Svētdien, 19. maijā, Alūksnes Kultūras centrā pirmo reizi ar viesizrādi – dramaturga Jāņa Baloža un režisora Valtera Sīļa kopdarbu – izrādi “Mežainis” viesosies Latvijas Nacionālais teātris.
Izrāde “Mežainis” ir neparasts, bet patiess stāsts par Jāni (tēls radies no vēsturiskas personas, latgalieša Jāņa Pīnupa dzīvesstāsta), kurš Otrā pasaules kara izskaņā dezertēja no Padomju armijas, paslēpās mežā un tikai pēc vairāk nekā 50 gadiem iznāca no tā un pieteicās policijā. Gaidot šo alūksniešiem tik nozīmīgo tikšanos, izrādes priekšvakarā tai ievadvārdus ar laikraksta starpniecību lūdzām teikt Latvijas Nacionālā teātra aktrisei Lolitai Caukai.
“Ja atmiņa neviļ, Alūksnē iepriekš esam viesojušies ar izrādi “Silta, jauka ausainīte”, kurā pati esmu piedalījusies. Tas ir mūžību atpakaļ – pirms 40 gadiem,” atminas aktrise. Vaicāta, kādēļ šai tikšanās reizei izvēlēta tieši izrāde “Mežainis”, viņa pieļauj, ka tas zināmā mērā varētu būt saistīts ar saturu, jo tas ir stāsts par mūsu tautas vēsturi. “Iestudējums ir ļoti interesants, tas ir balstīts uz reāliem faktiem. Tas bija 90. gados, kad izrādes galvenā varoņa prototips Jānis Pīnups iznāca no meža un pieteicās policijai. Viņu intervēja plašsaziņas līdzekļi, par to bija materāls televīzijā un mēs to arī noskatījāmies. Arī citi izrādes personāži ir reāli ekstistējoši cilvēki, piemēram, viņa māsa, ko mēs ar Madaru Botmani spēlējam – viņa jaunībā, es – vecumā. Darbība notiek no Jāņa jaunības līdz aiziešanai – ir atmiņu ainas, Atmodas laiks, Jānis vēl ir mežā pēc krievu armijas aiziešanas, bet joprojām baidās, jo vēl jau daļa no viņiem ir palikuši šeit. Un tad Jānis beidzot iznāk no meža un piesakās. Un ir interesanti redzēt, kāda ir apkārtējo reakcija, kad viņš to izdara. Nemaz nav tik vienkārši pārliecināt, ka esi dzīvs,” stāsta L. Cauka.
Viņa atklāj, ka skatītāji šo izrādi uzņem ļoti labi, neraugoties uz to, ka izrāde ir diezgan gara un ilgst trīs stundas. L. Cauka aicina izmantot izdevību to noskatīties, jo materiāls ir interesants un “Mežainī” darbojas zināmi un iemīļoti mākslinieki – Uldis Dumpis, Artūrs Krūzkops, kurš šogad saņēma Harija Liepiņa balvu arī par šo izrādi, Inga Misāne – Grasberga, Madara Botmane un citi.
Vaicāta, vai izrādi ir iemīlējuši arī aktieri, māksliniece saka: “Grūti pateikt par citiem, bet man pašai nav mīļāku vai mazāk mīļu izrāžu. Visas ir jāatstrādā godīgi. Esam “Mežaini” nospēlējuši jau vairākus desmitus reižu un savā ziņā izrāde noteikti ir īpaša. Jo tā ir mūsu tautas vēstures lappuse. Darbība notiek raiti, mēs bieži pārģērbjamies, aktieri iejūtas dažādos tēlos, un ainas seko cita citai.”
Sarunas noslēgumā L. Cauka atklāj, ka ļoti gaida braucienu uz Alūksni. “Manas tēva mājas ir Kalncempjos. Tur pagāja mana bērnība, braucām uz Alūksni, uz Zeltiņu kapu svētkiem. Par to laiku man ir vismīļākās atmiņas,” saka L. Cauka.
“Alūksnes Kultūras centra mērķis Alūksnē piedāvāt Latvijas Nacionālā teātra izrādes ir bijis jau sen, un šogad tas beidzot veiksmīgi realizējies – par to jāsaka paldies gan Druvim Muceniekiem, kuram izdevās pierunāt Latvijas Nacionālā teātra pārstāvjus (ar direktoru priekšgalā!) atbraukt ciemos uz Alūksni, iepazīt un izpētīt Alūksnes Kultūras centru, gan arī Latvijas Nacionālā teātra direktoram Jānim Vimbam, kurš pēc Alūksnes apmeklējuma izteica neviltotu vēlmi un apņemšanos uz mūsu skaistās zāles skatuves parādīt Nacionālā teātra izrādes! Cerams, ka arī skatītāji to novērtēs, jo teātra cienītāju atsaucība var kalpot kā viens no galvenajiem stūrakmeņiem veiksmīgai sadarbībai ar Latvijas Nacionālo teātri turpmāk.”
Gints Skulte, Alūksnes Kultūras centra mārketinga speciālists
