Vasaras saulgrieži ir īpašs laiks, kad cilvēks un daba saplūst vienotā veselumā, kad ikviens zāles stiebriņš, ikviena ūdens lāse ir spēcinošas enerģijas un dzīvības pilni. To atgādina arī latviešu zīmju un tradīciju zinātāja ilzeniete Ārija Vērse.
Kas vispār ir saulgrieži?
“Šis laiks ir fantastika un maģija. Latviešu tautai tas ir kaut kas īpašs. Jāteic, ka šobrīd viss ir kļuvis komerciāls – balles, tusiņi, mūzika, alus, arī šņabītis. Bet es nesaku, ka kaut kas ir pareizi vai nepareizi. Vienam patīk skaļa mūzika, balles. Otram patīk būt mazā kompānijā, patīk vērot, iet, meditēt. Ņemt spēku ko dabas. Jebkuram cilvēkam pašam ir jāizvēlas tas, ko viņš vēlas panākt Jāņu vakarā. Es esmu cilvēks, kas šo procesu vēlas izbaudīt vientulībā. Jo tad var sajust enerģiju, ko dod daba. Pie dabas dodos 21. jūnijā, tad es tiešām eju viena, kurinu ugunskuru, sadedzinu visu to, kas man nav vajadzīgs, pateicos uguntiņai par to. Prasu spēku un enerģiju, veselību. Ko es ieteiktu cilvēkiem, kuri vēlas svinēt garīgajā plānā – noklāt paladziņu zemē, saklāt papardes un apgulties. Atslēgties no visa – no raizēm, no rūpēm, no pārdzīvojumiem, no bērniem, no kreņķiem. Tu esi tu un daba.
Ja to izdarīt nevar, jāmēģina aizvērt acis un saskaitīt skaņas, būsit pārsteigti, kā sākumā dzirdamas skaļākās skaņas, bet beigās varam sadzirdēt pat, kā vējš žūžo, kā putni dzied dažādos toņos, dažādās intonācijās, kā stārķis ligzdā klabina. Arī vienkārši pieverot acis, paklausoties, var dzirdēt, cik skaisti dzied daba!”
Kas ir Jāņu zāles?
“Viss, kas saulgriežu laikā zied. Ja mēs ejam pļavā, mēs nepaņemsim neko, kas mums nebūs vajadzīgs, parasti mēs sakām – es paņēmu tādu un tādu zālīti. Patiesībā jau tā nav, zālīte izvēlas tevi. Jo ne pa velti mēs paņēmām tieši to zālīti, augs ir tas, kas aicina – paņem, noplūc. Arī kad eju uz mežu griezt pirts slotas, ir bērzs, kas pilnīgi pievelk enerģētiskā saziņas veidā. Ir koki, kam zari noliekušies, kas pilnīgi paši prasās tos paņemt. Protams, tas ir jāsajūt. Tāpat ir ar visām tējiņām.”
Kuras būs īstās zāles
svētkos?
“Tā ir intuīcija. Ieejot pļavā, uz ko skatās – tā ir tava zālīte. Var sasiet trejdeviņu zālīšu pušķīti, iet pa pļavu un domāt – šī zālīte būs veselībai, cita labklājībai un tā trejdeviņas zālītes sasiet un glabāt mājās. Ja kādu reizi ļoti smagi vai kādas problēmas, var no šīs buntītes nogriezt zālīti, izvārīt tēju, pats padzert un citus pacienāt. Ticiet man, kļūs labāk.”
Ar ko rotāt māju?
“Latviešiem tās ir meijas, ar kalmēm noklāt grīdas, lai blusas nerodas. Vībotnīte, pīpene, rudzu puķe, ozolzari, pīlādzis… No visa, kas zied, vajag veidot lielu pušķi un priecāties. Papardes – tā ir maģija. Tas ir tas, kas ir noteikti vajadzīgs. Par papardēm ir savi nostāsti, tās Jāņu naktī zied, tas ir enerģētiskais zieds. Papardīte šajā mirklī izdala savu spēku un enerģiju. Ne visi to sajūt, kaut gan ziedu iet meklēt daudzi. Kad tu guli zem papardes un jūti, ka pacelies gaisā. Pilnīgi noteikti vajadzētu šo ziedu pameklēt un arī ticēt tam… Būsit pārsteigti, cik enerģētiski uzlādēti kļūsit.”
Vai vajag bagāti klātu
galdu?
