Ar 1. maiju kļūs pieejama bijušās LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu, tā dēvēto čekas maisu, pēdējā daļa. Pagājušā gada decembrī atklātībai tika nodota čekas aģentūras alfabētiskā un statistiskā kartotēka, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, VDK darbinieku telefongrāmatas ar informāciju par VDK štata darbiniekiem, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas apraksti.
Čekas maisu jau publiskotā daļa nu tiks papildināta ar vēl astoņām dokumentu grupām un it kā pazudušo kartotēku. Tie būs LPSR VDK aģentūras personas, darba lietu reģistrācijas žurnāli, no aģentūras aparāta izslēgto valsts drošības iestāžu aģentu, arhīva lietu, nenotikušo vervēšanu materiālu reģistrācijas žurnāli, LPSR VDK operatīvās lietas, iznīcinātāju bataljonu dokumenti un cits.
Latvijas Nacionālajam arhīvam nodrošināt VDK dokumentu saglabāšanu, pieejamību un iespēju personām tos izmantot savām vajadzībām kā mūsu vēstures sastāvdaļu tiek uzdots ar likumu. Uzsveru – izmantot to savām vajadzībām. Kādām vajadzībām? Jau, publiskojot čekas maisu pirmo daļu, lielākā daļa cilvēku, kuru uzvārdi bija lasāmi šajos sarakstos, varēja vien minēt to, kādu līdzcilvēku “pretvalstisku” rīcību viņi tolaik drošības komitejai būtu atklājuši. Vai tādēļ mums tagad uz viņiem jārāda ar pirkstu, jātirda viņi? Vai mums viņi tagad būtu par to jāsoda vai jānosoda? Nekur taču nav pierādīts, ka viņi paveikuši kādu noziegumu pret valsti! Ko mēs ieguvām, izlasot čekas maisu pirmo daļu? Neko. Kur mēs tagad izmantosim otro daļu? Arī visticamāk, ka nekur. Čekas maisi tā arī varēja palikt vēsturei, jo tā patiešām ir mūsu vēsture, bet sabiedrībai – neatvērti. Tagad tās sanāk vienīgi raganu medības, atriebību alkstošās tautas daļas intereses apmierināšana, bet nekas vairāk.
