Aizvadītajos Latvijas valsts atdzimšanas svētkos, ko jau trešo gadu rosina atzīmēt kā Baltā galdauta svētkus, nu jau par tradīciju kļuvusi latviskā maltīte, ko uz baltā galdauta galdā ceļam. Taču, ja kādam pajautā, kādi ir nacionālie ēdieni, atbilde parasti ir, ka pelēkie zirņi ar speķi un štovēti kāposti, labākajā gadījumā tiek minēti speķa pīrādziņi, ķimeņu siers un sklandu rauši, vēl kāds pie pašmāju senajiem ēdieniem pieskaita šašliku vai rasolu.
Kāda tad ir īsti latviska maltīte, bija iespēja pajautāt godu saimniecei, gaujienietei Vijai Ciguzei, kura rūpējās par valsts svētku mielastu Apes novada “Jauncikužos”. Viesi mielojās ar šefpavāres un viņas komandas pagatavotajiem dzeltenajiem kartupelīšiem, siļķi, biezpienu, gailenīšu mērci, visādu veidu pankūkām, ābolu ķīseli un citiem latviskiem labumiem. Vijas kundze dalījās savā pieredzē, lai mēs arī citos svētkos neaizmirstu goda vietā likt īsti latvisku maltīti.
– Kā jūs kļuvāt par saimnieci?
– Mana mamma ļoti labi gatavoja, un šīs prasmes esmu lielā mērā mantojusi no viņas. Savukārt mana tante bija liela saimniece. Kad viņu aicināja godos saimniekot, es tiku ņemta par palīgu līdzi. Tā arī iemācījos gatavot visu, ko latvietis ēd. Jo biežāk virtuvē, jo lielāka pavārmākslas skola.
– Vai arī tagad jūs aicina godu maltītes gatavot?
– Savulaik jā, bet tagad jau vairs nav nedz tādu godu, nedz maltīšu. Tagad ir zviedru galdi un branči. Reizumis jau paaicina kādi pazīstami cilvēki vai palūdz padomu kādā vērienīgākā gatavošanas pasākumā. Savā laikā esmu pietiekami daudz godos bijusi, tagad lai iet citi.
– Ja jums jānosauc tāda īsti latviska maltīte, ko jūs minētu?
– Biezpiens, kartupelis, sautēti kāposti ar putraimiem, dārzeņu sautējums, putraimdesa – tie pirmie nāk prātā. Noteikti jāmin mūsu rudzu maizīte, sviestiņš, kaņepīte. Sauss kartupelītis ar kaņepju sviestu un rūgušpiens uzdzeršanai – jau tā vien ir izcila maltīte!
Vai jūs zināt, kāds ir Ulda Dumpja mīļākais ēdiens kopš bērnības? Pļepene! Tā, izrādās, ir miežu biezputra ar grauzdētu speķīti un sīpoliņu, ko arī noteikti jāieraksta latviskajā ēdienkartē.
– Pilnīgi siekalas saskrēja mutē… Un ko jūs dotu saldajā?
– Kad savulaik gājām ciemos pie tantes, es vienmēr cerēju uz ķīseli, vārītu no žāvētiem augļiem un ar bagātīgu putukrējuma kārtu pa virsu. Nedrīkst aizmirst arī melleņu ķīseli ar klimpām. Tie, manuprāt, būtu vieni no tradicionālajiem saldajiem ēdieniem. Bet kādi ir tagad? Mazs zefīriņš liela šķīvja vidū un viss.
– Šajā klāstā noteikti ir kaut kas visiecienītākais. Bez kura ēdiena jūs nevarētu iztikt?
– Domāju, ka būtu grūti atteikties no maltās gaļas kotletītēm. Manā mājā ļoti labprāt ēd dārzeņu sautējumu, īpaši, kad tikko rudenī viss nāk no dārza. Tad no lielā katla otrai dienai nekas pāri nepaliek. Bez sautējuma nevarētu iztikt visa mana saime (smejas). Sautējums gan, tāpat kā citi ēdieni, katrai saimniecei sanāk pa savam.
– Ja tik labs sanāk, noteikti dalāties ar receptēm?
– Jā, bet ir bijuši gadījumi, kad man pēc tam saka, ka nekas nav iznācis… Nu, tā lieta ir jājūt.
– Redz, kā! Vai to jušanu katrs var iemācīties, vai pavārmāksla tomēr ir zināms talants?
