Kādā vakarā nākot no Alūksnes Pilssalas, saskāros ar visai neērtu situāciju. Pie vietējā veikala stāvēja jauniešu grupa, un pie viena no viņiem piegāja kungs manāmā reibuma stadijā. Bija redzams, ka šis cilvēks noteikti nav nonācis nelaimē. Drīzāk dīkdienis, kurš savu ikdienu pavada, vieglprātīgi dzīvojoties pa pilsētas ielām un diedelējot naudu kārtējai “maizei” jebšu “grādīgajam”. Bija redzams, ka arī zēns jūtas neērti. Vaicāju, vai viss kārtībā. Vīrietis it kā steidzīgi palūkojās visapkārt un mainīja savu trajektoriju uz citu pusi, it kā dodoties citās, svarīgākās gaitās. Savukārt zēna acīs bija nolasāms pateicīgs “paldies”.
Vēl pēc neilga laika, pie kāda cita veikala, sēžot auto, mani pārsteidza agresīvs klauvējiens pie loga. Kundze gados. Paverot durvis, redzamas stiklainas acis, drebošas rokas un jūtams ne visai tīkams aromāts, kas vijās ar alkohola un netīrības mutuli. “Iedodiet naudiņu maizītei. Piecdesmit centus,” viņa teica. Es klusēju, bet tajā mirklī manī viss eksplodēja. Asi atcērtot: “Nē!”, aizvēru durvis un turpināju sēdēt mašīnā. Vēroju, kā cilvēks bezkaunīgi iet pie katra transportlīdzekļa un izmisīgi diedelē naudu. Tas atmiņā uzjundīja situācijas, kad cilvēki tiešām labu gribot, ir pirkuši maizi, produktus un iznesuši šai sabiedrības daļai pie veikala. Tādos gadījumos uzskatāmi redzama viņu neapmierinātība. Jo vajadzēja taču naudu, un ne jau maizi. Situācijas var būt dažādas, un kādam tiešām trūkst naudas. Taču ir sabiedrības daļa, kam nav nekādas kauna izjūtas. Nekādu citu domu, kā tikai par “grādīgo”.
Lai arī mani ir viegli iežēlināt, šoreiz mani pārņēma dusmas, kādēļ man kā kārtīgam, strādājošam pilsonim būtu jādod nauda kādam, kurš pat mazo pirkstiņu nepakustinās, lai strādātu. Mani neuztrauc tie cilvēki, kuri sēž pie veikalu durvīm vai uz ielas ar zemē noliktu krūzīti un gaida, kad kāds labvēlis pats apžēlosies un iesviedīs monētu. Satrauc tieši tie bezkaunīgie, kuri ar savu uzmācību traucē man vai kādai citai sabiedrības daļai. Šiem cilvēkiem tā vien gribas atcirst: “Ej, strādā!” Esmu pārliecinājusies, ka tie, kuriem tiešām būs nepieciešama palīdzība, nelūgsies un nediedelēs. Ir jādomā, kam šo eiro vai piecdesmit centus dodam, jo citādāk viņus pieradinām rotēt pie veikalu durvīm, ļaujot degradēties vēl vairāk. Galu galā, ja gribas izdarīt labu darbu, ir arī ziedojumu kastītes pie veikalu kasēm. Manuprāt, tur naudiņa tiek novirzīta daudz cēlākiem mērķiem.
