Jēzus Kristus Augšāmcelšanās svētki ir svētki pār godu dzīvības uzvarai par nāvi, mūžīgās dzīves dāvana visai cilvēcei no Jēzus Kristus. Un tādās īpašajās dienās mirušo piemiņai tiek piešķirta īpaša noskaņa.
Laikā no Klusās nedēļas, Lieldienās un visā svētku nedēļā pēc Jēzus Kristus Augšāmcelšanās svētkiem dievkalpojumu laikā priesteris mirušos nepiemin skaļi, balsī. Mirušie tiek pieminēti Dievišķās liturģijas laikā klusi: proskomidijā (liturģijas pirmā daļa – red.), trīskāršajā ektēnijā (lūgšana, kas sastāv no vairākiem īsiem lūgumiem – red.) un arī priestera noslēpumainās lūgšanās pēc Dievmātes slavināšanas.
Pirmā reize, kad notiek mirušo pieminēšana, ir devītā diena pēc Jēzus Kristus Augšāmcelšanās, Svētā Toma nedēļā. Šos svētkus sauc Radoņica. Nosaukums ir cēlies no krievu vārda “radosķ”, kas nozīmē “prieks”, jo pareizticībā Lieldienas ir vislielākie baznīcas svētki un tiek atzīmēti 40 dienas. Tas atspoguļo ticību tam, ka arī pēc nāves mirušie nepārstāj būt Tā Kunga Baznīcas locekļi, jo “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.”
( Mt.22:32)
No seniem laikiem ir aprakstīta tradīcija, ka pēc Lieldienu svinībām cilvēki gāja uz kapsētām. Kādēļ? Pirmām kārtām – lai palūgtos. Kāda ir galvenā jēga kapsētas apmeklējumam? Galvenokārt tā ir lūgšana. Vēl svarīgāk atnākt Radoņicas dienā uz dievkalpojumu un palūgties par aizgājējiem. Pat nelielos lauku dievnamos notiek dievkalpojumi – ja ne Dievišķā liturģija, tad panihīdas (īpašas lūgšanas par mirušajiem – red.).
Mūsdienās kapsētas apmeklējums nereti pārtop savā ziņā par pikniku, iemeslu satikties ar radiem, kuri nav redzēti visu gadu. Vai arī, lai padižotos citu priekšā, lai būtu “kā visi” vai “labāk par visiem”. Ir novērots, ka pašlaik par tradicionālo pieminēšanas “atribūtu” kļuvusi alkoholisko dzērienu lietošana. Lietojot kapu vietās alkoholu, mēs apliecinām to, ka nemīlam un necienām savus dusošus tuviniekus. Skumji, ka kapsētas darbiniekiem nākas vākt no kapu vietām pudeles un citus apliecinājumus par “100 gramu lietošanas rituālu”…
Sanāk, ka mēs paši palīdzam pagrimušajiem krist vēl zemāk? Tāda tradīcija, kā liet uz kapiņa glāzi degvīna, lielākoties ir Evanģēlija normu noraidīšana. Jo ir teikts, ka “Dieva Valstība – nav ēdiens un dzēriens”( Rom.14:17) Tas apliecina, ka mēs rīkojamies pēc pagānu uzskatiem, ka nelaiķim ir jāēd un jādzer. Radoņicā galvenais mērķis ir pieminēt mirušos lūgšanās, nevis paēst un iedzert.
Ja ir runa par mielastu, tad pēc senās baznīcas noteikumiem tā jēga atspoguļojas labdarībā.
Evanģēlijā ir teikts: “Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu un būtu to darījis atmaksas dēļ. Bet, kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus; un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām”. (Lūk.14:12-14)
Pieminot mirušos, labāk to darīt pareizi – pēc Evanģēlija. Droši vien, katrs zina kādu sirmgalvi, kurai baltmaize liekas lielākais gardums, jo viņa nevar atļauties sev to nopirkt. Kaut kur dzīvo atraitnes, bāreņi, invalīdi… Atnākt pie viņiem, atnest kaut ko paēst, palīdzēt sakārtot māju – šie labie darbi nesīs gan mums, gan mūsu mirušo tuvinieku dvēselēm daudz vairāk labuma nekā vienkārša pastaiga uz kapsētu. Palūgties par dusošiem var jebkurā laikā, jebkurā vietā, īpaši Dievnamā, bet darīt labu darbu un palūgt, lai cilvēki savās lūgšanās piemin Jūsu aizgājušo tuvinieku vārdus – lūk, labākais veids, kā atzīmēt Radoņicu. Tātad mielasta nozīme – labdarība, mūsu kapsētas apmeklējums – lūgšana.
Lieldienu nedēļa – tā ir uzvara par nāvi. Pat Baznīcas statūtos ir teikts, ka, ja šajā laikā iekrīt 3., 9. vai 40. diena pēc cilvēka nāves, tad pieminēšana tiek pārcelta līdz Radoņicai.
Ir arī tāda tradīcija, kā aicināt uz kapiem priesteri. Šajos gadījumos priesteri pie kapavietām skaita īpašas lūgšanas – litiju ar “Kristus augšāmcēlies” un “Ar svētiem dod dusu” dziedāšanu.
Garīdznieka klātbūtne kapos nes arī tādu kā “disciplināro” efektu. Ir kauns tad pateikt kādu nepieklājīgu vārdu, pacelt balsi vai uzdziedāt. Tas dod arī svētību šai vietai.
Lūgšanas kapos notikušas vienmēr. Arī mūsdienās Baznīca ievēro visus tos noteikumus, kas bija pirms 10, 15 gadsimtiem. Mūsdienās ir svarīgi, lai no Radoņicas svinēšanas paradumiem aiziet viss pagāniskais, lai viss, kas notiek kapos, nāk no kristīgas mīlestības pret mirušiem.
Jo vairāk mūsos būs pareizticības, jo lielāka ir varbūtība, ka agri vai vēlu kapi pārtaps par lūgšanu svētām vietām, nevis par izklaides vietu.
Alūksnes Svētās Trijādības baznīcā 6. maijā pulksten 17.00 notiks vakara dievkalpojums, pēc kura notiks panihīda. Bet 7. maijā pulksten 8.30 notiks Dievišķā liturģija, kuras laikā tiks pieminēti visi pareizticīgie dusošie, pēc dievkalpojuma noturēs kopējo panihīdu. Šajā dienā pulksten 17.00 Alūksnes Mazajos kapos noturēs litijas.
Svētā pravieša Elijas baznīcā Ķuršos pulksten 13.00 notiks kopēja panihīda, pēc kuras kapos noturēs litijas.
“Kristus Augšāmcelšanos redzējuši, klanīsimies Svētajam Kungam Jēzum, kas vienīgs ir bez grēka. Tava krusta priekšā mēs klanāmies, Kristus, un Tavu Svēto Augšāmcelšanos teicam un slavējam, jo Tu esi mūsu Dievs; bez Tevis cita Dieva mēs nezinām, Tavu vārdu piesaucam. Nāciet, visi ticīgie, godāsim Kristus Svēto Augšāmcelšanos: jo, raugi, caur krustu līksmība nāca visai pasaulei! Vienmēr slavēdami Kungu, mēs teicam Viņa Augšāmcelšanos, jo Viņš krusta mokas izcietis, nāvi ar nāvi iznīcināja.”
(Augšāmcelšanās svētku dziesma)
Sergejs Mihalevičs,
Alūksnes Svētās Trijādības pareizticīgo baznīcas priesteris