– Ja grib, tad var, tādēļ vajag gribēt iemācīties. Mēs esam dažādi – vienam varbūt labāk padodas saprast, kā divas lietas var kopā garšot, citam tas ir vienkārši jāiemācās.
– Kāds ir jūsu galvenais gatavošanas priekšnoteikums?
– Es galvenokārt gatavoju no tā, ko pati audzēju vai par kā izcelsmi esmu droša. Savs ir savs, un tad tu droši vari zināt, kas tur sanāks. Mums pašiem taču viss izaug dārzā – bietes, burkāni, kartupeļi un sīpoli! Ir pilns dārzs ar garšaugiem, sākot jau ar visparastāko dilli un beidzot ar seleriju, baziliku, pētersīli un ķiploku. Savācu, izkaltēju, samaļu un lieku pie maltītēm. Tā ir mana ”Vegeta”! Kamdēļ mums vajag tās neizrunājamās ārzemju garšvielas?
– Cilvēks jau grib visu pagaršot, mēģina eksperimentēt, lai apmierinātu savas garšas kārpiņas…
– Jā, to var, bet savas saknes aizmirst nevajadzētu. Mēs esam pārāk aizrāvušies ar dažādiem svešzemju labumiem un aizmirsuši paši savējos. Līdzīgi arī ar tradīcijām un gadskārtu ieražām, kam pakārtojas arī maltītes. Tagad ir Helovīni, Valentīndiena un citi brīnumi, bet pazūd apsējības, Vasarsvētki…
– Šodien tiek gatavota īsti latviska maltīte. Vai varam cerēt, ka latviskie ēdieni tomēr atkal kļūst populāri?
– Jā, nu jau tie atkal tiek pamazām godā celti un labs piemērs tam ir arī šie svētki. Te uz galda nav nekā eksotiska, viss pašu, viss latviskais. Par laimi, ļaudis sāk pamazāk saimniekot tā kā vecos laikos, veido lauku virtuves, kādas bija savulaik, atgriežas pie dabas un līdz ar to arī pie dabiskā, tautiskā ēdiena. Atzīstami, ka latviskā ēdiena popularizēšanu sākuši arī televīzijas raidījumi.
– Jā, jā, redzējām, kā jūs Roberto Meloni raidījumā “La Dolce Vita” mācāt gatavot cūku pupu pikas. Tas ir jūsu iecienītais vai kāds Gaujienas tradicionālais ēdiens?
– Īpašas Gaujienas receptes man nebija, tādēļ startēju ar to, kas mani ir, bet kā varbūt nav citiem. Cūku pupas ir ēdiens, ko uzreiz tā nevar noēst, tādēļ ir ļoti praktiski tās saglabāt ziemai. Izlupinu, salieku saldētavā pa porcijām, un, kad tik vajag, velku ārā. Piegrauzdēju gaļiņu un sīpoliņu, un pusstundas laikā man ir maltīte gatava. Taupīgi un ātri, jo laukos saimniecēm nav vaļas ilgi pa virtuvi pavārmākslu taisīt.
– Lepojamies, ka ēterā gatavojāt arī ķirbju – biezpiena kūku, kam iedvesmojāties mūsu laikraksta rubrikā “Ķēķa stāsti”.
– Jā, man ļoti patīk “Ķēķa stāsti”, receptes izgriežu un līmēju bloknotā, un ļoti daudzas esmu arī pagatavojusi. Man patīk, ka tās ir pasniegtas vienkārši un nav jālauza galva, vai tur varētu kas sanākt. Tādēļ arī pie Roberto aizvedu manu iecienīto ķirbju – biezpiena kūku, kas gatavota no pašas audzētiem ķirbīšiem.
– Mūsdienās daudzi mācās dzīvot un ēst veselīgi. Vai nacionālais ēdiens ir gana veselīgs?
– Kopumā tas ir diezgan sātīgs, taču tas viss ir cilvēka organismam vajadzīgs, uztura piramīdā ierakstīts. Es nenosodu vegānismu un veģetārismu, bet tas, manuprāt, runā pretī cilvēka organisma vajadzībām. Latvietim vajag gaļu. Enerģija taču kaut kur ir jāsmeļas! Ja man šodien gribas apēst speķa gabaliņu, es to ēdīšu, un nekas mani no tā neatturēs. Rīt es to varbūt vairs negribēšu, bet man kārosies pēc zapts maizes. Uzskatu, ka veselīgi ir tas, ko man organisms prasa, jo tas zina labāk!
Sandra Apine
