Mūsdienās ik dienu Alūksnes pilsētas ielās redzam simtiem automašīnu, šķiet, ka teju katra ģimene to izmanto kā galveno pārvietošanās veidu, savukārt par ērtu un ātru nokļūšanu galapunktā pirmās brīvvalsts laikā rūpējās ormaņi.
Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova stāsta, ka muzeja izrakstu kartotēkā fiksēts paprāvs skaits Alūksnes ormaņu, piemēram, R. Ķikuts, E. Leja, J. Mednis, J. Mikalka, A. Naums, A. Rubenis, H. un R. Zordes, Rudzītis, J. Vanags un citi. “Ar laiku alūksniešiem tik ierasto pārvietošanās veidu pamazām izkonkurēja modernāki spēkrati, šo tēmu pētījusi vēsturniece Zane Grīnvalde,” stāsta
Z. Pavlova.
Z. Grīnvalde pētījumā “Alūksnes pilsētas apbūves attīstība (1920. – 1940. g.)” raksturojusi tālāku satiksmes attīstību Alūksnē, norādot, ka “jau 1920. gadu beigās parādījās sludinājumi par autobusu satiksmi. Pirmais maršruts bija centrs – dzelzceļa stacija. Šajā laikā smagās automašīnas Alūksnē piederēja A. Eizenšmitam, A. Melderim, Kesneram, A. Naumam. Bet viens no autobusiem – E. Kalniņam. 1935. gadā savu auto iegādājās arī Alūksnes pilsētas ugunsdzēsēji – šī transporta iegādei nauda tika vākta dažādos sarīkojumos, rīkojot balles. Bagātākie alūksnieši ziedoja visai prāvas summas, piemēram, auto izmaksāja 6000 Ls”.
