Kas ir vērtības tradicionālā izpratnē? Darba tikums, mīlestība, ģimene, savstarpējā cieņa. Tā vien gribas teikt, ka mainās laiki, mainās arī tikumi, un diskutēt par mūžam nezūdošām vērtībām kļūst aizvien sarežģītāk.
Kas ir vērtības tradicionālā izpratnē? Darba tikums, mīlestība, ģimene, savstarpējā cieņa. Tā vien gribas teikt, ka mainās laiki, mainās arī tikumi, un diskutēt par mūžam nezūdošām vērtībām kļūst aizvien sarežģītāk. Katrai paaudzei šī izpratne ir atšķirīga, un vēl tālākā nākotnē, iespējams, to definējums būs pavisam citādāks. Mēs baidāmies, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, zaudēsim daļu no savas identitātes. Taču patiesībā par to sākt baiļoties ir jau krietni par vēlu, jo interese par latviskumu un seno tradīciju kopšanu raksturīga gados vecākajai sabiedrības daļai.
Diemžēl daudz kas no tā aiziet nebūtībā, jo ar katru gadu vecā gadagājuma ļaužu skaits strauji sarūk. Var apbrīnot, cik garu mūžu astoņdesmit un pat deviņdesmit gadu garumā spēj piedzīvot paaudze, kas norūdījusies grūtībās un izbaudījusi dažādu pastāvošo iekārtu diktātu. Negribas atzīt, taču diemžēl tik labu veselību un ilgus dzīves gadus nākamajām paaudzēm nebūs lemts piedzīvot. Nemaz nav jāpaiet ilgam laikam, kad paaudžu sarunās izpaliks stāsti par agrajām ganu gaitām, dzijas vērpšanu, labības kulšanu, pīrāgu cepšanu un tamlīdzīgām lietām. Keramiķis Antons Ušpelis kādā pasākumā izteicis nožēlu, ka skolēniem darbmācības stundās vairs nemaz nemāca veidošanu.
Droši vien jaunajiem ir grūti izprast, ka agrāk uz skolu kājām bija jāmēro vairāki kilometri pa sniegā aizputinātu ceļu, ka skolas bērnam tradicionālā iztika visai dienai bija rupjmaizes šķēle ar speķi. Tagad to nomainījušas čipsu pakas un picas, ko stundu starplaikos var iegādāties par vecāku dāsni piešķirto kabatas naudu, un ērta atvizināšanās uz skolu ar jaunākā izlaiduma auto.
Jau tagad, organizējot pasākumus, kur godā jāceļ senie darba tikumi, ir problemātiski atrast cilvēkus, kam ir prasmes senču darbos. Ikdienā esmu novērojusi, ka, aicinot uz interviju gados vecāko paaudzi, viņi visbiežāk atrunājas – ko par veciem cilvēkiem vairs rakstīt, gluži otrādi – vajagot runāties ar jaunajiem. Taču kam tad ir lielākā dzīves gudrība un pieredze, ko nodot nākamajām paaudzēm, ja ne viņiem. Arī es sev bieži pārmetu, ka tik daudz vēl būtu varējusi mācīties no savas vecmammas, bet neesmu to izdarījusi. Tāpēc cenšos smelt sirdsgudrību un zināšanas, mācos rast spēku un izturību no vecajiem ļaudīm, ar kuriem nākas tikties darba gaitās.
Es nezinu, ar ko visvairāk šodien patīk lepoties jaunajai paaudzei. Iespējams, ka vienai daļai – ar skolas laikā iegūtu autovadītāja apliecību un datoru mājās. Vai varbūt ar pārlieku agri nobrieduša cilvēka uztveri, pieaugušo dzīvei piederošo informācijas pārbagātību un aizliegtā augļa nobaudīšanu? Katrā ziņā neviens jau īpaši “neceļ saulītē” to, ka apguvis prasmi noadīt rakstainu vilnas zeķi vai izgrebt kārtīgu koka karoti.
