Septembris lielai daļai saistās ar jaunā mācību gada sākšanos. Šogad īpašs saviļņojums ir divu meitiņu mammai, alūksnietei Kristiānai Kozilānei, jo arī viņas sešgadniece Dita uzsāks skolas gaitas Strautiņu pamatskolā. Par to, kādi bijuši seši gadi un kā ritējusi gatavošanās skolai, pieredzē dalās māmiņa Kristiāna.
Uz skolu sešos gados
K. Kozilāne atzīst, ka šobrīd nekāda satraukuma nav, jo ar prātu visu saprotot. Viņa vairāk uztraucas par to, kāds būs sākums – pirmās dienas, nedēļas skolas ritmā. “Skolai viss ir sagādāts. Dita skolu sāks sešos gados. Jaunākajai meitai Ancei ir četri gadi, viņai viss vēl priekšā. Dita jau lasa un visas iemaņas ir apgūtas, pati arī ļoti vēlējās uz skolu. Dita pašlaik visvairāk priecājas par to, ka nebūs vairs jāguļ pusdienlaiks – esot liela meiča, būs skolas soma, telefons! Māsa Ance šad tad zobojas un saka māsai: “Tev ir jāiet uz skolu, es gan varēšu iet gulēt un trīs reizes dienā ēst.”,” smaidot stāsta mamma.
Vienmēr komunikablas
Abas meitenes bērnudārzā sāka iet pusotra gada vecumā. Bijuši vecāku viedokļi par to, ka bērni ir pārāk mazi, lai dotos dārziņā, bet mamma neslēpj, ka pati vairs neesot varējusi “sēdēt” mājās. “Man šķita, ka pietiek gan bērniem, gan mammai būt visu laiku kopā. Pirms bērnudārza gaitu uzsākšanas bieži braucām ciemos pie omēm un citviet, līdz ar to man bērni kopš mazām dienām ir komunikabli, tādēļ arī dārziņā problēmu nebija. Savukārt draudzenei bērns bija tikai ar mammu un uzsākt iet dārziņā bija ļoti grūti. Bērnudārzā Ditai pēdējais gads bija grūtākais, kad visa diena vairs nebija spēlēšanās, bet arī mācīšanās. Taču, pateicoties foršajām audzinātājām, jau mākam un protam visu. Citi vecāki man ir teikuši, ka atņemšu bērnam bērnību, tik agri skolā sūtot, taču man ir ticība, ka bērns var un, ja grib, lai iet. Tiksim galā!”
Nevarēja vien sagaidīt
Vaicāta par pašas skolas laika pirmajiem septembriem, Kristiāna atzīst, ka tas bijis skaists un satraukuma pilns laiks. “Atminos, ka es ļoti vēlējos iet uz skolu. Kad mamma jau sāka pirkt visu skolai, vēl vairāk gribējās uz skolu. Gribējās uzvilkt skaistās drēbes un sākt pielietot jaunās burtnīcas. Pirmās skolas dienas – viss skaists, tīrs, glītraksts. Bet pēc pusgada, kā zināms, paveras jau cits skats… Domājot par saviem bērniem, tagad saprotu savu mammu. Saprotu, ka lielāks stress ir vecākiem. Es jau smejos, ka atkal būs jāsāk mācīties. Apzinoties, ka tas ir pats pamats,” saka K. Kozilāne.
Satraucošā gatavošanās
Kristiāna atzīst, ka viņu gatavošanās skolai atlikta uz pēdējo mirkli. “Šķiet, kas tad tur ir: nopērc nepieciešamo un viss, bet tas ir ļoti laikietilpīgi. Protams, pompozi un pārspīlēt arī nevajadzētu. Galu galā tas ir bērns. Ja runājam par skolas piederumiem, man šķiet, ka viss jāiegādā atkarīgi no tā, ko pats vēlies savam bērnam sagādāt, nevis vadoties pēc šī laika tendencēm un brendiem. Var nopirkt lētākās lietas, bet tām ir jūtami sliktāka kvalitāte. Pati gādāju bērniem ne pašu dārgāko un ne pašu lētāko zinot, ka pēcāk kaut kas tiks nozaudēts,” viņa domā. Atspaids esot arī uzdāvinātās lietas bērnudārza izlaidumā, kas ir atvieglojis lielos tēriņus skolas preču iegādei. Kristiāna neslēpj, ka bērniem nepieciešamās lietas un apģērbs maksā gana dārgi.
Kur paskrēja laiks?
