Novadnieku Māri Lapiņu dzīves ceļi no Alūksnes aizveduši uz Mārupes novadu, kur kopā ar sievu Intu audzina dvīnītes un jau vairākus gadus izvērsuši mājražošanu. Mārim netrūkst pacietības, lai mārrutka, kas Latvijā aug griezdamies gan savvaļā, gan mazdārziņos, saknes izraktu no zemes, paciešot spēcīgo smaržu, apstrādātu un ar radošu izdomu pārvērstu gardos un neiedomājamos produktos, turklāt ar “odziņu” – arī cepumos, trifelēs, šokolādē un vēl, vēl, vēl!
Domāju, nebūs skaļi teikts, ka arī pašam Mārim noteikti piemīt mārrutka asums, sīkstums un stiprums. Māris ir pārliecināts, ka labie darbi dzīvē noteikti atmaksājas. Bērnību un skolas gadus viņš pavadījis Alūksnē, kur absolvējis Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāziju. Aicinājām novadnieku uz sarunu, lai ielūkotos zīmola “MārLapiņi” radītāja ikdienā.
– Kādus atminies Alūksnē pavadītos bērnības gadus?
– No bērnības daudz atmiņu man nav. Tā kā mani vecāki bija šķīrušies, kad vēl biju mazs, bieži laiku pavadīju arī Rīgā pie tēta – tas man bija īpašs piedzīvojums katru reizi. Man nebija liegta iespēja ne satikties ar tēti, ne braukt pie viņa ciemos. Mammas dzīvē ienāca cits vīrietis, māsas tētis, bet viņu es droši varu saukt un arī saucu par savu otro tēti. Viņš man iemācīja ļoti daudz, tostarp ēst gatavošanu, kas tagad ir mana sirdslieta. Tas noteikti ir palīdzējis mācēt un just, kādas garšas un ar ko sader, radot jaunus produktus. Par viņu man ir tikai pozitīvas emocijas, turklāt tad mums ģimenē radās Lielais un Mazais Māris, jo otrais tētis arī bija Māris.
Skolas gaitas sāku tālajā 1986. gadā, kad mūsu gads tika izvēlēts kā izmēģinājuma gads, jo skolā sākām iet no sešiem gadiem. Tā nu sāku mācīties 1. d klasē ar indeksu “sešgadīgie”, jo paralēli bija arī 1. klases ar indeksu “septiņgadīgie”, kas pēc tam vienu klasi izlaida. Mūsu klase atradās internāta telpās, un mums bija ļoti laba sākumskolas skolotāja Zinaīda Brice – mana mamma mēdza teikt, ka viņa esot līdzīga cāļu mātei, kura visus mazos knariņus sev apkārt savāc.
Toreiz Alūksnē mācības skolā notika divās maiņās – mums, mazajiem, skola sākās no pulksten 13.00 līdz vakaram. Tas, manuprāt, bija lielākais trūkums, jo ziemā neatlika laika pēc skolas iziet ārā ar draugiem, bet risinājums bija – nākot no skolas, Jāņkalniņā ar somām šļūkt no kalna lejā! Tas, protams, somām bija nāves spriedums, bet bija jautri.
– Laiks ģimnāzijā bija bezrūpīgs vai gluži pretēji – ļoti noslogots?
– Dažāds – sākot no pareizā puikas līdz pat tādam, ka gandrīz no ģimnāzijas izslēdza par stundu neapmeklēšanu… Bet bezrūpīgs, jo mācības man padevās diezgan viegli, var teikt, vienmēr biju teicamnieks, izņemot fizkultūru, tur gan man tolaik gāja čābīgi, jo ar normatīvu izpildīšanu īsti neveicās. 11. klasē man bija par daudz izvēlēts mācību priekšmetu, un mācību pārzine Ilga Ozoliņa caur tā brīža klases audzinātāju Annu Pušpuri rosināja no kaut kā atteikties, jo man gandrīz katru dienu bija 8 – 10 stundas. Mācību procesā gan tas netraucēja un, apspriežoties ar mammu, pateicu, ka turpināšu, kā ir. Līdz ar to atestātā nācās pievilkt trīs vai četras papildu svītras, lai varētu sarakstīt visus mācību priekšmetus.
