Tie ir vārdi no Talsiem veltītas dziesmas. Šinī deviņu pakalnu pilsētā jūnijā notika kārtējie Latvijas senioru koru sadziedāšanās svētki. To sākums bija tālajā 1963. gadā Kuldīgā, sadziedamies joprojām, taču skumji, ka mūsu svētkiem minimālu vai nekādu uzmanību veltī masu mediji.
Alūksnes Kultūras centra “Brūklenājs” bija viens no četru desmitu Latvijas senioru koriem Talsu Saules kalna estrādē, kur savu varēšanu rādīja 1660 dalībnieki, tajā skaitā Talsu novada jaunāko paaudžu dziedātāji un dejotāji, kuplinot mūsu svētkus.
Alūksnieši nebijām pilnā sastāvā, toties pirmoreiz, kopš es dziedu “Brūklenājā”, ar diriģentes Ilzes un mūsu Alūksnes labdaru atbalstu varējām iepriekšējo dienu, 7. jūniju, kā ekskursanti veltīt kāda Kurzemes stūrīša apskatei.
Atkalredzēšanās
Visi bijām apmierināti ar Jaunmoku pilī redzēto un dzirdēto. Man tā bija atkalredzēšanās, jo 1994. gada 24. maijā tur biju ar Latvijas Meža darbinieku vīru kori “Silvicola”, kad pils bija atjaunota un sākās Meža muzeja iekārtošana. Kamēr pilī dziedājām, Tukuma mežniecības darbinieki pagalmā pretī ieejas kāpnēm uz ugunskura cepināja uz resna iesma uzkārtu meža cūku. Blakus bija alus muciņa. Reiz bija…
Talsos, kā daudzviet citur Latvijā, atvērti bija dievnami, jo pie mums ierasts, ka visu to, ko dara Eiropā, nejautājot, labs tas vai slikts, arī ievieš. Arī “Baznīcu naktis”, bet tas ir pozitīvais piemērs, pretēji visādām Valentīnu un citām dienām.
Mums neizdevās iekļūt evaņģēliski luteriskajā baznīcā (bija slēgta), toties bijām baznīcas draudzes mājā, baptistu un Septītās dienas adventistu dievnamos, kur visur jutām Vasarsvētku noskaņu un sapratām, ka bez alkatības un citām negācijām, kas valda iztirgotajā Latvijā, ir saticība, vienotība, sirdsskaidrība un mīlestība.
Mocarts, Bēthovens un Amenda
Aizbraucām arī līdz “Stūrīšiem” – Talsu mācītājmuižai, kur netālu arī bijušais leprozorijs, tur neaizgājām, toties uzkāpām ļoti augstā paugurā, kur Kurzemē dzimušā Talsu ev. lut. kādreizējā mācītāja Kārļa Ferdinanda Amendas (1771 – 1844) kaps.
Pēc studijām Jēnā viņš jaunībā Vīnē bijis nesen mirušā Mocarta bērnu mājskolotājs, muzicējis kopā ar Bēthovenu, bijuši sirsnīgi draugi, bet pēc Amendas pārnākšanas uz Kurzemi vairs nekad nav tikušies, toties intīmi sarakstījušies divus gadu desmitus. Mācītājs vēlējies dusēt šajā vietā, lai pārredzētu plašo savas draudzes teritoriju.
Pirms gadiem no šejienes varēja redzēt otro augstāko Kurzemes virsotni – Kamparkalnu (175 metri virs jūras līmeņa). Ja domās deviņu augsto pakalnu pilsētu un Kamparkalnu pietuvinātu Alūksnei, tad Kamparkalna egļu galotnes tikai nedaudz izvirzītos no Alūksnes ezera (180 m. v. j. l.) līmeņa. Interesanti, vai ne?
Dziesmu enerģija Saules kalna estrādē
Nakšņojām Talsu 2. vidusskolā, kur ļoti mūsdienīgas mācību klases, racionāls skolas plānojums. Vakarā kopā dziedājām mums mīļās, bet jaunatnes daļu nesaistošās melodiskās dziesmas, gremdējāmies atmiņās par dažādiem dziesmotiem svētkiem un saietiem, bet sestdien, 8. jūnijā, pāri Tiguļu kalnam devāmies uz koru mēģinājumu Saules kalna estrādē. Tiguļu kalnā 1. jūnijā astoto reizi bija noticis komponista Raimonda Tigula brīvdabas koncerts. Mēs savos svētkos dziedājām viņa “Aplīgoju rudzu lauku”.
Mēģinājuma laikā karsēja saule, tāpat gājiena laikā uz estrādi gar Talsu ezeru. Nogurdinoši, bet garastāvoklis možs. Tālāk viss kā vienmēr – uzrunas, himna, koncerts, klausītāju maz (nav jau “Positivus” vai tamlīdzīgi). Koristi dziedāja, dejotāji dejoja… Bijām brīdināti, ka varētu būt lietus. Kad koncerts bija pusē, sāka zibeņot un līt, lietus lāses krusas graudu lielumā; kam nebija sintētisko plēvju, izmirka “līdz ādai”. Kādu laiku estrāde sastingusi gaidās, bet tad sākām skandēt: “Turpināt! Turpināt!” Dejotāji dejoja, seši pakrita, lielais kopkoris dziedāja ar varenu enerģiju, lietus ne brīdi nemitējās. Pēc koncerta daudzi kori uzreiz aizbrauca mājās, arī mēs, pirms tam autobusā visu slapjo nomainot pret kaut ko sausu.
Kad lietus pārstājis, zaļumballe notikusi, pūtēji ragus cilājuši, jautrības netrūcis, bet mēs jau bijām Babītes novadā vai tālāk, kur šoseja bija sausa, lietus neskarta. Lai kā, bet emociju šinīs divās dienās bija gana, esam gatavi dziedāt un gaidīt savus nākamos svētkus citu gadu citur Latvijā, un Talsiem sakām – paldies!
“Brūklenāja” dziedātājs
Jānis Līcis
