Alūksnes Jaunā pils ir viena no lielākajām pilsētas vērtībām – pēc barona Fītinghofa laikā būvētās pils attēla Alūksne tiek atpazīta daudzviet. Arhitekte Ināra Caunīte, ar kuru alūksniešiem jau vairākus gadus attīstīta laba sadarbība, atzīst, ka Alūksnes Jaunā pils no ārpuses ir skaista, lepna un gaida, kad arī iekštelpas nonāks uzmanības centrā, jo “cik tad var ar to ārieni greznoties!”. Jāuzsver, ka Alūksnes muzejs jau tagad veic ļoti nozīmīgu darbu, soli pa solim pētot, atsedzot, nostiprinot, saglabājot nākamajām paaudzēm to, kas pilī vēl ir saglābjams, bet muzeja darbiniekiem ir arī daudz labu nākotnes ieceru.
Līdz šim Alūksnes Jaunās pils restaurācijas darbiem piesaistīts Alūksnes novada pašvaldības un Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējums. Pašlaik Alūksnes muzejs iesaistījies starptautiskā pārrobežu projektā “630 verstis pilnas sajūtām/ Sajūtu verstis”, kas paredz pilī veikt nozīmīgus restaurācijas darbus Fortepiano istabā, Ērģeļu istabā un atjaunot flīģeli. Alūksnes muzeja direktore Diāna Pelaka uzsver – alūksniešiem ir, ar ko lepoties, jo pērn arī Alūksnes muižas parks straujiem soļiem sāka atgūt savu kādreizējo spozmi. Turklāt Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde Alūksnes muižas parku izvirzījusi kā nozīmīgu restaurācijas un labās prakses piemēru valstī. “Alūksnes Jaunā pils un muižas parks ir baronu Fītinghofu mantojums, un šīs divas Ziemeļvidzemes pērles mēs vēlamies redzēt tādas, kādas tās bija baronu laikos, un attīstīt kultūrvēsturisko vidi. Lai tas notiktu, vajadzīgs ilgs laiks, pacietība, finansējums un kārtīga izpēte, projekti,” saka D. Pelaka.
Vērtīgs saraksts
Arhitekte Ināra Caunīte uzsver, ka Alūksnes Jaunā pils ir neogotikas stila paraugs, celta no 1859. līdz 1863. gadam. “Alūksnes Jaunā pils ir viens no ievērojamākajiem Tjudoru stila arhitektūras pieminekļiem Latvijas muižās. Salīdzinot ar pārējām šī stila pilīm, Alūksnē ir jaunas ievirzes, piemēram, fasādes plastiskā apdare, tornis ar rustiem,” saka arhitekte.
Viņa atminas – pirms pieciem gadiem, kad veica izpētes darbu Alūksnes Jaunajā pilī, kolēģei Ilzei Mārai Janelis izdevās arhīvā atrast kustamā īpašuma sarakstu, kas sastādīts 19. gadsimta beigās pēc barona Fītinghofa nāves un sniedz daudz informācijas ne tikai par Alūksnes pili. “Mēs zinām, ka Konstantīns Pavlovičs Fītinghofs mira Krievijā 36,9 gadu vecumā. Šādu dokumentu tolaik sastādīja gadījumos, ja īpašniekam nomirstot, nebija pilngadīgu mantinieku, un tolaik par mantinieku uzskatīja tikai dēlu, sieva mantot neko nevarēja. Līdz ar to secināms, ka K. P. Fītinghofam pilngadīga dēla nebija. No saraksta varam gūt arī informāciju, kā izvietoti priekšmeti pils telpās, telpu nosaukumus un netiešas norādes par to, cik ir, piemēram, karnīzes, logi telpās un citu. Šī saraksta pievienotā vērtība ir nenovērtējama,” uzsver I. Caunīte.
Kunga kabinets
Tolaik galvenā ieeja pilī bijusi no torņa. Nonākot priekštelpā, bija kāpņu telpa, bet uz rietumu pusi atradās kunga kabinets. Tam blakus telpa, ko sauca par “Tualeti pie kabineta” – tā bija kunga ģērbistaba, nevis tualete mūsdienu izpratnē. Šodien kunga ģērbistabā pilī iekārtotas sieviešu un vīriešu tualetes.
“Pēc griestos atsegtajiem zīmējumiem noprotams, ka vēsturiski telpa bijusi viena, tagad – atdalīta. Vēsturiski blakus ģērbistabai bijusi ateja – mūsdienās tā ir caurstaigājama telpa pilī. Kunga kabinetā bijis arī kamīns – šobrīd šajā telpā nav nevienas sildierīces. Pieejami arī vēsturiski plāni, kuros redzams, kā pils iekārtota, kad tajā atradās Latvijas armijas 7. Siguldas kājnieku pulks, un tad šajā telpā bijušas pat divas sildierīces. Atsedzot grīdu, varētu iegūt informāciju, kur sildierīces bijušas,” saka I. Caunīte.
