“Tukši vārdi un tikai…” viņa teica, notraukdama asaru. Kaut kas bija salūzis. Vārdā ietvertais solījums zudis, dāvātais prieks pagaisis, palicis tikai nepiepildītā rūgtums.
“Tukša skaņa – bez jebkāda satura…” un vārds tika aizslaucīts.
„Nē! Es tā nevaru pazust!” vārds ieķērās pieneņpūkā, izmisīgi cenzdamies noturēties, pierādīt, ka ir viņam gan saturs, gan skaņa.
Vējš virpuļoja, sagrieza zarus un lapas jautrā putekļu mākonī, tad nolaidās līdz zemei, purinādams savu svārku kabatas. Pieneņpūka nokrita aizauguša grāvja malā, vārds ieripoja sudrabainās smilgās un sāka pats savu neatkarīgo dzīvi. Rīta rasā noberza rūsu, spodrināja gribu, pusdienas tveicē centās saskatīt mākoņus un nepazaudēt tos, meklējot jaunas skaņas, bet vakaros visu izjusto noglabāt dziļi atmiņā, un tā katru rītu, kamēr atdzīvojās vārda pagurusī sirds, un tas sāka skanēt. Bet skanēt nozīmē dzīvot. Vārds iegavilējās! Viņš sajuta saules pieskārienu, smilgas glāstus un krītošas lietuslāses bezgala veldzējošo maigumu. Vēl vajadzēja pavisam maz – lai kāds apliecina, ka nav viņš tukša skaņa, ka vārds tikpat kaislīgi mīl dzīvi kā cilvēks, kas to saka vai dzird.
Kāds nāca. Vārds uzrāpās baltā āboliņa plecos un izslējās visā garumā. “Nu re, nu!” viņa apsēdās ceļmalas zālē, domīgi virpinādama pirkstos turpat noplūktu baltu āboliņa ziedu. “Ja kāds man būtu teicis, ka mīlestība izkusīs kā pērnais sniegs, es tam pagrieztu muguru pat neieklausīdamās. Bet nē! Tā uzplauka kā maza puķe, tad vēl viena, vēl, līdz apkārt pletās vesela pļava. Sirds šūpojās brīnišķīgu vārdu šūpolēs, un neviens nebija lieks. Tie visi sabira man dvēselē un dzīvo turpat joprojām. Jā, iespējams, tas izklausās muļķīgi un naivi – ticēt skaistiem vārdiem, bet, ja tie palīdz dzīvot, tad taču tas ir ļoti daudz, tad vārds nav tikai tukša skaņa.”
Uzpūta vējš, paceldams vārdu uz putna spārniem, un tas devās tālāk – atslēgt pasauli ar savu skanīgo sirdi.
Vārdi mūs stiprina, vārdi mūs iedvesmo, tie veldzē un spirdzina. Pateiktais jau nekur nepazūd. Arī tad, ja kāds balsts tavas dzīves tiltam salūst, mīlestībā skanošs vārds to noturēs. Cik ilgi? Tik ilgi, kamēr ticēsi vārdā ietvertam solījumam saskatīt dzīvē labo, kamēr dzirdēsi tajā mūžīgo apliecinājumu pats sev un savai dzīvei.
Vārds nav tukša skaņa. Tas iekurina prieku un sasilda nosalušas domas tad, kad vajadzīgs pavisam maz, lai nesalūztu.
Vārds dzīvo, lai dzīvotu arī mēs.
