Atsaucoties uz redakcijas sleju ,,Kur palika mani 50 centi?

Lasot Agitas Bērziņas pārdomas par šo gadījumu varu piekrist rakstītājam. Līdzīgs gadījums bija arī man.

Tiesa, pirms ilgāka laika, Jūlija sākumā. Bija viena no tām dienām, kad biju nolēmusi garāku ceļa posmu nūjot gar ezermalu. Plecos uzliku mugursomu, līdzi bija tikai ūdens un fotoaparāts, lai iemūžinātu ceļā redzēto jo Alūksnē skaistuma netrūkst. Beidzot savu iecerēto ceļa posmu biju paveikusi un apmierināta devos mājā. Diena bija karsta un priecājos, ka drīz tikšu pavēnī. Kad jau no Tempļa kalna puses jau biju teju nokāpusi, mani uzrunāja viena sieviete ar grābeklīti rokā. Runāja par karstu laiku, stāstīja ,ka iešot uz kapiem jautāja vai es jau bijusi? Teicu kā bija, ka šoreiz man bija cits mērķis. Tad pēkšņi viņa man paprasīja lai iedodot sīku naudu ceļam, jo viņa nodevusi asinis un vēl nav ieskaitīti apsolītie četri eiro. Tobrīd jutos nelaimīga, ka nevaru palīdzēt jo līdzi naudu nenēsāju, gandrīz vai atvainojos, bet viņa neklausījās un aizsteidzās uz kapu pusi. Kad jau biju pāri tiltam, ieskatījos, ka sporta kurpei šņore attaisījos, apsēdos un pēkšņi man līdzās apsēdās tā pati sieviete un runāja atkal par karsto laiku un daudziem cilvēkiem, tā kā biju pieliekusies, pieņemu, ka manu seju viņa neredzēja, bet tiklīdz es atliecos un iejautājos, kur viņa dzīvo, tā momentā pietrūkās kājās un it kā kādu būtu ieraudzījusi iejuka starp gājējiem. Vakarā vēl pārdomāju par šo gadījumu un pamazām tas izgaisa, līdz tam brīdim, kad tikāmies atkal. Šoreiz “Rimi”! Es biju iepirkusies, kad pēkšņi nepazīstamā sieviete nostājās manā priekšā un paprasīja lai iedod divus centus par laimi makā sīka nauda bija. Es gan devu trīs, bet vienu viņa atdeva atpakaļ jo vajagot tikai divus. Tad aptaustīja manus pirkumus, pajautāja vai es gatavošot mājā pusdienas .Tad gan man tā dīvaini palika, bet laikam nekā ievērības cienīga iepirkuma grozā neatradusi tikpat pēkšņi kā pienāca tā aizgāja un sāka iepirkties ne jau to lētāko preci. Izlikās, ka mani vairs neredz. Man nebija dusmas, bet nelāga sajūta gan pārņēma un pirmo reizi dzīvē es atskatījos pie mājas vai man neseko. Pati sevi norāju un mierināju ar domu, ka Dieva cilvēks vien ir un tādu šajā pasaulē nav mazums. Drīz pēc tam man kāds jaunietis apstādināja, gan uz ielas netālu no “Maxima” un palūdza 40 centus, par laimi bija kabatā. Iedevu. Vēl bija gadījums jūlija beigās. Es gaidīju satiksmes autobusu un apstājos pie “Rimi”, tad mani uzrunāja vīrietis un palūdza iedot 1.50 eiro. Jo vajagot nopirkt maizi un pastēti, draugs atbraukšot vēlāk. Es gan šoreiz noprasīju vai tiešām nauda prasīta šim mērķim. Vīrietis teica, ka saņemšot tikai pēc četrām dienām, bet ar dzeršanu un smēķēšanu nenodarbojoties, ar veselību nesot labi, draugam esot līdzīgi.

Iedevu un nedomāju par to, kur patiesībā nauda paliks. Tikai pārdomāju, ka pēdējā laikā arī Alūksnē sāk parādīties aizvien vairāk naudas lūdzēji. Protams, ka internets pilns ar krāpnieku stāstījumiem. Jābūt ļoti uzmanīgam jo reizēm piedāvājumi pat šķiet ticami. Bet kā saka, jāklausās iekšējai balsij un ar vēsu prātu jāsaprot, ka aiz naudas prasītāja ir citi ,kuri novēro, kāds ķēriens gaidāms? Būsim uzmanīgi! Lai izdodas!