu lipīgu slimību.” Iedzīvotāji sūdzējās arī par dzeramo ūdeni tirgū. 1953. gada aprīlī laikrakstā “Padomju Alūksne” aprakstīta situācija par tirgus aku: “Jau pagājuši gadi, kad Alūksnes tirgus laukumā tika izrakta un izbūvēta aka, taču ūdeni no tās nevar dabūt, jo nav ierīkots sūknis vai citāda ierīce ūdens iegūšanai. Minētā aka ir ļoti nepieciešama, jo pretējā gadījumā kolhozniekiem zirgu padzirdināšanai ūdens jāmeklē no apkārtējo namu akām.”
Raizes rada labiekārtošana
Viens no aktuālākajiem un grūtākajiem bija jautājums par tirgus teritorijas labiekārtošanu. Alūksnes pilsētas izpildu komitejas 1947. gada 18. janvāra sēdes darba kārtības 2. punkts: “Tirgus laukuma telpu uzlabošana.” Sēdē pieņēma konstruktīvu lēmumu: “1. Lai varētu uz tirgus turpmāk ieturēt tīrību pie pārtikas vielu pārdošanas (kā piena, gaļas un citu), likt priekšā patērētāju b – bas savienībai kopā ar tirgus valdi uzcelt uz esošiem atklātiem galdiem jumtu. 2. Tirgus daļai kopā ar Patērētāju b – bu uz tirgus esošās telpas izvest remontu darbus un ierīkot šķērsienas (atdalījumus), lai varētu katram lauciniekam tirgus dienās izdot aizklātas telpas priekš gaļas un piena produktu pārdošanas. 3. Prasīt no komunālās daļas vajadzības gadījumā nākt pretī tirgus valdei vajadzīgo materiālu izsniegšanā priekš šo darbu izvešanas.” Jāpalīdz bija arī pašai tirgus valdei, lai tā nenonāktu kļūmīgā situācijā, jo izdevumu bija daudz. 1947. gada 25. aprīļa izpildu komitejas sēdē pieņēma lēmumu: “Atzīt par vajadzīgu izsniegt Alūksnes pilsētas tirgus valdei īstermiņa aizņēmumu priekš algu izmaksas kalpotājiem uz 1. maiju, ar noteikumu, ka izsniegtais kredīts 5.200 Rbļ. tiktu nodzēsts līdz š. g. 20. maijam. Nolemj lūgt Finansu nodaļu, lai īstermiņa izsniegtais kredīts tiktu dzēsts pirmām kārtām pret pārējem tirgus valdes izdevumiem.”
Satikšanās vieta
Tirgus labiekārtošanas darbi, neraugoties uz dažādiem lēmumiem, uz priekšu virzījās ļoti lēni. 1950. gada 30. septembrī bija apstiprināta tāme 16 152 m2 lielās tirgus teritorijas labiekārtošanai, paredzot laukuma līdzināšanu, ūdens sūkņa ar dzeramo ūdeni, slēgto galdu, žoga un vienstāvu koka piena paviljona ierīkošanu. Pēc gada 1951. gada 24. septembra sēdē nācās konstatēt, ka “vēl līdz šim materiāli priekš slēgto galdu ierīkošanas uz tirgus nav sagādāti, trūkst arī transporta līdzekļu ar ko materiālus piegādāt. Darbus varēs sākt tikai pēc nedēļas.” Tomēr ar to lēmēji nebija apmierināti un uzdeva “uzsākt darbus šā gada 29. septembrī un pabeigt tos līdz Oktobra revolūcijas svētkiem.”
Alūksnes kolhozu tirgu atklāja 1953. gada 1. jūlijā.
Lai arī tagad tirgus vizuāli ir mainījies, tomēr jāatceras, ka no seniem laikiem tirgū ne tikai pirka un pārdeva. Tā bija un paliek arī šodien sabiedriska vieta, kur novada ļaudīm satikties, parunāties, uzzināt jaunumus pagastos un pilsētā.
Tu, māsiņ, tirgū biji
Redzēj manu brūtganiņu?
Sirms zirdziņš, mazs vīriņš,
Balta jēra cepurīte.
L.t.dz.
Astrīda Ievedniece,
vēsturniece
