Mēs visi esam dzirdējuši par biedrību “Latvijas Sarkanais Krusts”. Cilvēkiem ir dažāda izpratne par organizācijas darbu un pienākumiem, ko tā veic. Vaicājot Alūksnes iedzīvotājiem, kāda ir viņu saskarsme un izpratne par šo organizāciju, domas ir līdzīgas – ziedot. Bet, vai vienmēr ziedotāju mērķi ir tik cēli, kā sākotnēji šķiet?
Ziedotāju pieredze ir dažāda
Ziedotāju stāsti ir dažādi. Alūksniete Jana Zilkalne, kura ziedojusi Alūksnes Sarkanā Krusta komitejai, stāsta: “Sarkanajam Krustam esmu ziedojusi drēbju skapjus, bērnu un pieaugušo apģērbu un apavus, traukus, šķīvjus un krūzes. Esmu nodevusi sūtījumus ar bērnu drēbēm no Rīgas. Arī grāmatas un ilustrētos zinātniskos, vēstures žurnālus. Kādreiz vadīju jauniešu Sarkanā Krusta Alūksnes nodaļu, tādēļ ir zināma pieredze, kā tas notiek.”
Tāpat alūksniete Kristīne Solovjova dalījās savā pieredzē par to, ar kādu mērķi apmeklē Sarkano Krustu: “Mēs ar mammu esam ziedojušas visas drēbes, kas ir par mazu, vairs nepatīk, vai arī ir kāds mazs defekts. Arī ļoti daudz apavu, vējjakas, bērnu drēbes. Ziedojot rodas sava veida gandarījums, ja zini, ka vari palīdzēt citiem cilvēkiem, kuriem ir problēmas iegādāties apģērbu finansiālu iemeslu dēļ. Bet prieku sagrauj tas, ka dažkārt ziedotās drēbes esmu redzējusi cilvēkiem, kuriem, šķiet, iegādāties apģērbu nemaz nav problēma. Manuprāt, vajadzētu izskatīt, kam tiek atdotas ziedotās mantas, jo varbūt kādam ir lielāka nepieciešamība. Patīkami ir tas, ka vienmēr tiek pateikts paldies par ziedojumu un pretī saņemts silts smaids.”
Pieredzē dalās arī ziedotāja, kura vēlējās palikt anonīma: “Esmu ziedojusi drēbes, lai tās nonāktu pie kāda, kam tiešām tās būtu nepieciešamas, taču vairāk neizpratni rada tas, kāpēc ziedotās lietas tiek arī tirgotas. Tad jau es pati varu tirgot savas drēbes.”
Daudz neskaidru jautājumu
Ir skaidrs, ka organizācijā iespējams piegādāt mantas, lai tās ziedotu kādam, kam tās ir nepieciešamas, taču joprojām paliek aktuāli vairāki jautājumi – vai ziedojumu pieņemšana ir vienīgais organizācijas darbs, vai drīkst tirgot ziedojumus? Un, vai tiešām cilvēku vēlme ziedot nav arī savtīgos nolūkos?
Lai būtu lielāka skaidrība, par Alūksnes Sarkanā Krusta komitejas darbību laikrakstam stāsta izpilddirektore Ginta Priedīte, kura organizācijā darbojas kopš 2006. gada. “Biedrība “Latvijas Sarkanais Krusts” ( LSK) ir viena no lielākajām biedru un brīvprātīgo organizācijām Latvijā, kas jau kopš tās dibināšanas – 1918. gada 20. novembra – sniedz palīdzību grūtībās nonākušiem cilvēkiem. Tā darbojas visā Latvijas teritorijā – katrā reģionā ir LSK komiteja (kopā 25, to sastāvā ir 254 nodaļas un 10 jaunatnes nodaļas), tādējādi nodrošinot palīdzību pēc iespējas tuvāk iedzīvotāju dzīvesvietām. Papildus tam Alūksnes Sarkanā Krusta darbībā ietilpst pirmās palīdzības apmācības un nodrošināšana publiskos pasākumos, zemo cenu veikals, ķīmiskās tīrītavas savākšanas punkts, humānās palīdzības sadale trūcīgajiem un palīglīdzekļu noma cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Katrā Latvijas Sarkanā Krusta komitejā tiek veiktas vēl atšķirīgas papildu darbības,” viņa uzsver. Alūksnē Sarkanā Krusta komiteja un humānās palīdzības bezmaksas punkts atrodas Ojāra Vācieša ielā 8 (kādreizējā Pasta ēka pilsētā).