“Agrākos laikos saimnieces sēja sierus, brūvēja alu. Nebija nedz lielu galdu, nedz šašliku. Tagad tas ir aizgājis galējībās, tas ir bizness. Senāk bija maizīte, siers, latvieši sēdēja, līgoja un lēca pāri ugunskuram. Visas lielās ziņģes, cilvēku masas neatbrīvos cilvēku. Jā, balles mūzika ir skaista un muzikanti dod savu enerģiju, bet ja priekšā kāds raudās, kausies vai lamāsies, tad dzirdēsi tikai to negatīvo, un tas līp kā dadzis klāt. Tas viss traucēs. Ja cilvēka mērķis ir piedzerties svētkos, lai tā būtu, es nenosodu, tāds ir viņa uzdevums. Sabiedrībā tiek pausts uzskats, ka alkohols ir izlaidība, bet, manuprāt, alkohols ir slimība, būtu jāsaprot, kā to ārstēt. Bet kādam tas ir dabīgais antidepresants. Varbūt kāds māk no tā visa atslēgties un baudīt, bet man nav sanācis. Ļoti labi, ja ir draugi ar līdzīgu domāšanu, var mēģināt baudīt kopā, bet vislabāk visas burvības un enerģijas var apgūt, esot vienam pašam. Sev. Līgo vakarā nevajadzētu aizmirst par saviem tuvajiem, vecāka gada gājuma cilvēkiem, aicinot svētkos padalīties ar savu pagātni, savu svētku tradīcijām, jo tieši viņi ir tie, kas mūsu svētku tradīcijas ir radījuši. Nav pareizas mācības, kā svinēt svētkus, pašam ir jājūt.”
Kādas tradīcijas piekopt?
“Vajag vilkt garas drēbes un brist rasā, tās drēbes, kuras samirkst, izkaltēt un likt skapī, kad ir slikti, uzvilkt tās un pastaigāt. Jau tad jūtams efekts un miers. Atminēsies Jāņu burvību un pati jutīsies labāk. Aizmirsīsies visas problēmas. Svētkos vainagam jābūt obligāti, tā taču ir galvenā svētku rota. Jāņu naktī nezināja, kura māte, kura meita, visām bija skaisti vanagi. Gan mātēm, gan meitām, gan mazmeitām. Arī puišiem var būt vainags. Vainags simbolizē loku ap sevi, kad enerģija var brīvi no dabas ieplūst cilvēkā. Šis vainags ir jāglabā un nākamajā gadā jāziedo ugunij, pateicoties par spēku. Tāpat arī zemnieki, lauksaimnieki Līgo vakarā var apiet loku ap savu lauku, mierīgi domājot, lai labība aug un kuplo, sakot paldies Zemes mātei par to, ka dod spēku.
Lai būtu skaidra domāšana, skaidra galva, ļoti labi noder vībotnīte, ieliekot to pie sāna vai kabatā, kas aizsargā no nakts piedzīvojumiem.”
Kur rast spēku?
“Ko katrs varam izdarīt – pieiet pie liela ozola, jo ozols ir saikne ar viņsauli – veļu valstība – saknes, galotne – Dieva valstība – un stumbrs esam mēs paši. Varam parunāties ar saviem senčiem, paprasīt piedošanu, ja kaut kas ir bijis ne tā, paprasīt padomu, kā labāk darīt. Informācija pati atnāks, bet ir jāieklausās. Varam palūgt visumam spēku, enerģiju visam gadam un sajust ozola stumbru, spēku, kas esam mēs paši. Visām trīs lietām savienojoties, noejot no ozola, pat galva sareibst.
Ozols ļoti tālu materializē mūsu domas. Reiz kāda sieviņa man teica – nekādi nevaru atrast sev vīru. Aizgājusi pie ozola un teikusi, lai atsūta vīru, un, ticat vai nē, nākamajā dienā pagalmā iebraukuši zirga rati ar kučieri. Viņš lūdzis, vai var piesiet zirgu, piesējis turpat pie ozola un tā arī palicis pie kundzes. Ir jāprot saskatīt likumsakarības, zīmes, ko mums sūta. Ne par velti zīlēšana ir tik spēcīga šajā saulgriežu laikā, ja mēs saskatām to, ko mums piesola.”
Ugunij arī ir spēks?
