Kā garšo dzīve? Kā saldējums? Vai šokolāde? Varbūt kā katliņam pārkāpis piens – ar piedeguma rūgtumu?
Apbruņojos ar pacietību un devos ceļā, nezinot, cik tuvs vai tāls tas būs un kāds būs gaidītais gala mērķis.
Pirmās man pretī lidoja bites no bērnības pļavām, nesdamas uz spārniem saldu medus garšu. Biju gatava izdzīvot vēlreiz pienenes zeltaino mūžu, lai baltsirmās pūkās sajustu to neparasto vieglumu – lidot un iesakņoties jaunai ziedēšanai. Tik viegli un skaisti – kā putukrējuma kūstošā garša uz mēles!
Tad nonācu kādā omulīgā ceļmalas krodziņā. Mājas māte mani sagaidīja ar apmierinātu smaidu, un tikpat apmierināti bļodās gozējās pīrāgi un plāceņi. Roka jau sniedzās pēc viena, kad pamanīju apdegušu garoziņu. Ak, nedaudz piededzis? Sīkums, teica saimniece. Tas tā, lai neaizmirstu, ka sākumā jau viss izskatās citādāk. Bet neviens jau neesot īpaši sūdzējies, visi, tā teikt, paēduši un dzīvi. Negribēju pazaudēt saldo medus garšu lūpās, tāpēc atteicos.
Gāju tālāk. Dienas mijās ar naktīm, daudzsološi rīti ar cerību pilniem vakariem, man sajuka gadiem skaits. Vairs nezināju, cik ilgi jau esmu ceļā, jo … garšoja viss. Gan pārciestās grūtības kā spēcinoša skābeņu zupa, gan jauni piedzīvojumi un meklētāja prieks, kas iekoda mēlē kā ass pipariņš, gan asaru sāļums, kurā bija jaušams kaut kas no spēcinošās piparmētras un saldrūgtā kanēļa.
Nezināju tikai vienu – kā garšo laime. Brīžiem likās, ka tā šūpojas eglītes zarā kraukšķīgā piparkūkā, bet Ziemassvētki pagāja, un piparkūka garšoja jau pavisam ikdienišķi. Tāpat svētdienas rītu pankūkas, jubilejas tortes – nekas jau nebija mūžīgs.
“Mūžīgas ir tikai ilgas pēc laimes!” man teica sirma māmuļa, sniegdama ābolu – pavisam necilu mežābeles izauklēto augli.
“Tas tevi spirdzinās paguruma brīžos, bet neļaus aizmirst īstas slāpes. Tas remdēs tavu izsalkumu, tomēr liks arī meklēt jaunas garšas buķetes. Tas liks tev atcerēties katru nodzīvoto dzīves stundu, kuru tu atmiņās izbaudīsi vēl un vēlreiz, izjuzdama uz mēles tās saldo, neatkārtojamo garšu.”
Esmu pārnākusi. Nebija jau nemaz tik tāls tas ceļš – tikai līdz mežābelei paša dvēselē, mežābelei, kura atgādina par savu esamību tad, kad alksti sajust medus saldumu tur, kur liekas – tas nav iespējams!
Izbaudi visas savas emocijas, atrodot saldo pat skābajā, un tu vienmēr zināsi, ka dzīvei piešķirt garšu vari tikai tu pats!
