Ar šarmanto novadnieci, literatūrzinātnieci, žurnālisti un vienkārši interesantu personību Ilzi Puķi (Aizupi) pirmo reizi satikāmies pērn Alūksnes dienā Kalnciema kvartālā Rīgā, un jau toreiz es zināju, ka mums noteikti jātiekas vēlreiz. Un kas gan varētu būt labāks iemesls sarunai, ja ne vispasaules alūksniešu svētki, kad, kā mēdz teikt, visi ceļi ved uz mūsu Ziemeļvidzemes pērli. Arī Ilzes Puķes ceļi.
Tie gan uz dzimto pilsētu ved daudz biežāk nekā reizi gadā – vismaz četras, jo te tiek atjaunotas un uzturētas dzimtās mājas un te tiekas viena no draudzīgākajām dzimtām, ko vien Ilze pazīst: Klasmaņi – Aizupi. Tādēļ runājām par to, cik nozīmīgi mums katram ir turēt godā savas saknes, par to, ko kādreizējai alūksnietei nozīmē vīnsarkanais, rozēm apvītais dzimtas nams Helēnas ielā, Alūksne un tās izslavētie kapusvētki. Un ne tikai. Ilzei ir brīnišķīgs moto par savu dzimto pilsētu, kas tik trāpīgi sasaucas ar mūsu pilsētas šī gada svētku uzstādījumu būt visskaistākajai, ka šķita – saruna notikusi īsti laikā un vietā.
I. Puķe atklāj, ka šovasar bijusi iespēja Alūksnē uzturēties ilgāku laiku, jo pirmo reizi pēc 22 gadiem viņa devusies apmaksātā nepārtrauktā mēnesi ilgā atvaļinājumā.
Realizē interesi par
cilvēkiem
Jau pieļāvu, ka žurnālisti intervēt nebūs viegli, ko apliecina arī pati intervējamā. “Vismazāk es gribu, lai šī saruna būtu patosāla un piepacelta, taču šajā laikā un vietā, kur ir ļoti daudz enerģētiskā līmeņa atmiņu, es domāju, ka bez samērīga emocionāla kāpinājuma neiztikt,” viņa pajoko vēl pirms intervijas.
Eksalūksniete Ilze Puķe pēc bērnības un skolas gadiem Alūksnē toreizējā Kultūras darbinieku tehnikumā studējusi masu pasākumu režiju, beigusi Latvijas Universitāti ar bakalaura grādu latviešu valodā un literatūrā, vēlāk arī juridiskās fakultātes maģistratūru ar valsts iestāžu vadītāja specifikāciju “Turībā”.
I. Puķes pirmā darba vieta bija Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejs, kur viņa nostrādājusi 10 gadus, no kuriem septiņi aizvadīti Jāņa Akuratera muzeja vadītājas amatā. Pēc tam 20 gadus sekojis darbs dažādās biznesa struktūrās, kas saistīts ar aktīvo pārdošanu un reklāmu. Ilze strādājusi arī par žurnālisti, tostarp veidojot video intervijas, kas joprojām atrodamas interneta resursos. “Tas bija brīnišķīgs laiks, kad es tikos ar daudzām saistošām personībām un varēju realizēt savu interesi par cilvēkiem,” viņa atceras.
Sprādzienbīstams maisījums
“Mana ikdiena aizrit starp diviem 1911. gadā celtiem namiem. Vienā no tiem, Rīgā, Miera ielā, es dzīvoju, un desmit minūšu attālumā ir nams Brīvības ielā, kur atrodas mana darba vieta – Andreja Upīša memoriālais muzejs. Nams ir īpašs arī ar to, ka tajā ir uzturējušies un uzturas valsts eksprezidenti. Starp citu, mana muzeja kaimiņiene ir Vaira Vīķe – Freiberga,” atklāj I. Puķe, piebilstot, ka tas gan uzliek dažādus etiķetes pienākumus. “Es taču nevaru skriet plēstos džinsos, ja man kāpņu telpā var nākt Vaira pretī!” teatrāli stāsta I. Puķe. Taču Ilzei tas nedraud, jo viņas eleganto, bet tajā pašā laikā nepieradināto imidžu varētu apskaust pat eksprezidente.