Māca sniegt pirmo palīdzību
Viens no nozīmīgākajiem Sarkanā Krusta uzdevumiem ir pirmās palīdzības sniegšanas iemaņu kursu organizēšana. Alūksnē Ginta Priedīte māca pirmo palīdzību autovadītājiem, medniekiem, apsargiem, uzņēmumu un organizāciju darbiniekiem un citiem interesentiem. Tāpat, ja nepieciešams, pirmā palīdzība tiek nodrošināta publiskos pasākumos. “Esam bijuši Vaidavas kausā, dodamies uz Aglonu, uz Dziesmu svētkiem. Kur aicina, tur arī piedalāmies. Vēl mācu pirmo palīdzību arī skolās,” skaidro G. Priedīte. Turklāt izpilddirektorei ik gadu jāapgūst arī jaunas zināšanas. Kā viņa uzsver, mainās noteikumi un dažādas vadlīnijas, tāpēc katru gadu jāiziet pirmās palīdzības pasniedzēja kvalifikācijas kursi. G. Priedīte darbojas arī Zemessardzē, apgūstot karavīru glābēju iemaņas. G. Priedīte saka: “Ir forši palīdzēt! Piemēram, Sarkanajā Krustā ienāk cilvēks, kurš varbūt ir no tiem sociālajiem slāņiem, kas diedelē naudu pie autoostas, bet viņš ir ievainots, mums ir jāpalīdz. Tāpat arī, ja veciem cilvēkiem paliek slikti. Ir bijis, ka eju pa ielu un kādam paliek nelabi, tad zini, ko darīt un kā palīdzēt. Tāpēc uzskatu, ka ikvienam ir lietderīgi šādas prasmes apgūt.”
Iespēja iznomāt kruķus
Sarkanais Krusts atbild arī par Asins donoru kustību, organizējot Donoru dienas Alūksnes un Apes novadā. Tāpat Alūksnes Sarkanajā Krustā iespējama tehnisko palīglīdzekļu noma. “Tie ir kruķi, spieķi, ratiņkrēsli, dušas krēsli, viss, kas nepieciešams cilvēkiem, kuriem radusies kāda trauma vai, ja viņi ir piesaistīti pie gultas, vai radušies kustību traucējumi. Nodrošinām visas funkcionālās lietas. Lai gan šķūnis, kur tika glabāts inventārs, piemēram, gultas, sadega ugunsnelaimē, tomēr to ir iespējams iznomāt. Ja kas īpaši nepieciešams, sazināmies ar organizāciju un viss tiek nodrošināts. Lielākā problēma ir tā, ka ir daudzi, kas nesamaksā un neatdod inventāru. Uzsveram, ka tas ir maksas pakalpojums, jo tā ir viena no mūsu peļņas sastāvdaļām. Lai arī esam bezpeļņas organizācija, mums ir nepieciešami ienākumi, lai spētu izdzīvot – apmaksājot rēķinus. Tāpēc ienākumus gūstam no pirmās palīdzības apmācībām, piemēram, autoskolās. Un gūstam zināmu peļņu, nomājot šīs lietas. Nomas maksas ir nelielas. Tāpat no visiem ieņēmumiem mums ir jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis. Ja valsts, piemēram, kaut ko dotētu, tad mēs to visu varētu darīt arī par velti, bet tā nenotiek. Vēl svarīgi ir tas, ka šīs lietas iznomājam jebkuram interesentam, nevis tikai trūcīgajiem vai maznodrošinātajiem. Ļoti daudzi cilvēki nemaz nezina, ka piedāvājam šādu iespēju,” skaidro izpilddirektore.
