Jau astoņus gadus Alūksnē darbojas biedrība “Astes un Ūsas” Alūksnē, Ošu ielā 5, kas no pāris cilvēku brīvprātīgās iniciatīvas izaugusi par organizāciju, kas rūpējas par tiem, kas paši par sevi parūpēties nevar – mūsu mazajiem četrkājainajiem draugiem, astēm un ūsām, un audzina sabiedrību būt atbildīgiem par tiem, ko tā ir pieradinājusi. Tas neizdodas uzreiz, taču arī ūdens piles izdobj klinti, tādēļ cerība par sabiedrību, kurā dzīvnieki netiek pamesti un viņiem netiek darīts pāri, pastāv, vai vismaz uz to ir jātiecas.
Sākam kampaņu ar stafetes nodošanu
Arī laikraksts ir sekojis līdzi biedrības darbībai kopš tās izveides un palīdzējis patversmē nonākušajiem dzīvniekiem atrast pazaudētās mājas vai nokļūt pie jauniem, labākiem saimniekiem. Tāpat esam vēstījuši, kā patversmes ēka no pamestas un sagrūšanai paredzētas fermas lielākoties ar brīvprātīgajām iniciatīvām kļuvusi par omulīgu mājvietu dzīvniekiem, kuriem nav, kur citur palikt.
Dzīvnieku patversmes būtība ir skaidra, svarīgi būtu saprast arī to, ka pastāvēt tā var tikai tad, ja notiek dzīvnieku aprite, proti, iemītnieki pēc kāda laiciņa atrod saimniekus, lai to vietā varētu nākt citi, kuriem vajadzīga palīdzība. Tādēļ ļoti svarīga ir adopcija, kas ir arī biedrības “Astes un Ūsas” jaunās akcijas “Iepazīsties ar Astēm un Ūsām!” mērķis. Jo tikai uzzinot, iepazīstoties ar kaut ko, tu vari to saprast un šo vēsti tālāk nest, uzrunājot potenciālos adoptētājus, vai pašiem par tādiem kļūt. Akciju uzsāk laikraksts “Alūksnes un Malienas Ziņas”, kas šo stafeti jeb izaicinājumu nodos tālāk.
Ciemojoties “Astēs un Ūsās”, redakcijas darbinieki guva priekšstatu par patversmi, tās vērienīgo darba apjomu, paveikto, plāniem un cerībām, brīvprātīgajiem darbiniekiem, rodot priekšstatu par nozīmīgo misiju, ko veic biedrības vadītāja Elīna Dambe un viņas nelielā komanda, kā arī iepazinās ar patversmes dzīvniekiem, kuri līdz ar našķi, ko tiem pasniedzām, tikpat ļoti gaida uzmanību un mīļumu no cilvēka.
Dzīvo 20 suņi un 40 kaķi
Pašlaik patversmē ir 20 suņi un apmēram 40 kaķi. “Jā, tas ir daudz, taču rudeņos mēdz būt arī septiņdesmit,” saka E. Dambe. Lielo minču skaitu Elīna skaidro ar to, ka te dzīvo arī āra kaķi, kuriem netīk būt visu laiku telpās. “Vetārste gan uztraucas, ka tā nav droši, jo brīvdabā ir lielāka iespējamība saslimt, taču daudzi vēl ir tādi mežonīgi un tikai pamazām pierod pie telpām, tādēļ mēs ļaujam viņiem dzīvoties ārpusē. Piemēram, no Lejasciema atvedām 11 kaķus, ko savairojusi kāda kundze, līdz netikusi vairs galā. Tie bija raduši dzīvot ārā, tādēļ telpās taisīja traci, radot stresu gan jaunajiem, gan vecajiem iemītniekiem. Tādēļ šāds kompromiss. Tiklīdz mūsu brīvprātīgais Aleksejs noteiktā laikā iznāk ar barības spaini, viņi visi momentā ir klāt,” stāsta E. Dambe. Viņa uzsver savu darbinieku nopelnu – patversmē nu jau gadu, sākotnēji bez atalgojuma, tagad – valsts nodarbinātības programmā, strādā Aleksejs un Natālija Šapovali, savukārt jauniešu nodarbinātības programmā te darbojas Linda Tucika.
Individuāli nākt kautrējas
Jautāta, vai bieži nāk ciemiņi un potenciālie adoptētāji, E. Dambe atzīst, ka šis process notiek viļņveidīgi un šie viļņi nav izskaidrojami. “Mēdz būt tā, ka nedēļas laikā paņem trīs suņus, taču ir arī nedēļām ilgi klusuma periodi. Bet uzreiz nāk arī vietā,” stāsta patversmes saimniece.