“Jā, man patīk dzīves faktu pārvērst par mākslas faktu,” viņa smej. “Neesmu sentimentāla, uz lietām un dzīvi raugos drīzāk pragmatiski un racionāli. Reizēm ievīpsnāju par ezotēriku, neapmeklēju dievnamus – ja nu vienīgi kā tūriste – un ignorēju vēlēšanas,” lūgta iepazīstināt ar sevi, pārliecinoši nostāsta Ilze un paziņo, ka īstenībā nemaz nav latviete. “Esmu igauņu un malēniešu vai precīzāk – setu un latgaļu – krustojums. Kad pērn Ēriks Hānbergs man jautāja, kas es tāda un no kurienes, un es viņam šo paskaidroju, kungs teica: “O, jā, tas ir sprādzienbīstams maisījums, kas visu izskaidro!” Ilze smejas, lai gan kā vairākums šajos platuma grādos dzīvojošo sevi vairāk uzskata par intravertu. “Temperamentu nevar attīstīt, bet to lieliski var iemācīties mobilizēt, it īpaši, ja cilvēks ir publiska persona, kas runā cilvēku priekšā vai ar cilvēkiem. Līdz ar to darba procesā gadās kāds spožāks emocionāls zibsnis, kas arī cilvēkiem vairāk paliek atmiņā,” savu būtību skaidro spilgtā novadniece. Viņa novērojusi, ka radošas personības – rakstnieki, aktieri, mākslinieki – bieži vien ir intraverti, jo visu savu jaudu viņi izliek savos darbos vai uz skatuves.
Tikt pāri Brīviņa braucienam
“Kad man piezvanīja un pajautāja – Ilze, vai tu nevēlies būt Andreja Upīša muzeja vadītāja, es nešauboties teicu “jā”,” stāsta novadniece, atzīstot, ka tāda personība kā Akuraters izcili iederējies viņas jaunības gados, savukārt Upīts – brieduma jeb kā Ilze saka – vieduma gados, kad ir svarīgi saprast A. Upīti kā pretrunīgu personību. Tā pusotra gada laikā latviešu rakstniecības dižgara un viņa atstātā literārā mantojuma saulītē nešana un spilgtināšana kļuvusi par nozīmīgu Ilzes sirdsdarbu. Arī viņa pati atzīst, ka identificēšanās ar muzeja personībām ir neizbēgama. Brāļa sieva Elvīra Ilzi jau pirms intervijas pa jokam brīdinājusi: “Tik neaizraujies ar Upīti, viņš nav mūsu novadnieks!” Taču Ilze aizraujas, un tādam taču arī jābūt muzejniekam, kurš savu saimniecību vēlas uzturēt aktīvi pulsējošu.
“Pēdējā laikā es zināmas paaudzes cilvēkus iedalu divās daļās – tie, kuri, lasot “Zaļo zemi”, ir tikuši pāri Brīviņa braucienam, un tie, kuri nav. Un, redzi, es esmu tikusi. Vairākkārt!” smejas Ilze. Viņa uzsver, ka A. Upīts no 93 gadu garā mūža rakstījis sešdesmit, bet, Ilzesprāt, rakstniekam pietiktu pat tikai ar “Zaļo zemi” un “Sūnu ciema zēniem”, lai viņa vārds ar lieliem, skaistiem burtiem tiktu ierakstīts latviešu literatūras zelta fondā.
“Katram cilvēkam dzīvē ir noteikta vieta. Vienam tā ir morgā, vienam Centrāltirgū zivju paviljonā, vienam slimnīcā, vēl kādam varbūt Saeimā, bet mana vieta ir muzejā.”
Izceļ Riharda Ādamsona devumu
Ilzei kā muzejniecei un novadniecei jautājot, kura mūspuses personība būtu pelnījusi vairāk sabiedrības uzmanības, viņa atklāj, ka vēl nesen par to domājusi. “Manas spilgtākās atmiņas no skolas gadiem Alūksnē saistās ar Alūksnes mūzikas skolas apmeklēšanu un dalību orķestrī. Paldies manai mūzikas vēstures pasniedzējai Marijai Vīksnai, kura uz čerkstoša atskaņotāja lika vecas plates, ļaujot iepazīt pasaules skaņdarbus un bagātinot manu muzikālo izglītību. Gaišā piemiņā man vienmēr ir mans fantastiskais mūzikas pedagogs Juris Melderis un vēl vairāk – harismātiskais diriģents Rihards Ādamsons. Lai gan mana dzīve neizveidojās kā profesionālai mūziķei, ja nebūtu šo cilvēku, es staigātu daudz vājdzirdīgāka, un kāda no manām maņām būtu attīstīta daudz mazāk,” viņa spriež, uzsverot, ka tieši R. Ādamsons nodrošinājis spēcīgas saknes Alūksnes izcilajam ģimnāzijas orķestrim. “Varētu tapt kāda memoriālā istaba R. Ādamsonam,” viņa iesaka.
