Mālupes Saieta namā līdz jūlija beigām skatāma rokdarbu pulciņa “Anneles” dalībnieču darbu izstāde “Mirklis radošuma”. Savā radošumā mālupietes dalās ne tikai ar sava pagasta iedzīvotājiem, bet arī ārpus Mālupes pagasta robežām, jo “Anneles” pazīst arī kaimiņu pagastu iedzīvotāji. Par to – saruna ar Mālupes Saieta nama vadītāju Ivetu Zvejnieci.
– Kādēļ izstādei izvēlēts nosaukums “Mirklis radošuma”?
– Cilvēka radošums var izpausties jebkurā mākslas formā. Mēs – rokdarbnieces – esam ļoti dažādas, un katrai tas izpaužas citādākā veidā – ar atšķirīgiem darbiem, ar dažādām darbu tehnikām un krāsu dažādību. Cilvēkam radošums un māksla ir ļoti vajadzīga – ne tikai skaistuma, dzīves dažādības un daudzveidības dēļ. Dažkārt tā ir iekšēja impulsa vadīta vēlme justies dzīvam – būt savas dzīves radītājam un improvizatoram. Mūsu pulciņa radošums un radošā darbība – tā ir spēja sasniegt mērķi atbilstoši savām spējām un iespējām. Mēs darbojamies atbilstoši savām iekšējām sajūtām.
– Kādi darbi tajā apskatāmi?
– Izstādē vienkopus apskatāmi gada laikā tapušie darbi, piemēram, Latvijas simtgadei veltītie laikapstākļu deķi, dažus no tiem jau varēja redzēt Latvijas 100. jubilejas gadā. Klāt nācis simtgades laikapstākļu rūķis, kas veltīts šai gadskārtai. Izstādē eksponēta arī daļa no mūsu sapņu ķērājiem. Šogad apguvām jaunu paklāju veidošanas tehniku. Šajā tehnikā lieli darbi vēl nav tapuši, bet mēs izveidojām mazas glezniņas. Izstādē ir eksponēti arī rokdarbu pulciņa dalībnieču šūtie darbi – kleitas, svārki un bikses. Tas mums ir jaunums, jo pamazām apgūstam arī šūšanu. Izstādē ir skatāmi katrai rokdarbu pulciņa dalībniecei īpaši tuvie darbi – tamborētās rotaļlietas, ar mašīnu adītās šalles un zeķes, dažādi austie darbi – piemēram, villaine, kura austa no dzijām, kas krāsotas ar dabīgajām augu krāsvielām. Uz izstādi ir atnesti arī vairāki slavenie Mālupes rūķi, kas “pieskaņojušies” gadalaikiem – pavasarim, vasarai, rudenim un ziemai.
– Esat iesaistījušās Baltijas valstu rokdarbnieku kopprojektā “Raibu raibais Baltijas ceļš”, kas ir veltīts Baltijas ceļa 30. gadadienai, kā arī Igaunijas, Latvijas un Lietuvas simtgadei. Kā tas notika?
– Šajā projektā mums piedāvāja iesaistīties Igaunijas rokdarbnieces. Tā mērķis bija iemūžināt Baltijas ceļu tekstilmozaīkā. Katram dalībniekam bija jāizveido neliels tekstilmozaīkas darbs par tēmu “Es vai mani draugi, atceroties Baltijas ceļu”. Baltijas ceļš bija vairāk nekā 600 kilometru garš un idejas autori vēlējās, lai uz katru tā kilometru būtu viens emocionāls attēls atbilstoši šai tēmai. Tā kā šis projekts mūs uzrunāja, mēs bijām aizbraukušas un Vastselīnu, kur darbojas arī šī projekta autore. Tur mēs ciemojāmies Vastselīnas tekstilmozaīkas rokdarbnieku biedrībā, iepazināmies un apskatījām viņu darbus un darbību. Igauņu rokdarbnieces mūs iedrošināja apgūt tekstilmozaīku kā tehniku, ko iepriekš nemācējām, un gribēja, lai mēs piedalāmies šajā projektā. Tas mums bija liels izaicinājums, jo mēs vēl nebijām apguvušas šādu rokdarbu veidu. Tagad “Anneles” darbi ir veiksmīgi sagatavoti un jau nonākuši Igaunijā, kur visus darbus apkopoja un pašlaik tie sāk savu ceļojumu uz pa Igauniju. Sociālajā vietnē Facebook ir lapa, kur var redzēt, ka šie darbi jau ceļo un pašlaik ir apskatāmi Igaunijā, bet pēc tam tiks eksponēti arī Latvijā un Lietuvā. Tas bija radošs projekts un rosināja apgūt jaunu rokdarbu veidu – tekstilmozaīku. Sapratām, ka mums vēl ir daudz, ko mācīties un ir, kur augt.