Viņa novērojusi, ka cilvēkus ietekmē publicētie stāsti un dzīvnieku fotogrāfijas, tādēļ bieži vien par patversmes iemītniekiem cilvēki interesējas pēc dažādām publikācijām, tostarp laikrakstos. Elīna uzskata, ka laikrakstu lasa atbildīgi ļaudis, un jau pārliecinājusies, ka pēc publikācijām ir notikuši vairāki veiksmīgi adopcijas gadījumi. “Reizēm man šķiet, ka nu jau visi par mums zina, un ne tikai Alūksnes, bet arī apkārtējos novados, no kurienes pie mums nonāk dzīvnieciņi, taču ir bijuši gadījumi, kad jautā – kur tad “Astes un Ūsas” īsti atrodas un kur tās var meklēt. Kad kāds šeit grib atstāt kaķi vai suni, tad mūs atrod, bet atnākt ciemos un pavadīt laiku ar patversmes dzīvniekiem ne visi ir tik naski. Acīmredzot ir vairāk par to jārunā, ko mēs arī cenšamies darīt. Rīkojam pasākumus gadskārtu svētkos, kad ciemos var atnākt jebkurš un uzzināt, kas te notiek. Jo individuāli ciemoties cilvēki bieži vien kautrējas. Tāpat esam klāt dažādos svētkos un tirdziņos, kur arī dažkārt cilvēki mēdz izdarīt adopcijas izvēli, vai vismaz mēs rosinām viņu atnākt.
“Galvenokārt ir divu veidu ciemiņi. Ciemos nāk bērni un jaunieši, pieaugušie retāk, kas vēlas pastaigāties ar sunīšiem un pavadīt ar viņiem laiku, atnes kādus našķus. Un, protams, izraudzīties iespējamo mājas mīluli pie mums nāk arī potenciālie saimnieki. Lielākoties tās vispirms ir priekšstata gūšanas vizītes, līdzīgi, kā tagad ciemojas redakcija, nākamā ir kāda kopīga pastaiga, taču mēdz būt arī ļoti operatīvi lēmumi. Ja vien izraudzītajam dzīvnieciņam viss ir kārtībā ar potēm un sterilizāciju, un mums ir skaidrība par saimnieka mērķiem un nolūku nopietnību, dzīvnieku var vest mājās jau uzreiz. “Pastaiga ir pārāk īss laiks, lai cilvēks un dzīvnieks viens otram pieķertos, tādēļ to var īstenot jebkurš dzīvnieku draugs jeb potenciālais adoptētājs, taču mēs, protams, rēķināmies, ka saikne var izveidoties, un arī ceram uz to,” aicinot ciemiņus, stāsta E. Dambe.
Adoptētāju vēlmes dažādas
Potenciālo adoptētāju vēlmes ir ļoti atšķirīgas, un tas arī ir pilnīgi normāli. E. Dambe gan novērojusi, ka atšķirība dzīvnieka turēšanas motivācijā ir arī Latvijā un ārzemēs. “Ārzemēs cilvēki vairāk meklē kompanjonu dzīvei. Latvijā suni vai kaķi lielākoties meklē konkrētam uzdevumam – sargāt māju, riet, radināt bērnus mīlēt dzīvniekus, ķert peles un tamlīdzīgi,” teic E. Dambe. Viņa iespēju robežās seko līdzi savu “klientu” turpmākajai dzīvei, ar patversmi sazinās arī paši saimnieki. “Mēdz būt dažāda rakstura zvani. Piemēram:“Jūs teicāt, ka suns rej, bet viņš taču nerej!”. Vai savukārt: “Man vajadzēja tādu medīgu, bet taču tikai ēd un guļ!”. Reiz man zvanīja jaunā saimniece un jautāja: “Kā jūs domājat, vai viņa varētu baidīties no pērkona?” vai:“Nez kāpēc viņš rok caurumus zemē…?” ar smaidu stāsta Elīna, kura priecājas par katru zvanu un fotogrāfiju, kas apliecina, cik viņas “klientiem” tagad laba dzīve.