Drīkst būt mazcenu
veikaliņš
Vairāk uzzinājām arī par humānās palīdzības punktu Ojāra Vācieša ielā 8. “Ja cilvēkiem ir nepieciešamas kādas sadzīves lietas, var ierasties un tās izraudzīties, parakstoties par ziedojuma saņemšanu. Kāds ņem drēbes lietošanai, cits – ārdīšanai vai pāršūšanai. Mums ir arī mazcenu veikaliņš, uz kuru cilvēki nes ļoti daudz mantu. Jāatzīst, daļa ir ļoti labā stāvoklī, daļa – ļoti sliktā.” G. Priedīte uzsver, ka mazcenas veikalu prakse ir visās Sarkanā Krusta komitejās pasaulē. Šādos veikalos var arī pārdot 25 % no saziedotajām lietām, ko paredz sabiedriskā labuma organizāciju likums (no bezmērķa ziedojumiem 25 % drīkst izlietot administratīvajām vajadzībām). “Vienmēr jautājam, vai cilvēks tam piekrīt. Ja nepiekrīt, viņa ziedotās mantas netiek liktas pārdošanā, bet tiek novirzītas konkrētam mērķim, ko lūdz ziedotājs. Tāpat arī ienākumi par saimniecisko darbību tiek aplikti ar nodokli 21 % apmērā,” saka G. Priedīte. Ienākumi no veikaliņa vidēji ir 400 līdz 500 eiro mēnesī, kas tiek izmantoti, lai daļēji nomaksātu rēķinus.
Akmens ziedotāju dārziņā
Pieskaroties tēmai par ziedojumiem, jūtama spriedze un izpilddirektores balsī dzirdamas rūpes. Lai arī šķietami tāda cēla darbība kā ziedošana un dāvināšana ir ļoti augstu vērtējama, to ne vienmēr varētu teikt Alūksnes Sarkanā Krusta darbinieki. Viņiem ik dienu nākas saskarties ar “ziedojumiem”, kas ir līdzvērtīgi atkritumiem. “Alūksnē ziedojumu kultūra ir zema. Cits maisos ielicis cauras bikses, saplēstas drēbes, kuras pat ļaunākajam ienaidniekam nenovēlētu, bet cilvēks domā, ka viņš ir izdarījis labu darbu. Jāvaicā, vai tas ir kulturāli? Manuprāt, tā ir necieņa pret tiem, kuriem ziedo. Un necieņa pret mums kā darbiniekiem, jo mēs neesam izgāztuve, kas savāc nevajadzīgās, nolietotās lietas. Ir gadījumi, kad ar taksi atbrauc sakopta kundze, atved mantas, parakstās kā anonīma ziedotāja, bet kad tiek atvērti maisi pārņem šausmas! Ir bijuši gadījumi, kad maisos pat ir izlietotas sieviešu higiēnas preces, “nonēsāta” apakšveļa, ar fekālijām un urīna smaku piesūkušās segas. Dažreiz šķiet, ka no mājas bēniņiem viss nevajadzīgais saslaucīts maisos un atvests mums. Atkritumu izvešana ir dārga, laikam ērtāk un lētāk aizvest uz Sarkano Krustu. Cilvēku bezkaunība ar to nebeidzas, citi pat “ziedojumus” iemet šķūnī, nosviež pie ēkas durvīm, vēl kāds garāmgājējs, kam nav slinkums, visu izspārda. Arī tādi “labvēļi” diemžēl ir,” skarbo realitāti atklāj G. Priedīte.
Ko tad viņi tur dara?
