“Alūksne kā lieliska atpūtas vieta cildināta dažādos vēstures periodos. Ziemeļvidzemes pērles pievilcība akcentēta gan ceļvežos, gan pastkartēs, gan arī periodikas rakstos,” uzsver Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova.
Piemēram, 1875. gada “Baltijas Vēstnesī” Nr. 14 var lasīt šādas ziņas: “Pagājušajā vasarā ceļojot, gadījās arī Alūksni apmeklēt. It savādi bij ap sirdi, pakalnā uzbraukušam, to vietu ieraudzīt, kur tik daudz vēsturisku pieminekļu…Tikko zirgu nolicis un pats vieskambari dabūjis kur apmesties, tūliņ devos veco Alūksni apskatīt. Arī tagad tai vēl diezgan branguma… Pašā muižā divas apdzīvotas pilis, viena vecā, otra jaunā; arī citas muižas ēkas brangas un labi uzpostas. Bez tam vēl Alūksnē atrodas 5 bodes, aptieka un 2 traktieri, kas viss kopā diezgan plašu izskatu dod. Ievērojams, ka salmu jumtus gauži reti redz; pie vienkāršākiem ļaudīm ir luba; pie turīgākiem šindeļu jumti. Labums pie tam, ka tādi jumti drošāki pret uguni.” Lai arī rakstiņš lakonisks, tomēr pietiekami raksturo Alūksnes pievilcību un rosina ceļotājus šo vietu izvēlēties kā tūrisma galamērķi.
Alūksnes vārdu pasaulē aiznesušas arī pastkartes. “Par pastkaršu “zelta periodu” tiek uzskatīts 20. gadsimta sākums, kad līdztekus ilustrētajām pastkartēm kļuva pieejamas arī fotopastkartes ar pilsētu, dabas skatu, apsveikumu, reklāmas un citiem attēliem. Pastkartes kalpoja gan kā sazināšanās līdzeklis, gan kā suvenīrs, “reklamējot” apmeklētās vietas,” stāsta vēsturniece.
Jāatzīmē, ka Alūksnes pilsētas skati iemūžināti gan ilustrētajās, gan arī fotopastkartēs.
