“Vai vecums ir kāds nopelns, ka par mani jāraksta?” ar bažīgu jautājumu sociālās aprūpes centrā “Alūksne” mani sagaida alūksniete Austra Āboliņa, kura rīt kopā ar saviem tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem svinēs savu 95. dzimšanas dienu. “Tik liels mūžs, ka nevaru saprast, ko stāstīt, ko nestāstīt, grūti sakopot domas…” viņa piebilst.
Kad Austra pēc ilgākas pārliecināšanas tomēr piekrīt sarunai un saka: “Sākumā iedod man pavedienu”, ir skaidrs – mēs kopā dosimies garā ceļojumā, kura pieturvietas būs viņas bērnība, skolas un darba gadi, to laikā satiktie, iepazītie un iemīlētie cilvēki.
Uzaug kopā ar piecām
māsām
Austras dzimtā puse ir Pededzes pagasts, kur Slobodkā “Purmaļu” mājās viņa uzauga kopā ar piecām māsām. “Mēs visas ļoti labi satikām. Mums bija ļoti gudrs tēvs un ļoti strādīga mamma. Tēvs bija pagasta valdē, aizsargos. Viņš bija arī fotogrāfs. Kādu laiku dzīvojis Petrogradā, kur aizbraucis mācīties un pelnīties, jo arī bija audzis lielā ģimenē. Krievijā ticis par dārznieku un guvis plašas zināšanas. Viņš mājā iestādīja ābeļdārzu, apkārt mūsu zemei apstādīja eglītes, tur bija aveņu plantācija, kādas 15 ābeļu šķirnes, auga zemenes. Labi dzīvojām, bija skaista māja ar četrām istabām un lielu stiklotu verandu, kuru bija uzcēlis mans vectēvs, 33 hektāri zemes, ” atminas Austra.
Tā kā tēvs bijis dievbijīgs, katra svētdiena pie ģimenes galda sākusies ar lūgšanu. Diemžēl, viņš pāragri aizgājis mūžībā 51 gada vecumā, un mamma palikusi viena ar sešām meitām. Vecākajai māsai Hertai tolaik bijuši 15 gadi, Austrai 13, bet jaunākajai māsiņai – tikai trīs gadi.
Iemācās lauku darbus
“Tēvs mani iemācīja ecēt un strādāt arī citus lauku darbus. 13 gados gribēju slaukt govi, vecāmāte gan nevēlējās, lai to daru, bet tomēr pārdomāja un sacīja, ka došot vismīkstāko gotiņu. Iemācījos slaukt un viņa mani ņēma līdzi uz kūti. Kad tēvs nomira, mamma bija izmisumā, kā tālāk dzīvot. Sanāca radi un mierināja, ka nebūs tik slikti, tika nolemts, ka gotiņas apkopsim, sienu sapļausim, bet zeme tika izrentēta vecticībnieku ģimenei, kas turpat Pededzē, Ķuršos dzīvoja. Ļoti labi cilvēki bija, mēs labi satikām. Mammīte bija aizsardze, aizsargi sanāca, labību izkūla, mamma tikai klāja galdu, pabaroja. Hertiņa bija mazpulka dalībniece, mazpulcēni atnāca talkā, rudenī kartupeļus nolasīja. Daudz to kartupeļu bija, bet visus izrakām vienā dienā. Cilvēki tolaik bija ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi,” stāsta Austra.
Pamatskolu viņa beigusi Ulmaņa laikā un ar lielu sirsnību atceras skolas direktoru Pēteri Priedīti un viņa kundzi Margrietu. Sākotnēji mācības notikušas dažādās vietās pagastā – gan pagastmājā, gan vietējo iedzīvotāju mājās, kuri atvēlējuši pa kādai istabai bērnu izglītošanas vajadzībām. Kad uzcelta jaunā Pededzes pamatskola, tas pagastā bijis liels notikums. “Tas bija brīnišķīgi! Jaunajā skolā nomācījos vienu gadu. Klase mums bija ceturtajā stāvā. Mūsu sestajā klasē bija 15 bērni, bet citās – pat vairāk. Kad sākās karš, viss ar tām bēgšanām paputēja,” saka Austra.
Skolotāja Pededzē
Pēc pamatskolas beigšanas viņa aizgājusi mācīties uz komercskolu Gulbenē, kur ieguvusi gan vidējo, gan arī speciālo – grāmatveža izglītību. “Komercskolu absolvēju, kad beidzās vācu laiks. Pededzes pamatskolā vajadzēja skolotājus, jo daļa no viņiem bija devušies bēgļu gaitās uz Vāciju. Artūrs Cekulis, kurš bija uzņēmies skolas vadību, aicināja mani, lai eju strādāt par skolotāju. Teicu – kas es par skolotāju, ja man nav pedagoģiskās izglītības, taču viņš pierunāja: “Nē, strādāsi ar bērniem no 1. līdz 4. klasei.” Tā sāku skolotājas gaitas. Kādi bērniņi toreiz nāca…! 1. klasē bija tādas meitenītes, kurām vajadzēja burtus mācīt. Ne kā tagad, kad, jau sākot mācīties skolā, bērni ar datoriem strādā. Taču skolēni bija tik paklausīgi…” teic Austra.
Pededzes pamatskolā viņa nostrādājusi piecus gadus. Pēc tolaik pieņemtā likuma, ka skolotājiem ir vajadzīga pedagoģiskā izglītība, bijis skaidrs – vai nu neklātienē jāstudē pedagoģija, vai jāmeklē cits darbs.