No pedagogiem man visvairāk atmiņā palikusi pirmā skolotāja un klases audzinātāja Zinaīda Brice – viņa mūs skoloja pirmos četrus gadus. Tad nākamais klases audzinātājs Andris Riekstiņš, kurš tajā laikā bija, ja nemaldos, pirmais skolotājs – klases audzinātājs. Par atņemtajiem kāršu komplektiem gan es viņam, kad satikšu, pajautāšu, jo atņemts tika daudz – zolīte, duraks un citas kāršu spēles starpbrīžos bija iecienītas nodarbes. Kāršu kavas gan mums skolā bija vismaz četras, jo zinājām, ka Rieksts – tā viņš toreiz skolā tika iesaukts – var atņemt.
– Alūksne kā bērnības pilsēta – kāda tā ir?
– Kā pilsēta man Alūksne vienmēr patikusi ar savu ziemu, kas ļāva to izbaudīt pēc pilnas programmas. Protams, arī ezeri, kas bija “top” vieta vasarā – Alūksnes ezers, Pullans, “Dūņinieks” – visas šīs vietas asociējas ar vasaru. Mīļākās vietas Alūksnē man ir kalns pie Apes ielas, kur es dzīvoju līdz 10 gadu vecumam, un, protams, ezers. Kādreiz aizbraukt uz Alūksni sanāca biežāk, tagad retāk, bet šovasar augusta sākumā būšu klāt – gan tāpat, gan arī piedalīšos tirdziņā pilsētas svētkos.
– Tava mamma bija Alūksnē iemīļotā ģimenes ārste Alīte Lapiņa, kuru daudzi jo daudzi alūksnieši joprojām atminas ar labām domām. Ko tas prasīja ģimenei, ka mamma bija ārste?
– Ģimene to, ka mājās ir ārsts, visvairāk izjuta, kamēr bijām vēl mazi un mamma strādāja arī slimnīcā kā ārste – bieži bija dežūras, izsaukumi. Viņa bieži bija darbā, bet, kad bija mājās, tad gan visa uzmanība tika mums ar māsu Elīnu! Papildus tam mamma arī strādāja poliklīnikā, darba slodze viņai bija ļoti liela, jo tolaik bija absurda situācija, ka ārsts saņēma mazāk kā traktorists, līdz ar to bija jāstrādā vairākās vietās, lai varētu normāli dzīvot. Tiesa, tagad gan nav īpaši savādāka sistēma ārstu atalgojumā… Kad mammai bija privātprakse, tad gan bija savādāk – vairāk laika gan mums, gan pašai sev.
Un tad nāca tā šausmīgā diagnoze… Kad man to pateica, domāju, kāpēc tas notiek tieši ar viņu, jo kā ārste viņa sevi visu atdeva pacientiem… Pēc pirmajām ārstēšanām viss rādījās labi un šķita, ka audzējs būs pieveikts, bet pēc pieciem, sešiem gadiem sākās recidīvs, un tas jau bija krietni smagāk… Ārstēšanas izrādījās aizvien mazāk efektīvas, lai gan daudzi kursabiedri strādāja Austrumu slimnīcā un varēja efektīvāk palīdzēt, bet vienalga viss lēnām virzījās uz nenovēršamo.