Intravertā latvieša teorija
Viena no I. Puķes izglītībām ir filoloģija, tādēļ par savu otru sirdsdarbu viņa sauc latviešu valodas pasniegšanu. Pēdējos gados viņas studenti, kuri apgūst latviešu valodu, ir ārzemnieki, kuri kopā ar īpašuma tiesībām vai kā citādi ir ieguvuši uzturēšanās atļauju un dzīvo Latvijā. “Šī mērķauditorija ir ļoti pateicīga, un viņiem ir pavisam citādāka atdeve nekā cittautiešiem, kuri šeit nodzīvojuši vairākus gadu desmitus,” vērtē I. Puķe.
Kad šie studenti Ilzei jautā, kāda ir latviskā identitāte, viņai ir savs stāsts. “Latvietis labi jūtas tad, kad ieiet savā viensētā un kilometra tālumā neredz citus cilvēkus, izņemot savu saimi, un par kaimiņu esamību liecina tikai gaiļa dziesmas rīta agrumā,” saka I. Puķe.
Lai gan mūsdienās mēs jau esam pieraduši jautāt: “Kā tev klājas?” un dzirdēt atbildi “Labi!”, Ilze uzskata, ka patiesībā tas, kā mums pa īstam klājas, interesē ārkārtīgi mazu cilvēku loku. “Pēdējā laikā nekad vairs sasveicinoties nejautāju, kā klājas, tad, ja mani tas neinteresē. Savukārt, kad man prasa: “Ilze, sveiki, kā tev iet?”, es jautāju pretī: “Vai tev ir divas stundas laika, lai to uzzinātu?” viņa smejas.
Sabrauc no piecām valstīm
Kad pagājušogad ar Ilzi runājām par Latvijas simtgades vērtībām, viņa pieminēja savu teoriju, ka katram latvietim uz valsts simtgadi vajadzētu sakopt savu namu, sētu, atjaunot aizmirstus dzimtas īpašumus. Izrādās, to paveikusi arī Aizupu dzimta, un Ilzei tagad ir iespēja komfortablāk baudīt Alūksnes burvību savā bērnības namā. “Mēs atrodamies mājā, kuru 1933. gadā cēla mana vecmāmiņa un vectēvs – Marija un Paulis Klasmaņi. Viņi jau zināja, ka būs divi bērni, tāpēc mājai ir divi stāvi. Tagad saime jau ir ļoti kupla – kopā ir divi bērni, seši mazbērni, divpadsmit mazmazbērni un trīspadsmit mazmazmazbērni,” stāsta Ilze Puķe un atzīst, ka par katru no radiem viņa varētu runāt stundām. “Tā ir absolūta ābeces patiesība, ka uzrakstīt grāmatu vai uzņemt filmu var par jebkuru cilvēku, neatkarīgi no viņa vecuma, un mums sanāktu daudz labu stāstu,” saka I. Puķe, īpaši pieminot dzimtas jauniešus.
Reizi gadā, Alūksnes kapusvētkos, visas dzimtas paaudzes tiekas Alūksnē, sabraucot no Latvijas, Igaunijas, Vācijas, Turcijas un Nīderlandes. “Kapusvētki, kā zināms, ir četras dienas, tad nu vienu dienu mēs un mūsu ģimenes draugi pulcējamies pie brāļa Aigara, otru pie māsas Evas, neiztrūkstoši – arī mūsu ģimenes mājā Helēnas ielā, kuru mēs saucam par Pauļa māju. Un tad te pagalmā ir kāds simtnieks ļaužu!” viņa saka.
Izrādās, radu pulkam ir arī savstarpējs čats aplikācijā “WhatsApp”, kas tā arī nodēvēts – “Radi”. “Nav dienas, kad es tur neuzzinātu, kas, kur, kad, ar ko un kāpēc,” smejas Ilze.