“Jāņu ugunskurs ir obligāts. Ja tiek taisīts rituāls, tad meitām jābūt tikai baltos kreklos un jālec pāri ugunskuram, jo uguns attīra sievišķo spēku. Protams, ļoti labi, ja tāpat var darīt vīrieši.
Obligāti ugunskuru vajag iekurt pašam. Es vienmēr esmu teikusi – katram jāvadās pēc savas intuīcijas – lielākas vai mazākas. Kaut vai sveces liesmiņā klātbūtnē vajag pameditēt, ar domām sadedzināt to, no kā mēs gribam atbrīvoties.”
Kā meditēt?
“Meditācija domu pasaulē – atlaist visas raizes, sāpes, asaras. Maģiskajā mirklī aicinu visu atlaist. Nedomāt ne par ko. Un gaidīt, kas notiks. Ja visu laiku sevi šaustīsim, nekas nenotiks. Pagātne jau ir pagājusi, dzīvojam šeit un tagad. Atlaižam visu, kas mums traucē. Meditējot cilvēks iegūst mieru un līdzsvaru sevī. Mums tas ir jālūdz dabai, lai dod līdzsvaru, mieru un harmoniju. Miers, kas mums ir vajadzīgs, ir tas, ko mums parasti prasa ķermenis. Mūsos katrā ir mazs bērniņš – brīvs, draiskulīgs, bez rūpēm, bez raizēm. Ja mēs Līgo vakarā mazo bērnu atmodināsim, parādot, ka mēs arī mākam dzīvot, tāda kļūs arī mūsu pašu pašsajūta – iestāsies līdzsvars, harmonija un miers. Jāatceras, sava bērnība, kad skrējām bezrūpībā un priecājāmies par vienkāršo. Mēs esam apkrauti ar raizēm, problēmām ar kredītiem, ar slimībām. Tas viss ir jāmēģina Līgo vakarā palaist vaļā. Vajag meditēt, mazgāt seju rasā un noteikti bradāt pa saviem labības laukiem.”
Kā aizraidīt dusmas?
“Saulgriežu laikā vajag aiziet mežā, pļavā un izkliegties. Izkliegties tā, ka spēka vairs nav. Paliks vieglāk. Taču jāatceras, ka sliktās domas nevajadzētu raidīt, vācot zālītes. Arī ziedojot lietas ugunij, jābūt labām domām. Sliktas domas var tikai materializēt, raidot ugunī, lai sadeg viss ļaunais. Ja Dieviņš grib kādu sodīt, tad atņem prātu. Jebkurš mūsu netikums, ļaunais vārds atnāks atpakaļ. Kosmiskais likums. Cilvēki bieži paši pierunā sev tūkstoš un vienu kaiti, sakot – šito postu, šito nelaimi. Nevajag piesaukt tādas lietas. Jādomā pozitīvāk. Viss jau notiek tā, kā jānotiek, ne par velti saka – ej, laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās.”
Vai saulgriežos jādodas pirtī?
“Jā, bet vislabāk pirtī doties 21. jūnijā un kad saulīte lec, tad plikam jāiet vārtīties zālē. Šajā dienā uz pirti brauc manējie, tad ir paladziņi, zemē gulēšana, ūdens liešana baseinā. Savējiem es vienmēr cenšos pirti izkurināt, nopērt, pagulēt un ļauno aizlaist prom. Pēc pirts viņi kļūst apgaroti, tīri un ar skaistām vizuļojošām aurām. Jāņu naktī noteikti vajadzētu staigāt basām kājām. Vakara rasa sniedz mieru, savukārt rīta rasa dod enerģiju, spēku un superīgu noskaņojumu visai dienai. Daba ir spēcīga,un ir jāprot paņemt to, ko viņa mums dod. Taču arī tas jādara mierā, ar skaļu mūziku un pompozu svinēšanu diez vai mēs to panāksim.”
Un, ja kāds tam netic?
“Mēs zinām, ka šobrīd sabiedrība ir nedaudz skeptiska par šādām lietām, bet es domāju, ka Jāņu naktī arī visneticīgākais cilvēks sajūt burvību, liekot aizdomāties – ei, bet taču bija skaisti, bija labi. Tāpat, ja kaut mirklīti iespējams atslēgt savas domas, tā jau ir bauda. Šis laiks ir jājūt. Daudziem tas ir jāiemācās – mierīgākam būt. Tāpat tam visam ir jātic. Tas ir tas, kā cilvēkam dažreiz pietrūkst. Ticības.”
Teksts un foto: Loreta Jargane
