Turpinās diskusijas par plānoto reģionālo reformu un to, kur kartē tiks iezīmēts Apes novads. Apes novada cilvēku viedokļi joprojām dalās. Savu viedokli par iespējamajiem reformas scenārijiem labprāt publiski pauž arī Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas skolotāja, biedrības “Apes attīstības un atbalsta klubs” vadītāja Laura Pope, aicinot cilvēkus domāt kritiski.
– Kā būtu jānotiek lēmuma pieņemšanai par labu vienam vai otram reformas variantam Apes novadā? Cik svarīgi ir jautāt iedzīvotāja viedokli?
– Sekoju līdzi administratīvi teritoriālās reformas gaitai un man ir ļoti svarīgi, kāds lēmums tiks pieņemts. Jau tad, kad sāka par reformas plāniem runāt, man bija sajūta, ka man kā iedzīvotājam būtu ļoti svarīgi, ja jautātu manu viedokli, tāpēc to arī paužu. Arī tad, kad Apē bija tikšanās ar Alūksnes novada vadību, es vaicāju, vai būs iespēja noskaidrot iedzīvotāju viedokli, jo interneta laikmetā tas nevarētu būt grūti izdarāms. Tas būtu vērtīgi, jo cilvēku, kuriem nav vienalga, ir pietiekami daudz. Viņi varbūt paši ar savu viedokli neuzprasīsies, bet tajā pašā laikā viņiem ir, ko teikt, un viņi ir gatavi teikt, ja viņiem jautā.
– Kāds ir jūsu viedoklis?
– Tāds ļoti kategorisks viedoklis man nav izveidojies, jo visu laiku “šūpojos”. No vienas puses skatoties, Alūksne šķiet pievilcīgāka, no otras – Smiltene. Skaidrs, ka mēs gan vienā, gan otrā variantā tomēr būsim novada nomale.
Ja kritiski izvērtē visus “par” un “pret” – un es to esmu mēģinājusi reāli uz papīra darīt – vairāk “plusu” sanāk Smiltenei, bet man nav nekādu pretenziju arī pret Alūksni. Vienīgi, es laikam esmu pietiekami drosmīga, lai uzdrošinātos mēģināt kaut ko jaunu. Man ik pa laikam dzīve piedāvā kādus jaunus izaicinājumus, un es mēģinu. Tādēļ man šķiet – ja jau reformas, tad reformas tā “pa riktīgo”, lai mēs tiekam izsviesti no savas komforta zonas un sākam jaunu dzīvi. Tiekam izpurināti. Tiek izārdītas visas “skudru pūznīšu hierarhijas” (smejas).
– Daļa Apes novada iedzīvotāju jau ir pauduši savu nostāju pašu iniciētā aptaujā.
– Neesmu kategoriska ne par vienu, ne otru variantu, tādēļ man nav saprotama novada pensionāru saceltā ažiotāža ar parakstu vākšanu un ļoti kategorisko prasību pievienoties tikai Alūksnei, vai arī nostāja, kas saredz tikai Smiltenes iespēju.
Man ļoti patīk kolēģes vīra teiciens: “Ķīnas mūri taču uz robežas nemūrēs un vīzas nebūs jāpērk, lai tiktu uz vienu vai otru novadu.” Kad man sanāk ar cilvēkiem par šiem jautājumiem runāties, es mēdzu izmantot šo argumentu. Tas, protams, ir ar humoru, bet tajā pašā laikā liek aizdomāties, vai ir nepieciešams tik kategoriski reaģēt un savā starpā tādēļ kašķēties.
– Vai jūs jutāt šādu spriedzi?
– Jā. Ja es ieeju kādā publiskā vietā, un pirmais, ko man piedāvā, nav tas, pēc kā es atnācu, bet gan lūdz parakstīties par pievienošanos Alūksnes novadam, tas mani personīgi kā cilvēku kaitina. Vispirms vajadzētu pajautāt manas domas, jo man taču var būt pašai savs skatījums. Tas vispār ir bezatbildīgi kaut kur parakstīties, neiedziļinoties lietas būtībā. Tā šķiet manipulēšana ar cilvēkiem. Mani uztrauc tas, ka cilvēki paši nedomā, neizvērtē.
– Ir kādi argumenti, ko jūs šajā nostājā novērtējat?
– Jā, tīri emocionāli un attāluma pēc es saprotu, ka būtu svarīgi pievienoties Alūksnei. Ir ļoti svarīga līdzšinējā veiksmīgā sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām Alūksnes novadā, piemēram, ar biedrībām “Astes un Ūsas”, “Alūksnes lauku partnerība”, “Alūksnes un Apes novada fondu” un daudzām citām.
Arī mana baznīca ir Alūksnes novadā. Es faktiski dzīvoju uz Alūksnes un Apes novadu robežas, Apes novada Apes pagastā. Tas nozīmē, ka teorētiski man būtu ar putām uz lūpām jākaro par pievienošanos Alūksnes novadam, taču es vērtēju kritiski.
– Kas būtu pārliecinoši argumenti otrā variantā?
– Piemēram, runājot par medicīnas pakalpojumiem ārkārtas situācijās, cik tās ir bijušas, protams, tiek izmantoti Alūksnes slimnīcas pakalpojumi, bet nopietna ārstēšanās un visas operācijas jau tāpat notiek Rīgā, jo Alūksne specifiskus pakalpojumus nevar piedāvāt. Arī arodskolas un augstskolas ir ārpus Alūksnes un Apes novadiem un jāmeklē Rīgas virzienā.