Būt atbildīgam par to, kas pieder
Ilze rāda senās fotogrāfijas, kurās redzama Helēnas iela pagājušā gadsimta 1935. gadā, un atpazīst namus, kas ir arī mūsdienās. “Manā bērnībā mājas sauca īpašnieku vārdos. Lūk, Klasmaņu māja, pretī Veistera māja, tā ir Brieža māja un tā – Dzegužu,” stāsta Ilze. Viņa priecājas, ka nu Klasmaņu mājai renovēts mājas otrais stāvs, ko rīdziniece Ilze nebūtu varējusi paveikt bez māsas un brāļu ģimeņu palīdzības. “Tas ir kopprojekts. Uzstādījums bija tāds – lai šis dzimtas nams kļūst par vietu, kur jebkuram no daudzskaitlīgajiem bērniem un mazbērniem, iebraucot Latvijā, Alūksnē, ir, kur palikt. Lai te var ienākt ciemos kāds īpašs cilvēks. Lai cilvēkiem, ejot garām, ir patīkama vide. Nama atjaunošanu es uztveru kā vienkārši loģisku lietu kārtību, jo cilvēkam ir jābūt atbildīgam ne tikai par to, ko viņš pieradinājis, bet arī par to, kas viņam pieder. Tā ir pārmantojamība,” uzsver I. Puķe.
Jautāta par stipro dzimtu pastāvēšanas noslēpumu mūsdienu dinamiskajā laikmetā, Ilze uzsver, ka tā gandrīz ir vienīgā drošā lieta, pie kā turēties. “Šis ir laiks, kad arī Latvija no valsts lēnām pārtop par teritoriju. Mēs tiekam izšķīdināti. Tādēļ aizbraucot mums arvien svarīgāk kļūst, lai būtu, kur atgriezties. Turēties pie tā, no kurienes esam nākuši, un meklēt ceļus atpakaļ,” spriež Ilze. Viņa nedomā, ka ir kāda stipras dzimtas veidošanas recepte, jo patiesībā viss ir gaužām vienkārši. “Tas pateikts latviešu tautas dziesmā divās rindās: “Visi man’im labi bija/Ja es pati laba biju”. Nav mums to naida kūrējiņu, vismaz lielās lietās,” saka I. Puķe.
Paldies Alūksnei par spēku spītīgo!
“Izgājušogad Upīša muzejā tikāmies ar latviešu literātiem, tostarp novadniecēm Māru Svīri un Liju Brīdaku. Toreiz L. Brīdakai citēju viņas frāzi, kaut arī tā ir aprobēta, taču skaista un trāpīga: “Ai, Alūksne, tu izvadīji dzīvē un ilgi esi likusi man jaust to spēku spītīgo, kas malēniešos dzīvo un liek pa savai vīzei vārdus pušu lauzt.” Viņa priecājās! Jā, paldies Alūksnei par spēku spītīgo!” teic Ilze.
Viņa uzsver, ka nepazīst nevienu alūksnieti, kurš, dzīvodams Rīgā, nelielās ar to, ka ir no Alūksnes. Par līdzīgu fenomenu viņa dzirdējusi vienīgi Liepājā. “Man ir pat anekdote. Katrs mans students, vēlākais otrajā nodarbībā, uzzina, ka esmu no Alūksnes, un katrā savā vadītajā sarīkojumā es pieminu, ka esmu alūksniete. Reiz kāds mans kolēģis vēršas pie manis ar jautājumu: “Ilze, es jau sen tev gribēju pajautāt. Jau divdesmit gadus gribēju…”. “Nu, jautā!”. Ilga pauze. “Nu, un tad, ka tu esi no Alūksnes…?” viņš izmet,” sulīgi stāsta Ilze, un nu mēs smejamies abas.
Viņasprāt, ir daudz puzles gabaliņu, kas, kopā saliekoties, liecina, ka Alūksne ir īpaša. “Jau 13. gadsimtā Pleskavu un Novgorodu ar Rīgu savienoja tirdzniecības ceļš, kas gāja caur Alūksni. Nākamie gabaliņi ir fon Fītinghofs un Katrīnas izcelsme, pie tam, ne katrā pilsētā tāpat paviesoties iebrauc Aleksandrs I… Domāju, tas viss ir atstājis nospiedumus zemapziņā un ģenētiski pārmantojies enerģētiskā līmenī,” nu jau nopietnāk spriež I. Puķe.