– “Annelēm” ir arī savas tradīcijas. Pastāstiet, lūdzu par tām!
– Katras sezonas sākumā septembrī sanākam kopā un veidojam darbības plānu, kopā svinam Ziemassvētkus, satiekamies, pārrunājam paveikto, piedalās arī dalībnieču bērni, jo arī viņi nāk uz rokdarbu pulciņu un darbojas. Braucam arī ekskursijās. Ļoti jauks bija brauciens šopavasar uz Madonas un Gulbenes novadu. Madonas novadā mēs apskatījām Sarkaņu amatu skolu, kas ierīkota bijušās pamatskolas ēkā. Otrā stāva telpās aktīvi darbojas aptuveni 30 audējas un rokdarbnieces no apkārtējiem pagastiem, Madonas, Cesvaines un Ērgļiem, savukārt pirmajā stāvā – klūdziņu pinēji un galdniecības meistars. Aust gribētāju rīcībā pašlaik ir deviņas dažādu lielumu un tehniku stelles, vienas no tām ir reti sastopamās Viļumsona stelles. Apgūt šīs prasmes var ikviens interesents.
Biksērē ciemojāmies pie audējas Līgas Kubas, kura ir saņēmusi kultūras zīmi “Latviskais mantojums”. Viņa pirms dažiem gadiem sākusi aust, bet tagad izveidojusi aušanas un rokdarbu darbnīcu. Arī pie viņas var braukt mācīties ikviens, kuram ir interese par aušanu un rokdarbiem.
Apmeklējām arī Madonas novadpētniecības un mākslas muzeju un apskatījām krājumu.
Savukārt Gulbenes novadā ciemojāmies pie Stradu pagasta interešu kluba “Rasa” rokdarbniecēm, kuras auž, ada, tamborē un tapo. Esam sadraudzējušās ar rokdarbniecēm, un viņas apsolīja atbraukt uz Mālupi un apskatīt mūsu izstādi.
Mēs daudz guvām šajā ekskursijā, jo bija saistoši uzzināt ko jaunu, kā arī pārdomāt, ko no redzētā varētu ieviest savā rokdarbu pulciņā.
– Nākamgad “Anneles” atskatīsies uz savas darbības pirmajiem pieciem gadiem. Kā jūs raksturotu šo posmu?
– “Annelē” skaitāmies 15 dalībnieces, bet kodolu veido un parasti uz nodarbībām sanāk 12 , kuras piedalās izstādēs ar saviem darbiem. Sākumā sanācām kopā kā interešu grupa, lai parunātos, parādītu, ko kura no mums ir paveikusi. Taču ar laiku sapratām, ka ar to vien nepietiek. Pateicoties meistarei audējai Mudītei Pētersonei, sākām mācīties aust. Piedalāmies projektā “Satiec savu meistaru!”, darbojamies kultūras mantojuma saglabāšanā, lai radītu un atstātu paliekošas vērtības mūsu pēcnācējiem. Piedaloties Alūksnes novada pašvaldības rīkotajā novadpētniecības konkursā, vācām materiālus par Mālupes audējām. Izrādījās, ka to ir bijis ne mazums. Parunājoties ar pagasta sievietēm, izrādījās, ka stelles bijušas gan mūsu mammām, gan vecmammām. Pulciņa darbībā iesaistījusies Zinta Zihmane, kura mums atnesa senāk austas segas, ko viņa saņēmusi mantojumā. Tagad pētām rakstus, cenšamies vairāk uzzināt par pašu audēju, lai saglabātu informāciju nākotnei.
– Tā veidojas pēctecība…
– Mums ir septiņi mazi ķipari, kuri nāk līdzi mammām uz rokdarbu pulciņa nodarbībām. Mammas apgūst kādu rokdarbu tehniku, runājas, apspriež aktualitātes kādā rokdarbu veidā, mazie vēl neprot darboties ar adatām, bet tin kamolus un turpat blakus spēlējas. Domāju, ka bērniem, kad viņi izaugs, nebūs sveša šī darbošanās un kādreiz tajā iesaistīsies arī viņi paši.
