Ikviens latvietis izmanto mūsu dabas dotās priekšrocības, dodoties mežā pēc dabas veltēm. Dažbrīd kārdinājums un azarts ogu un sēņu lasīšanā ir tik liels, ka nemanot ogotājs vai sēņotājs apmaldās. Jūlijā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam Vidzemes reģionā bijuši jau četri izsaukumi cilvēku glābšanā, kuri apmaldījušies mežā: Gulbenes, Strenču, Burtnieku un Smiltenes pusē. Alūksnes un Apes novados šādi gadījumi šogad nav konstatēti, taču tas nenozīmē, ka nav jāievēro piesardzība.
Viena uz mežu neietMarta Stradiņa, bieži dodas mežā:
“Ar ģimeni uz mežu braucam vismaz reizi nedēļā visu gadu. Staigājam, velkam bērnus ragavās, vienmēr pēc pastaigas ir zīļu kafija un mazs pikniks. Lai gan nedzīvojam Rīgas centra gāzēs un dūmos, tomēr arī Alūksnes un meža gaisu nevar salīdzināt. Braucam uz Dzeņiem vai Karvas skujkoku mežiem, man svarīgas ar ratiem izbraucamas taciņas, tāpēc nekad vēl neesam nomaldījušies. Arī sēņojot nekad neejam pārāk tālu no ceļa. Par ērcēm neuztraucos, jo tās var būt arī vietējā parkā vai garākā zālē. Ņemam līdzi arī suņus, lai tie izskrienas, tā ir drošāk, protams. Siltajās sezonās uz mežu aizbraucam arī darba dienu vakaros, ņemam līdzi omes un opjus, bērniem cits miegs naktī. Fonā neskan “Panorāma” ar šodienas problēmām, tikai čivina putni un var dzirdēt klusumu. Es labprāt dzīvotu mežā! Mums arī līdzi vienmēr ir groziņš dabas veltēm un sanāk gan samarinēt, gan pilnu saldētavu salikt ziemai. Nekas nav salīdzināms ar tikko noplūktu melleņu sauju bērnam! Jāatzīst, ka viena es apmaldītos ļoti ātri, bet, ja visu laiku paliek ceļa tuvumā un blakus ir kāds, kas orientējas dabā, un man tas ir dzīvesbiedrs, tad apmaldīties nevar.”
Dodoties mežā, jāievēro drošībaSandra Vējiņa, VUGD Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļas vecākā speciāliste:
“Arī pērn bija vairāki gadījumi, kad palīdzējām cilvēkiem, kuri bija apmaldījušies. Šķiet, ka cilvēki ļoti bieži aizraujas ar sēņu lasīšanu, ogošanu, skatās tikai uz zemi un nepalūkojas apkārt. Mežs arī mainās, ir jauni izcirtumi, pēcāk cilvēks apjūk un nesaprot, kur atrodas.
Ja dodamies mežā, skatāmies līdzi, ievērojam raksturīgas norādes, lai brīdi, kad nelaime rodas, varam saprast, kur atrodamies. Ja mežs ir nepazīstams, varbūt tomēr labāk meža veltes lasīt apkārt mašīnai vai tās tuvumā. Pirmais, kas jāievēro, dodoties sēņot, ogot – nedrīkst aizmirst paņemt līdzi ūdeni, kādu saldumiņu, kabatas lukturīti, svilpīti, uzlādētu mobilo telefonu. Medikamentus, ja tādi nepieciešami. Pat, ja arī ieskrienam uz stundiņu mežā, medikamentiem jābūt līdzi. Jāģērbjas košās drēbēs, lai varētu cits citu ieraudzīt, tāpat tas atvieglo darbu glābējiem. Tāpēc svarīgi nedoties uz mežu vienatnē. Cilvēki mēdz neatklāt savas sēņu, ogu vietas, bet drošāk būtu mežā doties kompānijā. Runājot par viedtālruņiem, jaunāki cilvēki ļoti uzticas tiem, domā – ja telefons ir līdzi, tas palīdzēs iziet no meža, bet gadās, ka tieši tajā mirklī nav interneta pārklājuma vai telefons izlādējas un vairs nedarbojas. Nevajadzētu tik ļoti uzticēties tehniskām lietām, bet sekot līdzi atpazīšanas zīmēm mežā.
Vēl arī jāpiefiksē, no kurienes ieiets mežā. Iespējams, blakus ir kāda pietura, dzelzceļš, elektrolīnija un tamlīdzīgi. Jāpamana viss, kas varētu būt orientieris gadījumā, ja nepieciešama glābēju palīdzība. Tāpat nepieciešams informēt piederīgos, uz kurieni dodas un cik ilgi plānots būt prom.”
Ja saprotat, ka esat apmaldījies
• Nekrītiet panikā! Nemēģiniet sākt haotiski staigāt pa mežu un meklēt atpakaļceļu.
• Centieties saklausīt, vai tuvumā neatrodas šoseja, liels ceļš, dzīvojamā māja, nekautrējieties pajautāt pareizo virzienu.
• Ja gadās apmaldīties purvā, rūpīgi pārbaudiet ik vietu, kur plānojat spert soli, ar garāka koka palīdzību.
• Ja pašu spēkiem nespējat izkļūt no meža, zvaniet glābējiem pa tālruni 112 un nosauciet tiem pēc iespējas konkrētākus orientierus – kurā vietā iegājāt mežā, cik ilgi esat uzturējies tajā, kādus dabas vai cilvēka veidotus objektus esat šķērsojis vai tiem pagājis garām. Jebkurš sīkums var palīdzēt glābējiem jūs atrast!