Dzīvojot dienu no dienas, nešķiet, ka laiks paskrien, taču arī Kristiāna nesaprot, kā pienācis jau tik nozīmīgs mirklis. Mamma ir neizpratnē, kur palikuši seši gadi. Atminas, kā ar asarām acīs vedusi Ditu uz Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādi “Pienenīte” un gājusi prom, raudot tikpat ļoti kā meita pirmajā dienā. Tagad jau skolas soma mugurā. Vai tā arī deviņi gadi ātri paskries?
Plānoti divi dēli
Amizanti, bet sākotnēji K. Kozilānes plānā bijuši dēli. “Es biju pārliecināta, ka man pirmais bērns būs puika. Es pat nepieļāvu tādu domu, ka varētu būt meita. Protams, no otras puses, bērns jau paliek bērns un vienalga kāds dzimums. Bet par visiem simts šķita, ka būs dēls. Kad pateica – meitene, vīlusies nebiju. Jāteic, ka puikam man bija vārds izdomāts, tad nācās domāt vārdu meitai. Pētot kalendāru, sākotnējais vārds bija Emīlija, bet tad bija tieši Emīliju bums un ļoti daudz jaundzimušo bija ar šādu vārdu. Kad piedzima meita, slimnīcā nolēmu tomēr par labu Ditai.
Ar vārda došanu otrai meitai bija līdzīgi, tad es vispār nepieļāvu domu par vēl vienu meitu. Domāju, nē, šis būs dēls, jo arī vēders bija mazāks un citas iezīmes lika domāt, ka būs puika. Arī sonogrāfijā nevarēja saprast, kāds dzimums būs. Tā visu grūtniecības laiku 50 pret 50. Atceros, kad piedzima, prasīju – ir puika? Un nē, meitene. Tā kā dēlam bija zināms vārds, atkal bija jādomā meitenes vārds. Ņemot vērā, ka pirmajam bērnam ir četri burti vārdā, nolēmām, ka tikpat jābūt arī māsai. Pamanīju Anci, iepatikās,” atceras Kristiāna.
Katram sava personība
Interesanti, ka Kristiānai vārda diena ir 24. jūlijā, Ancei 26. jūlijā un Ditai 27. jūlijā. Sanāk, ka meitenes svētkus var svinēt kopā, un tas neesot izvēlēts apzināti, jo pamanīts tikai tad, kad vārds jau bijis izvēlēts. “Vārdu raksturojumiem un tādām lietām neticu. Uzskatu, ka katrs bērns ir ar savu raksturu. Turklāt katrs veidojas no divu cilvēku savienības, tas ir skaidrs, ka rodas kas unikāls. Līdz ar to katrai dzīvai dvēselei nevar piedēvēt kādu konkrētu raksturojumu, jo veidojas kas pavisam jauns,” viņa piebilst. Opis jokojot, ka mājās ir Dita Lūriņa un Ance Krauze, jo meitenēm tiešām esot skanīgas balsis un laba aktiermāksla.
Iet visādi…
Šķietami meitenēm nav liela vecuma starpība, tāpēc rodas jautājums, vai nav grūti tikt galā ar divām princesēm vienlaicīgi. “Kad meitenes bija mazākas, šķita, ka ir vieglāk. Protams, bija brīži, kad tu sēdi un raudi, jo raud viena, raud otra, un vienkārši nesaproti, ko darīt. Sēdi un kopā raudi ar bērniem. Šķiet, ka tagad ir grūtāk. Katrai ir savs raksturs. Viena ir mierīgāka, otra asāka, bet bez ķīviņiem nekur. Domāju, ka tikai mani bērni savā starpā daudz skandalē, bet, apspriežoties ar citiem vecākiem, radiem – viss kārtībā, tas ir normāli. Tā jābūt, kādu reizi vecākā pakaitina mazo un otrādi. Bet Ance ir riktīgs “bosiks”. Citreiz viņa sēž, kustina pirkstiņus, dara vienu blēņu un acīs jau redzams, ka tiek plānota nākamā blēņa,” smaidot stāsta mamma.