Ja gribi adoptēt…
Gribas, lai tāda būtu visiem. Kas jādara cilvēkam, kas vēlas adoptēt patversmes dzīvnieku? Interesents var nākt ciemos jebkurā darbdienā līdz pulksten 17.00, taču individuāli var norunāt arī kādu citu, abām pusēm pieņemamu laiku vakaros vai brīvdienās (tālrunis 29477535). “Patversmē visi dzīvnieciņi ir izgājuši veselības pārbaudi un ir sterilizēti, attārpoti, taču, ja iemītnieks pie mums ir ilglaicīgi, pirms potenciālās adopcijas veselību pārbaudām vēlreiz, jo, iespējams, tuvojas kādu pošu termiņš vai tamlīdzīgi. Tas var aizņemt pāris dienas,” stāsta E. Dambe. Jāpiebilst, ka pie patversmes ēkas durvīm tagad ierīkots arī zvans – lai darbinieki, kuri aizņemti dzīvnieku aprūpes darbos, atsauktos jūsu apmeklējumam pēc iespējas ātrāk.
E. Dambe atgādina, ka dzīvnieka izvēle ir ne tikai atbildīgs solis jūsu dzīvē, bet arī milzīga cerība dzīvniekam iegūt pastāvīgas mājas un cilvēku, kuru mīlēt un kuram uzticēties. Tāpēc šis solis nedrīkst būt mirkļa iegriba vai spontāns lēmums.
Adopcijas ziedojums ir
svarīgs
Protams, jārēķinās arī ar zināmu maksu. “Nesen kāda kundze man teica: “Jums taču jāpriecājas, ka kāds vispār ņem no patversmes dzīvnieku, nevis vēl nauda jāprasa!” Diemžēl daudzi nesaprot, ka mēs esam bezpeļņas organizācija. Pašvaldība apmaksā tikai šeit nogādātā dzīvnieka uzturēšanās izdevumus 14 dienām, taču te 90 procenti dzīvnieku ir sen jau pārdzīvojuši šo periodu, un tie ir atkarīgi no mums un sabiedrības atbalsta. Biedrībai jāsedz visi saimnieciskie izdevumi, jāmaksā vetārstam reizēs, kad to neapmaksā pašvaldība, kā arī jāpērk barība, kas veido vislielākos izdevumus. Piemēram, ziemā elektrības rēķins vien mums ir pāri par simts eiro, jo tas saistīts ar apkures nodrošināšanu. Katru mēnesi ir jādomā, kur tagad tos simts dabūt,” stāsta E. Dambe.
Tādēļ, adoptējot dzīvnieku, jaunajam īpašniekam ir jārēķinās ar ziedojumu, kura apmērs daļēji nosedz veterinārmedicīnisko pakalpojumu izmaksas konkrētajam dzīvniekam (apstrāde pret parazītiem, vakcinācijas, revakcinācijas, sterilizācija pieaugušajiem u.c). Šie maksājumi tiek izmantoti to dzīvnieku (īpaši senioru) uzturēšanai, kurus reti kad izvēlas adopcijai, jo mēs taču negribam, lai tos iemidzina…
Ne tikai entuziasms, bet reāla saimniecības vadīšana
Netrūkst arī citu izdevumu. Lai kaut ko uzlabotu vai iekārtotu, jāraksta projekti, taču tie ne vienmēr tiek atbalstīti. Projektu rakstīšanai, īpaši būvniecībai, biedrībai darba roku ne vienmēr pietiek. “Vajadzētu jumtu nomainīt,” atzīst Elīna, tādēļ aicina iespējamos atbalstītājus, kas var palīdzēt ar materiāliem vai ar darbu, pieteikties. Tā būtu ļoti liela palīdzība un ieguldījums patversmes ēkas ilglaicībai.
E. Dambe pie sevis saskaita, ka pagājuši jau astoņi gadi, kopš viņa biedrībā darbojas un laiks aizskrējis nemanot. Arī pati “augusi” no brīvprātīgās līdz biedrības vadītājai. “Jā, ja sākumā tās bija vairāk uz entuziasmu balstītas aktivitātes, tad tagad jau tā ir saimniecības vadīšana, rēķināšana un atbildība par biedrības un patversmes pastāvēšanu,” tā E. Dambe. “Reizēm nav pat laika dzīvnieciņus sociālajos tīklos salikt, atzīst biedrības vadītāja un aicina brīvprātīgos interesentus šādam darbiņam pieteikties un kļūt par patversmes sabiedrisko attiecību speciālistiem.
Arī “Alūksnes un Malienas Ziņas” šonedēļ par tādiem kļuva, ciemojoties šeit un stāstot patversmes stāstus tālāk ar mērķi rosināt iedzīvotāju interesi un līdzdzatbildību. Kampaņas “Iepazīsties ar Astēm un Ūsām!” stafeti augustā tālāk nododam tuvākajiem biedrības sadarbības partneriem –
Alūksnes novada pašvaldības kolektīvam!
Patversmē ciemojās arī
Sandra Apine
