Igauņi stāsta, ka pirmo reizi šādā braucienā zirgu mugurās devās 2006. gadā, kad apmeklēja Mongoliju. “Kā redzat – mēs esam cilvēki gados, bet kalnos ir apdraudējums, ka varam kļūt jaunāki, tādēļ visu laiku esam zirga mugurā!” ar sev raksturīgo humoru stāsta profesors Aleksejs Lotmans un viens no grupas dalībniekiem Tuuts Pruuli. Šajos gados zirgu mugurā būts arī Pamira kalnos, Himalajos, Kaukāzā un Karpatos. Šādos braucienos igauņi dodas ik pēc diviem gadiem.
T. Pruuli uzsver – uzzinot, ka šogad aprit 100 gadi, kopš Igaunijas divi jātnieku pulki piedalījās kaujās, lai 1919. gada 29. maijā atbrīvotu Alūksni un Latviju no Sarkanās armijas karaspēka, draugu lokā nolēmuši, ka šogad braucienam jānotiek uz Latviju. “Šogad savu braucienu zirgu mugurās neveicam tāpat vien, bet ar cēlu un skaistu mērķi, jo mūsu ekspedīcija šodien ir organizēta 1919. gada pārdrošās operācijas piemiņai. Mēs savā ekspedīcijā veicam tādu maršrutu, kādu 1919. gada maijā veica Igaunijas armijas jātnieku pulks, un jāsim līdz galam – līdz pat Jēkabpilij!” viņi stāsta.
Tā ir labu un senu draugu kompānija, kurā iesaistījušies arī pašu dalībnieku bērni. Viņi visi ir zirgu un dabas mīļotāji. Starp brauciena dalībniekiem ir arī profesora A. Lotmana meita, kurai pieder lielākā daļa zirgu, kas devušies ceļā, bet divi no grupas dalībniekiem jāj uz saviem zirgiem.
“Kāda ir cilvēku reakcija, redzot mūs jājam zirgu mugurās? Noteikti gribam uzslavēt Latvijas autovadītājus – liels, liels paldies katram no viņiem par pieklājību mūsu vārdā! Viņi uzreiz samazina ātrumu vai pilnībā apstājas, lai netraucētu mūsu gaitu un neizbiedētu zirgus. Esam patīkami pārsteigti, ka mūsu ceļā sastaptie vecākā gadagājuma cilvēki ir zinoši par šiem 1919. gada notikumiem Latvijā un Alūksnes pusē – viņi zina, ka igauņi ir nākuši palīgā!” ar lepnumu stāsta ekspedīcijas dalībnieki.
Ieskats vēsturē
“1918. gada beigās Sarkanā armija iebruka Igaunijā un Latvijā, lai iedibinātu lielinieku varu un turpinātu iebrukumus tālāk Eiropā. Igaunijas armijai izdevās uzbrukumu atvairīt un 1919. gada sākumā izdzīt “sarkanos” no Igaunijas. Savukārt Latvijā “sarkano” spēki iekaroja gandrīz visu valsti, tomēr arī šeit risinājās brīvības kaujas. 1919. gada 22. maijā lielākā daļa Vidzemes joprojām bija “sarkano” rokās un Igaunijas armijas 2. divīzija izlēma doties drosmīgā uzbrukumā “sarkano” aizmugurē virzienā uz Jēkabpili. Mērķis bija apdraudēt Latvijas sarkanarmijas satiksmes ceļus ar Krieviju un tādējādi piespiest atkāpties no Vidzemes. Triecienvienība, kurā ietilpa arī brīvprātīgo rota un Igaunijā noformētais 1. Valmieras pulks, kustību no Veru pievārtes uzsāka 1919. gada 27. maijā. Vienības priekšgalā atradās un galveno uzbrukuma smagumu iznesa Igaunijas 1. jātnieku pulks. 29. maijā atkaroja Alūksni, 31. maijā – Gulbeni, 3. jūnijā Cesvaini, Madonu un Ļaudonu, 5. maijā Krustpili, šķērsoja Daugavu un nonāca Jēkabpilī. 7. jūnijā Krustpili un Jēkabpili nodeva Latvijas vienībām un Igaunijas vienības atkāpās. Sarkanajam teroram bija pielikts punkts, Padomju Latvijas armijas eksistence praktiski beidzās, Vidzeme bija brīva no lielinieku varas.”
Profesors Aleksejs Lotmans