Blēņu laiks
Ar meitenēm noteikti nav garlaicīgi, jo katru dienu tiek izstrādāti jauni piedzīvojumi. “Ance ir liela dāma, ļoti patīk mammas kosmētika, augstpapēžu kurpes. Viņa knapi staigāja un jau bija mammas augstpapēžu kurpēs iekāpusi! Visspilgtāk palicis atmiņā mirklis, kad mājās bija izremontēta vannasistaba. Ierodoties no darba redzēju, ka vannasistabā visa gaišā siena sasmērēta ar tonālo krēmu… Bet šokējošākais bija tas, ka Ancei nogriezti mati – īsi, cik vien var! Izrādās, viņas bija spēlējušas frizierus. Viss jau feini, lielākā māsa bija frizieris, sarūpēts bija gan priekšauts, gan ūdens, tiešām par visu bija padomāts. Jāatzīst, matu garums joprojām ir nevienāds… Smieklīgākais ir tas, ka pēc pāris dienām blakus istabā dzirdēju, kā abas meitas smejas. Gāju lūkoties – abas sadomājušas, ka arī vecākajai māsai vajag apgriezt matus! Paldies Dievam, tajā mirklī paspēju būt blakus un aizvērt frizieru salonu laicīgi,” atviegloti atskārš Kristiāna.
Vienkārši uztvert lietas
Kristiāna sevi noteikti nedēvē par bargu mammu. “Es ļoti vienkārši cenšos uztvert notiekošo: iekrita dubļos, smiltīs – nu, nekas. Es atceros, ka mana mamma netika ar mani galā. Ir brīži, kad šķiet, ka ir tādi eņģelīši. Pat, ja izdara blēņas, atnāk ar bēdīgām actiņām un saka – man gadījās, visiem taču gadās. Kā tad vairs dusmosies tādā mirklī? Visas dusmas pazūd. Ance vienmēr ar savu smaidiņu tiek sveikā cauri. Dita jau ir pavisam apzinīga. Ja dodamies iepirkties, tad pašas izvēlas, ko grib, bet ar mēru. Ja noskatīts kas dārgs un “neiespējamais”, es mēģinu iziet no situācijas, norādot uz ko citu: “Paskat, cik šis foršs.” Parasti tas darbojas. Es esmu pateikusi, ka nebūs tā, ja kādam citam ir, tad viņām arī būs. Cenšos mācīt arī robežas un to, ka vienmēr nevar dabūt visu, ko vēlies. Ja pat sākas raudāšana, atstāju raudot. Pačīkst un pašas jau meklē mani,” pieredzē dalās K. Kozilāne.
Svētkos ir jāpucējas
Pieskaroties tēmai par apģērba izvēli meitām, Kristiāna ir visai strikta un atzīst, ka pieturas pie klasikas. “Man mamma vēlējās, lai septembrī ir balta blūze, melni svārki. Strautiņu skolā obligāti svētku apģērbs ir balts, melns vai zils un balts. Pati esmu klasiskā stila cienītāja. Es nemaz nevarētu aiziet svinīgā pasākumā saplēstos džinsos, kur nu vēl meitenes tādas palaist uz skolu. Noteikti arī abas meitenes tādas būs, pat ja tas nebūtu obligāti. Vienu reizi gadā tā var tērpties solīdi, svinīgi un skaisti.
Dažreiz es jūtos vairāk sapucējusies nekā tie, kam, piemēram, ir izlaidums. Šķiet, ka tagad ikdienā ģērbjas tieši tāpat kā svētku dienā. Vēl daudzi domā – viegli, ka divas meitas, jo no iepriekšējā bērna palikuši apģērbi, bet tā nav. Dita dzima janvārī un bija 49 centimetrus gara un 3,7 kilogramus smaga, bet Ance piedzima 57 centimetrus gara un 3,2 kilogramus smaga. Ja Ditai vajadzēja vismazākās jaundzimušo drēbītes, tad Ancei jau bija jāvelk lielākas drēbes, jo viņa bija ļoti gara. Tāpat arī tagad drīz abām meitenēm būs viens kājas izmērs. Tāpēc tik un tā apģērbs ir jāpērk un tā īsti nav, ka viss noder no iepriekšējā bērna,” neslēpj Kristiāna.
Lai veiksmīgs gads!
2. septembrī sešgadniecei Ditai būs tikšanās ar klasesbiedriem, audzinātāju un vēlāk meitenes noteikti mielosies ar kūku. Tā kā līdz šim dzīvojušas Strautiņos, tad zinību apgūšanai izvēlēta Strautiņu pamatskola. “Man arī vairāk patīk lauku skolas, jo pati esmu mācījusies Ziemeru pamatskolā. Man nav nekas pret pilsētas skolām, bet, manuprāt, pagastu skolās katram bērnam pieeja ir individuālāka, jo pilsētas skolās bērnu ir krietni vairāk. Un klasē Ditai būs jau pazīstami bērni,” saka mamma.
Kristiāna un meitenes vecākiem un skolēniem vēl izturību, radošumu un rosmes pilnu skolas laiku!