Balkona istaba
Uz austrumu pusi no galvenās kāpņu telpas vēsturiski atradusies Fortepiano istaba. Par šo pils telpu arī bijuši dažādi pieņēmumi, bet saraksts apstiprina, ka tā bijusi viena telpa ar diviem logiem. Tālāk uz dienvidiem no Fortepiano istabas pilī bijusi Ērģeļu istaba – šodien tā sadalīta divās telpās. Uz austrumiem no Fortepiano istabas bijusi Lielā zāle, par ko arī ir daudz versiju. Saraksts liecina, ka telpā bijis kamīns, stūra dīvāni.
“Blakus Lielajai zālei – Balkona istaba, kurai bijusi arī ieeja no āra, un virs tās atradies pils balkons. Pils izpētes laikā atklājās, ka pārbūves laikā, kas pilī notika 20. gadsimtā, ne tikai nojauktas sienas, tad atkal uzbūvētas, bet arī mainīta ailu atrašanās vieta. Vēsturiski pilī durvis bija tā, ka, tās atverot, veidojās garš, caurskatāms koridors – tagad durvis pilī ir pavisam citās vietās,” secina I. Caunīte.
Bērnu istabas nav
Viņa uzsver – uz dienvidiem no Lielās zāles atradusies ēdamistaba. “Zināms, ka tur bijusi liela arka, kas mūsdienās aizmūrēta, un šodien ēdamzāles vienā pusē ir Alūksnes muzejs, otrā – jau Dabas muzejs. Diemžēl kustamā īpašuma saraksts apraujas pie pils ēdamzāles, un informāciju par citām pirmā stāva telpām nesniedz, bet satur vērtīgu informāciju par otro stāvu, kura telpas nosauktas arī pēc debespusēm. Sarakstā aiz otrā stāva telpām pēkšņi minēta kungu virtuve – tāda iespēja, ka otrajā stāvā bijusi kungu virtuve, gan ir neiespējama, tolaik tā pilīs nebija. Savukārt aiz kungu virtuves nosauktas vēl daudzas telpas – divas ēdamtelpas, Šarlotīnes jeb dežurantes istaba blakus virtuvei. Daudzie dūmkanāli divās citās telpās gan liecina par to, ka kungu virtuve atradusies tur.
Dienvidaustrumu stūris pilī ir ļoti īpatnējs ar to, ka tur ir viena ļoti plāna siena, jo visas citas ir biezas. Izrādās, ka uz visām šīm sienām – arī plānās – ir fantastiska, vienota apdare,” klāsta I. Caunīte.
Arhitekte uzsver – par to, kāda pils bijusi pirms K. P. Fītinghofa laika, arhīvos noteikti var atrast ziņas. “Vajadzētu būt vēl vienam kustamā īpašuma sarakstam, jo tad, kad Konstantīnam Pavlovičam nomira tēvs, arī palika divi nepilngadīgi dēli. Ja to atrastu, varētu uzzināt, kā pils telpas lietotas vēl agrāk. Vai K. P. Fītinghofam bija pēcnācēji – tas nekur neparādās. Iespējams, nebija, jo pilī nav bērnu istabas,” saka I. Caunīte.
Grezna iluzorā arhitektūra
Monumentālās glezniecības restauratore – meistare Lolita Hermsa zina daudz stāstīt par atklājumiem Fortepiano istabā un kāpņu telpas sienu gleznojumiem kopš 2017. gada. Viņa uzsver – Fortepiano istabā ir ļoti skaista iluzorā arhitektūra. Šī ir vienīgā telpa pilī, kas līdz mūsdienām saglabājusies savos iepriekšējos apjomos, nav pārbūvēta vai sadalīta ar starpsienām.
“Lai arī Fortepiano istabā bija izmantotas gan eļļas, līmes, gan krīta līmes krāsas, paredzamā restaurācija nebija tik sarežģīta, kā tas būtu blakus telpās. Vietumis bija vairākkārtējs eļļas krāsu slānis. Kāda kundze, kura apmeklēja Alūksnes muzeja pasākumu, zināja stāstīt, ka laikā, kad viņas mamma strādāja Alūksnes kinoteātrī, bija pieņemts pirms katriem svarīgiem padomju laika svētkiem sienas pārkrāsot, līdz ar to kārtu skaits arvien palielinājās.