Vai eksistē dzīve pēc
kapusvētkiem?
Sava teorija Ilzei ir arī par kapusvētkiem, kas viņai ir svēta lieta tāpat kā visai Klasmaņu – Aizupu dzimtai. Pat ārzemju radi ieplānojot savus atvaļinājumus tā, lai var atbraukt tieši augusta pirmajā svētdienā. Tādēļ Ilze laiku pa laikam mēdz izvirzīt nopietni nenopietnu jautājumu – vai Alūksnei un alūksniešiem eksistē dzīve pēc kapusvētkiem?
“Kapusvētki nav tikai tradīcija, tie ir kā pašapziņas un identitātes kods. Pat mentāla nepieciešamība, kas ģenētiski iedzimst un pārmantojas. Taču to var arī izkopt un ieaudzināt. Uzturēt tradīciju, kas pieminēta pat Latvijas kultūras kanonā, ir katra alūksnieša svēts pienākums. Var jau būt, ka mēs esam nenozīmīgas epizodes sen mirušu cilvēku dzīvē, bet cilvēks paliek dzīvs tik ilgi, cik viņu atceras, un atcerēties savus senčus ir mūsu pienākums,” pauž I. Puķe.
Izsakot savu viedokli par kapusvētku un pilsētas svētku savietojamību, par ko reizēm tiek šķēpi lauzti, Ilze nav kategoriska. “Kopš kapusvētki ir vienotā simbiozē ar pilsētas svētkiem, un reizēm tiem pat piepulcējas ģimnāzijas jubileja, formāts kļuvis vēl veiksmīgāks. Šo tūkstošgalvaino pūli es gan dalu divās daļās – īstenie ticīgie, kam prioritāra ir kapusvētku apmeklēšana, un tūristi, kurus vairāk interesē pilsētas svētku norises,” vērtē I. Puķe. Jautāta, ar ko, ja neskaita dzimtas pulcēšanos, saistās tieši viņas kapusvētki, Ilze nosauc trīsvienību – zuši, zaļumballe un obligātais dievvārdu apmeklējums svētdien pulksten 11.
Ja dzīve pēc kapusvētkiem tomēr eksistē, tad jāparunā arī par nākotnes nodomiem. Un tādi Ilzei esot kā Napoleonam. “Negribu te trakoti sasmīdināt Dievu, bet tuvākais projekts ir izstāde “Pie bagātās kundzes – 50”, kuras mākslinieks, starp citu, būs alūksnietis Ints Sedlenieks. Šogad apritēs 50 gadu kopš latviešu filmu klasikas pērles “Pie bagātās kundzes” pirmizrādes Rīgā. Filma ir uzņemta pēc Andreja Upīša romāna motīviem un guvusi izcilus panākumus, tādēļ pienācis laiks to visai Latvijai atgādināt,” ieskicē I. Puķe.
Pieļauj atgriešanos
Novadniece pieļauj, ka vecumdienas varētu pavadīt Alūksnē, jo “gana daudz viņas sirdsapziņas un sviedru tērēts Rīgas akmeņiem”.
“Atvaļinājumā daudz staigāju pa Alūksni. Te muzicē tilts, sačukstas parka laternas un strūklakas iekrāsojas visās varavīksnes krāsās. Un no visām pasaules pludmalēm, kur es esmu bijusi, tikai Tempļakalna peldvieta ziemas naktīs man rādās sapņos. Jā, es zinu, tas var izklausīties pārlieku poētiski, jo ikdienā nedzīvoju Alūksnē un lieliski apzinos, ka no tāluma mīlēt ir vieglāk, taču, iebraucot pilsētā, it īpaši, ja ir bijusi lielāka laika distance, ikviens, tostarp es, kļūst asredzīgāks nekā uz vietas dzīvojošie, un redzes skatupunktam, līdzīgi kā fotografējot, izskaistinājuma filtri nav nepieciešami. Līdz ar to es varu teikt – visas lietas, kas ir skaistas, man ar tevi, Alūksne, ļoti saistās!” teic Ilze Puķe.
Teksts: Sandra Apine,
foto: no personīgā albuma