Pienāca 8. jūnijs… Es 6. jūnijā ar sievu biju aizbraucis pie sievas vecākiem. 7. jūnijā zvanīja māsa un teica, lai braucot uz Alūksni, bet tieši tajā dienā man tas nebija iespējams, un es no Ventspils braucu agri no rīta cauri visai Latvijai, jo varēja saprast, ka tās ir pēdējās stundas mammai ar mums kopā. Kad aizbraucu, apmēram pēc pāris stundām viņa devās prom, mums ar māsas vīru uz rokām… Protams, zinot, kā mamma jutās pēdējā laikā, tas varbūt bija viņai atvieglojums no visām pēdējo gadu ciešanām, bet tāpat tas bija smagi. Visvairāk žēl, ka mamma nepaspēja sagaidīt savu mazmeitiņu Annas un Elizabetes piedzimšanu, kas notika 21. jūnijā. Bet, ja meklējam arī kādu zelta maliņu tam mākonim, tad tas mūs ar māsu satuvināja, jo pirms tam varējām būt kā suns ar kaķi jau pēc 15 minūšu tikšanās, bet mammas slimība visu izmainīja par 180 grādiem.
– Kad devies prom no Alūksnes, kā iekārtojās tava dzīve?
– Sāku Rīgā studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, kur gan studijas nepabeidzu un sāku strādāt mobilo telefonu tirdzniecībā. Pēc kāda laika sapratu, ka jāatsāk mācības, un iestājos Rīgas starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā, kā arī LU Juridiskajā fakultātē vakara nodaļā studēju jurisprudenci, ko gan pēc laika liku malā, jo sāku strādāt “Lateko” bankā par juristu un pēc pusotra gada sapratu, ka tas nav darbs man, toties ieguvu zināšanas, ko varu likt lietā arī tagad. Pēc tam bija vēl dažādas darbavietas, līdz valsts ekonomiskās krīzes laikā es arī trāpījos grupā, kuru “noīsināja” – devos bērnu kopšanas atvaļinājumā, bet sieva atgriezās darbā.
Ar Intu mēs iepazināmies 2004. gada 24. februārī klubā “Spalvas pa gaisu”. Viņa strādāja “Jaunajā Avīzē”, kuru aizvēra, bet mans labs draugs arī kādreiz tur strādāja, un Inta uzaicināja viņu uz noslēguma ballīti. Savukārt mums ar draugu tovakar bija doma iedzert kādu alus kausu, pirms braukt uz Eirovīzijas Latvijas finālu Ventspilī, mums pievienojās arī Inta ar draudzeni. Pirmais, ko Inta man tovakar pateica, bija: “Ko skaties?!”, bet vēlāk jau iepazināmies, tad sekoja brauciens uz Ventspili ar mammas auto, un tā tas brauciens mums turpinās vēl joprojām… (smaida) 2007. gada 22. septembrī apprecējāmies – lai es vienmēr zinātu kāzu datumu, izvēlējāmies manu vārdadienu (smaida), un tā bija pirmā saulainā diena pēc divu nedēļu nemitīga lietus! Togad Ziemassvētku laikā tieši Alūksnē uzzinājām, ka mums būs ģimenes pieaugums. Pie mammas draudzenes, ginekoloģes no Valmieras, uzzinājām, ka mums būs dvīņi. Inta visu ceļu no Valmieras uz Rīgu bija vieglā šoka stāvoklī, bet es biju sajūsmā!
– Tagad trešo gadu esi mājražotājs, ģimenes uzņēmuma “MārLapiņi” īpašnieks!
– Tas notika savā ziņā nejauši. Pirms četriem gadiem meitām skolā bija Miķeļdienas tirdziņš, un mēs papildus vasarā savāktajām tējām izdomājām, ka izraksim no dārza mārrutku un pagatavosim. Meitenes 20 minūšu laikā katra nopelnīja 40 eiro! Vakarā ar sievu sākām domāt, vai ar mārrutkiem nevar kaut ko iesākt, nu un tā tas arī aizgāja. Tagad tas jau man ir pilna laika darbs. Inta vairāk pieslēdzas pie mizošanas un iepakošanas, kā arī ir galvenā sabiedrisko attiecību speciāliste “MārLapiņiem”, jo viss darbs ar sociālajiem tīkliem un tamlīdzīgi ir viņas nopelns – to atzinīgi novērtējuši arī digitālā mārketinga speciālisti kā kvalitatīvu produktu pasniegšanu “Facebook.com”. Manos pienākumos ir viss pārējais – radīt un izdomāt produktu, sarakt, tīrīt, sagatavot un pārdot.