Sarežģījumus radīja pēdējās krāsas kārtas noņemšana, kas bija spēcīgi ieēdusies oriģinālajā krāsojumā. Kad to noņēmām, atklājās grezna, ar iluzorās arhitektūras motīviem rotāta 19. gadsimta beigu klasicisma stila sienu apdare, sienas pamattonis – koši piesātināti sarkans,” stāsta L. Hermsa.
Atjaunos mūzikas salonus
Arhitekte I. Caunīte ciešā sadarbībā ar Alūksnes muzeja vadību izstrādājusi Alūksnes Jaunās pils attīstības projektu. D. Pelaka norāda – Alūksnes muzeja stratēģija paredz, tas ietverts arī Alūksnes novada stratēģiskajos plānos, ka projekta pirmās kārtas pārbūvi un energoefektivitātes pasākumus īstenos 2021. gadā.
“Alūksnes muzeja nostāja ir maksimāli saglabāt visu autentisko, piemēram, atsegtajos zīmējumos, nevis tos koši pietonēt, jo tad nav jautājumu par to, vai tas ir – nav autentisks. Mums ir iecere, piemēram, Fortepiano istabā tikai nedaudz veikt atsegto gleznojumu pietonēšanu – vietās, kur ir pārrāvumi, bet pārējo saglabāt autentisku. Pēc restaurācijas pabeigšanas Fortepiano istaba un Ērģeļu istaba (atrodas blakus Fortepiano istabai, tikai mūsdienās ar starpsienu sadalīta divās nelielās telpās – red.) tiks izmantotas tādiem pašiem mērķiem, kā baronu laikos – tur būs mūzikas saloni. Tajos tiks eksponēti Alūksnes muzeja pamatkrājuma priekšmeti – mūzikas instrumenti, kas arī pamazām tiek restaurēti. Būs flīģelis, kas savulaik piederējis baronu Volfu dzimtai no Ziemeru muižas, būs 20. gadsimta sākumā būvētas ērģeles, koka klarnete un citi. Šīs telpas izmantos arī dažādiem reprezentatīviem pasākumiem, laulību reģistrācijai, kamermūzikas koncertiem un citiem. Fortepiano istaba būs aprīkota arī ar mūsdienu digitālajām tehnoloģijām, arī flīģelis būs aprīkots ar digitālo skaņu, ļaujot apmeklētājiem klausīties tā skaņās, pat nespēlējot,” nākotnes ieceres atklāj D. Pelaka.
Ko nākotnē plāno Alūksnes Jaunajā pilī?
Arhitekte Ināra Caunīte:
“Alūksnes Jauno pili nākotnē iecerēts lietot tikai viena muzeja vajadzībām. Dabas muzejs “Vides labirints” ir unikāls, tajā ir brīnišķīga ekspozīcija, bet man tās ir žēl, jo tā pelnījusi labākas un plašākas telpas. Tā ir Eiropas un pasaules līmeņa ekspozīcija!
Nākotnē Alūksnes Jaunā pils visos līmeņos paredzēta Alūksnes muzejam. Pagrabstāvs sadalītos divās daļās. Vienā būtu atvērtais krājums, kur apmeklētāji nelielās grupās varētu iziet caur krājuma telpām. Otrā – telpas muzeja darbiniekiem darbam un atpūtai, tehniskās telpas, publiskas labierīcības. Dienvidaustrumu galā paredzēts iekārtot nelielu kafejnīcu.
Pirmajā stāvā paredzēts atjaunot sienu starp ēdamzāli un svētku zāli. Tajā visas telpas būtu pieejamas apmeklētājiem. Pils otrajā stāvā būtiskas pārmaiņas netiek paredzētas – tas paliks tāds, kādu šodien to redzam un izmantojam. Izstāžu zālē tiks nodrošināta iespēja iekļūt arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem, jo no pagrabstāva līdz otrajam stāvām paredzēts izbūvēt liftu un pacēlāju. Savukārt pils tornī, tāpat kā līdz šim, būs iespēja uzkāpt un vērot skaisto Alūksnes ezera ainavu.”
Pasaules tendences restaurācijā
Monumentālās glezniecības restauratore – meistare Lolita Hermsa:
“Pasaulē koncepts par restaurāciju pašlaik mainās. Šobrīd pasaules tendence ir restaurācijas laikā atsegtos laukumus atstāt nepietonētus. Nav vairs tā, kā pirms daudziem gadiem, kad visu maksimāli pietonēja, lai nav redzams neviens trūkums – tagad atstāj lielus nepietonētus laukumus. Ļoti daudziem tas nepatīk, bet no zinātniskā viedokļa tas ir pareizi, jo tā tiek saglabāts tikai oriģinālais. Protams, nostāja atkarīga arī no telpas pielietojuma, lai nerastos netīrības un nekārtības iespaids.”
Teksts un foto: Līga Vīksna