Visu mūžu – grāmatvede
Tā kā pēc kara bijis maz cilvēku ar grāmatveža izglītību, kas ir Austras specialitāte, viņa atradusi darbu Alūksnē, Komunālo uzņēmumu kombinātā, un savā profesijā nostrādājusi visu mūžu. Bijusi grāmatvede namu pārvaldē, Alūksnes rajona kultūras namā un kultūras nodaļā, sporta biedrībā “Vārpa”.
“Kad strādāju kultūras namā un kultūras nodaļā, bija daudz, ko darīt. Kad tuvojās Dziesmu svētki, bija jārēķina ēdināšanas izmaksas dalībniekiem, lai visus varētu pabarot. Kultūras nama direktore tajā laikā bija Biruta Tempa, viņa bija ļoti jauks cilvēks, mums bija draudzīgs kolektīvs. Tas bija skaists laiks. Kad koris brauca ekskursijā uz Ukrainu, arī mani aicināja līdzi. Ļoti iecienīti un labi apmeklēti bija vakari “Tiem, kam vairāk nekā 25”, kuros bija iespēja tikties ar Latvijā iemīļotiem aktieriem, mūziķiem, sportistiem. Acu priekšā man ir daudzi populāri cilvēki, visus tagad nenosaukt, bet pirmie, kuri nāk prātā, ir Vija Artmane, Velta Līne, Eduards Pāvuls,” Austra dalās atmiņās un teic, ka reiz dzērusi kafiju no vienas krūzītes ar slaveno šķēpmetēju, olimpisko čempionu Jāni Lūsi. “Vakaros piestrādāju arī par garderobisti kultūras namā. Tikšanās ar Jāni Lūsi jau bija beigusies. Tā kā šajos vakaros vienmēr tika klāti galdiņi, bija sarūpēta arī kafija, neliels cienasts. Pēc pasākuma Biruta bija pacienājusi kultūras nama darbiniekus, taču nekas daudz nebija palicis pāri. Un tad viņa man atnesa Jāņa Lūša krūzīti, viņš savu kafiju nebija izdzēris,” atceras Austra. Viņa arī atminas laiku, kad Alūksnē tika uzņemta filma “Ģimenes albums”. “Elza Radziņa bija ļoti jauks cilvēks. Vienkārša, sirsnīga, saticīga. Aktrise teica, ka neesot nekāda peldētāja, bet pēc filmas scenārija viņai bija jāmetas ezerā un jāpeld.”
Bagātība – bērni, mazbērni un mazmazbērni
Ar dzīvesbiedru Jāni Austra iepazinusies, strādājot Komunālo uzņēmumu kombinātā. Tur abi ieskatījušies viens otrā un nolēmuši, ka jāprecas. Pēc tam vīrs strādājis Ceļu daļā, bijis ceļu meistars un darbu vadītājs. “Jānim patika būt sabiedrībā. Viņš dziedāja korī, spēlēja teātri un par to ir saņēmis arī atzinīgu novērtējumu. Kad gāja uz kādiem pasākumiem vai ballēm, vienmēr gribēja, lai es eju kopā ar viņu. Man ir divi bērni – meita Benita un dēls Pēteris, pieci mazbērni un deviņi mazmazbērni. Visus mazbērnus esmu klēpī izauklējusi,” par savu ģimeni stāsta Austra.
Sirsnīga draudzība viņu joprojām saista ar kādreizējā Pededzes pamatskolas direktora Pētera Priedīša dēlu Imantu, kurš ir četrus gadus jaunāks par Austru un dzīvo Vācijā, Hamburgā, un reizi mēnesī piezvana, lai aprunātos. “Priedīša kundze bija manai mammai draudzene un bieži nāca pie mums ciemos. Kad Priedīšiem piedzima dēls Guntis, mamma uzcepa kliņģeri, un man tas bija viņiem jāaiznes,” saka Austra.
Apkārt daudz labu cilvēku
Ar lielu sirsnību viņa piemin Amantovu ģimeni. “Andris tagad ir tulks Briselē, Jānis – mūziķis. Viņu vecāmāte Vija bija mūsu mammai draudzene un radiniece. Maruta vienmēr mazos sūtīja pie mums. Lieldienās bija sarūpēts olu groziņš, Ziemassvētkos – maza eglīte vai svecītes, ko atnesa Jancis ar Andrīti. Vijai bija saimniecība, mēs, kad varējām, visi gājām palīgā,” atceras Austra.
Viņa priecājas par daudzajiem labajiem cilvēkiem, kas ir ap viņu, un stāsta par kaimiņu puisi Daini Rižkinu, kurš palīdzējis uznest malku, par Daiņa mammu un vecmammu. Joprojām saglabājusies saikne ar kādreizējiem darba biedriem kultūras namā.
“Tas viss ir ļoti interesanti!” tā, lūgta raksturot garajā mūžā piedzīvoto, saka A. Āboliņa. “Esmu dzīvojusi vienā gadā ar Ļeņinu. Viņš nomira 1924. gada 21. janvārī, es piedzimu tā paša gada 21. septembrī. Piedzīvots Ulmaņa, pirmais krievu, vācu, tad atkal krievu laiks, Staļina valdīšana. Pēc tam tās sejas mainījās, dažu pat pie rokas veda, jo pats vairs nevarēja paiet. Un tad – Gorbačovs un Berlīnes mūra krišana… Bija neizsakāms prieks, kad sākās Atmodas laiks. Tas rosināja tik daudz atmiņu. Visu mūžu esmu daudz strādājusi. Slimojusi neesmu, tikai acis ārstējusi. Slimnīcā esmu bijusi vienīgi tad, kad dzima mani bērni,” teic Austra.