Vērtējot Ekonomikas ministrijas apkopotos rādītājus, kas bija publicēti arī jūsu laikrakstā un pie kuriem es savā argumentācijā pieturos, secinu, ka Smiltene tomēr ir saimnieciskāka, ekonomiskāk domājoša.
Tāpat kā pedagogs un karjeras konsultants esmu apkopojusi pēdējo trīs gadu 9. – 12. klašu skolēnu tālākizglītības gaitas. Izrādās, ka pēdējos divos gados neviens jaunietis pēc 9. klases beigšanas uz Alūksni nav gājis. Parādās Smiltene, Valmiera, Rīga… Protams, ka tieši uz šo pusi ir profesionāli orientētais virziens, bet arī starp vispārizglītojošajām skolām skolēni izvēlas Smilteni, Valmieru, Rīgu, kas, protams, nerunā par labu arī mūsu skolai. Tas arī ir viens no argumentiem, ka skolēni domā un skatās centralizācijas virzienā.
– Tāds ir jaunās paaudzes viedoklis?
– Jā, ļoti novērtēju jauniešu iesaistīšanos. Man patika viņu reakcija uz vietējo senioru aktivitātēm, kas aicināja parakstīties par pievienošanos Alūksnes novadam. “Bet, skolotāj, mēs taču drīkstam rakstīt vēstuli avīzei? Protams, ka jūs drīkstat!” (maijā laikrakstā tika veidota publikācija ar iesūtītajām lasītāju vēstulēm, tostarp viedokli bija pauduši arī Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas skolēni – red.) Viņi man pajautāja skaitļus, uzdeva precizējošus jautājumus direktorei, bet visādi citādi tā absolūti bija viņu iniciatīva un viedoklis. Mani kā skolotāju ļoti priecēja tas, ka jaunieši arī kritiski vērtē procesus un domā!
Kaut gan no otras puses, skatoties uz saviem bērniem, kuri aug un plāno dzīves ceļus, nezinu, vai mans divdesmitgadīgais dēls pēc studijām atnāks atpakaļ uz Api. Taču esmu arī pārliecinājusies, ka nekad nevar zināt, kā dzīves laikā var mainīties uzskati. Mans vīrs 20 gadu vecumā arī teica kategorisku “nē” laukiem, bet, kad viņam palika 30, vairs nevarēja iedomāties citu dzīvi. Nenoliedzami, lielajās pilsētās ir savas priekšrocības, bet, dzīvojot Apē, man šķiet, ir daudzas citas unikālas iespējas, kā sevi pilnveidot, kur iesaistīties.
– Nosauciet kaut ko unikālu!
– Piemēram, nevalstiskās organizācijas, kas Apē ļoti aktīvi darbojas un īsteno dažādus projektus bērniem, jauniešiem un citām vecuma grupām. Kaut vai tā pati slidotavas liešana, kas Apē notiek, ir vienkārši unikāla! Atbrauc ciemiņi no Inčukalna pamatskolas un brīnās: “Un tiešām jums veči nāk un paši līdz trijiem naktī lej ledu?” Jā, nāk! Protams, viņi tagad jau, pie piecdesmit, ir noguruši un gaida jauno paaudzi, bet nāk. Ģimenēs jaunieši manto mīlestību pret vietējo, un tas lokālais patriotisms Apē patiesībā ir vienkārši unikāls!
– Kādus ieguvumus jums kā apenietei būtu svarīgi no šīs reģionālās reformas saņemt?
– Kā iedzīvotājai, skolotājai, kā biedrības “Apes attīstības un atbalsta klubs” vadītājai ir svarīgi, lai Ape attīstītos visās iespējamās nozarēs. Lai tā Api “paceltu”. Ir loģiski, ka mēs visi gaidām, lai mēs no šīs reformas būtu ieguvēji nevis zaudētāji.
Ļoti ceru, ka tur, “augšā”, viss tiks kritiski izvērtēts, jo man noteikti negribētos, ka novadu sadala. Kuluāros esmu dzirdējusi, ka Alūksnes novadam jau nemaz nevajag visu Apes novadu, tikai Api un Trapeni, savukārt Smiltene vairāk pretendē uz Gaujienu un Virešiem. Pret šo gan es kategoriski iebilstu. Mēs pēdējos 10 gados tomēr esam iemācījušies dzīvot kā viens vesels un vienots novads kultūras, izglītības un citās jomās. Tas mums ir nācis gana smagi, un vēl tagad dažas lietas mazliet buksē, jo katrs pagasta centrs taču ir kā personība. Pašvaldība ir daudz darījusi, lai mēs iemācītos skatīties vienā virzienā. Ir organizēti daudzi saliedēšanās pasākumi, kas ceļo pa visiem pagastiem, katru padarot īpašu un tajā pašā laikā kopīgu. Ja novadu sadalītu, mums atkal tas viss būtu jāmācās no jauna.
– Kādu iedomājaties savu un Apes novada nākotni pēc reformas?
– Es ticu un ceru, ka līdz sirmam vecumam dzīvošu laukos un man apkārt būs dzīvība. Apes novadā rosīsies jaunieši un gribēs šeit palikt arī pēc studijām. Man šķiet, ka Latvija ir unikāla tieši ar šo savu vidi, laukiem. Urbanizācija diezin vai būs tā, kas Latviju izglābs krīzes situācijā. Laikam esmu mazliet naiva, bet es tā domāju.