– Ar mārrutkiem jums daudz kas noticis nejauši, pēkšņos atklājumos. Pastāsti par to!
– Sākām ar tīru mārrutku ražošanu, ko turpinām ražot joprojām kā vienu no galvenajiem produktiem. Būtiski, ka mēs tiem nepievienojam ne etiķi, ne citronskābi, izņemot mārrutkus ar bietēm, kam gan tiek pievienots etiķis.
Tagad no mārrutkiem mēs ražojam gandrīz visu, un ir arī idejas ar citiem ražotājiem mēģināt kopā saražot kaut ko vēl citādāku. Idejas visu laiku rodas manā galvā, protams, reizēm arī Intai. Produktu mums ir daudz – deviņu veidu mārrutki, trīs veidu marinēti, trīs veidu mārrutku čipsi, ir pulveris, cepumi ar mārrutkiem, mārrutku šokolādes trifeles. Tagad ir arī produkts mārrutku neēdājiem – sešu veidu “VisaMMērces” un trīs veidu marinādes gaļām. Ideja ir gūta globālā tīkla dziļajās dzīlēs, bet neviena recepte nav saglabāta kā oriģināls, jo pārējais ir tikai un vienīgi paša idejas un eksperimenti. Mūsu produktus var iegādāties arī Alūksnē – veikalā “Gustiņš”, kā arī internetā vai atbraucot pie mums ciemos, kā arī tirdziņos.
– Kur jūs audzējat mārrutkus?
– Pašiem mums pagaidām mārrutku lauku nav – iepērkam no zemniekiem, kuriem ir atbilstošas, vismaz trīsgadīgas, saknes, vai rokam tās netālu no Jaunmārupes zirgu ganībās –“Zirgzandelēs”.
– Šobrīd domājat par ražotnes attīstīšanu ārpus dzīvokļa.
– Protams, ka ir šāda vīzija, bet tas vēl ir procesā, palēnām. Šogad ceram saņemt atbalstu iekārtu iegādei, lai varētu vairāk un ātrāk ražot dažādus produktus un lai atliktu vairāk laika eksperimentiem.
– Nesen TV raidījumā “La Dolce Vita. Ar Roberto” mācīji, kā pagatavot mārrutku – siera cepumus un biešu biezzupu ar aveņu mārrutkiem. Kuras ir jūsu ģimenes iecienītākās receptes ar mārrutkiem?
– Mums nav tādu, bet paši tos pievienojam gandrīz visur. Meitām ļoti garšo siers ar mārrutkiem, mārrutku mērces pie dažādiem ēdieniem, kā arī paši mārrutki.
– 2018. gada rudenī “MārLapiņi” atzīti par Mārupes novada Gada mājražotāju. Tas noteikti jums bija liels pagodinājums.
– Tas mums bija liels pārsteigums. Šis pagodinājums ir ar savu darbu nopelnīts. Braucot tirgoties, mēs no Mārupes novada domes uz dažādiem lieliem pasākumiem ņēmām baneri ar Mārupes novada logo un popularizējām novadu. Šāds tituls veicina atpazīstamību, dod arī apziņu, ka mūsu ieguldīto darbu novērtē, kā arī liek mums turēt mārrutku buru tālāk!
– Pasapņosim – kādi būs “MārLapiņi” pēc dažiem gadiem?
– Nākotnes mērķi un vīzija jau ir skaidra – attīstīties, lai būtu pašiem sava ražotne un mūsu mārrutki būtu pieejami visā Latvijā un ne tikai. Mēs vēlamies panākt, lai Latvijas mārrutkus pazīst visā pasaulē!