Viņa uzsver, ka ir prieks, ja cilvēki tiešām vēlas palīdzēt, bet rokas nolaižas brīžos, kad netiek izprasta Sarkanā Krusta būtība, uztverot organizāciju kā atkritumu izmešanas vietu. Viņa saka: “Tas ir drausmīgi. Ja kāds vēlas, var arī piedalīties Ēnu dienās Sarkanajā Krustā, lai saprastu, kas ir jāpiedzīvo šādā darbā. Reiz pie mums bija praksē meitene, kura darbojās paku izdales dienā. Viņa klusējot grozīja galvu un it nemaz nepriecājās. Jo tad, kad tu neesi ikdienā ar šo saskāries, šķiet – ko tad tur viņi dara, tikai sēž. Nesēž! Savā teritorijā tīrām vēmekļus un cilvēku izkārnījumus. Mums tas viss ir jāvāc pat aiz solīdiem cilvēkiem. Tāpat, ja vaicājam: “Vai tu tādas drēbes vilktu?”, seko atbilde: “Un kas tad ir?”. Cilvēki! Sarkanais Krusts nav bezmaksas izgāztuve! Savas drazas sadedziniet, izsviediet, utilizējiet paši! Nenesiet mums mēslus!”
“Ziedojums” uz utilizāciju
Kas tad tiek darīts ar atnesto? Veicot šķirošanu, tiek sadalītas labās un sliktās lietas. Pie sliktajām pieder tās mantas, kuras ir vecas, saplēstas, nelietojamas, tehniski nedarbojas. Tad tās tiek utilizētas, kas, protams, rada papildu izdevumus iestādei, jo nepārtraukti ir jāizved konteineri, kas pārpildīti ar cilvēku nelietderīgajiem “ziedojumiem”. “Protams, cenšamies maksimāli izmantot saziedoto. Ja tie ir saplēsti krekli, vedam uz internātiem, pansionātiem, iespējams, piedāvājam kādam auto mehāniķim, jo tie noder kā lupatiņas mazgāšanai un slaucīšanai. Bet tas nenozīmē, ka mums jāpieņem vecas, netīras, saplēstas drēbes. Diemžēl mēs nevaram mainīt katru cilvēku un izsekot katra “labvēļa” maisam. Zinu, ka ir vietas Latvijā, kur pat vairs neņem pretī ziedojumus, jo drēbju ir daudz, un arī tādēļ, ka cilvēki ir bezkaunīgi. Ir arī dzirdēts, ka saka – te jau nekā nav. Piedodiet, ko paši atnesāt, tas arī ir,” teic G. Priedīte.
Bet man pienākas…
Vēl Sarkanā Krusta darbībā ietilpst humānās palīdzības sadale trūcīgajiem un tiek dalītas pārtikas pakas pārtikas bankas “Paēdušai Latvijai” ietvaros. “Paēdušai Latvijai” prioritāri sniedz atbalstu ar pārtiku ģimenēm ar bērniem, kam nav piešķirts trūcīgās vai maznodrošinātās statuss, ja ģimenes ienākumi ir līdz 300 eiro uz personu, ar izņēmumu, ja tajā aug bērns līdz 18 gadu vecumam ar 1. vai 2. grupas invaliditāti. Atkarībā no pieejamā pārtikas ziedojumu apjoma un sortimenta palīdzība var tikt sniegta arī senioriem un pieaugušajiem ar 1. vai 2. grupas invaliditāti, gadījumos, ja pašvaldības Sociālais dienests nav piešķīris trūcīgās vai maznodrošinātās personas/ģimenes statusu.
“Jāuzsver, ka mēs paku saturu neredzam un nevaram iedot kādam lielāku vai mazāku paku. Tāpat neviens neskatās “pēc deguniem”, kā tiek mēļots, taču jāsaka skarbi – mirušiem cilvēkiem pakas netiek izsniegtas – arī tādi gadījumi ir bijuši. Mēs visu pārbaudām. Var pildīt anketu un pieteikties, bet, ja mums ir šaubas par šo cilvēku, vai zinām, ka viņš jau ir saņēmis trūcīgās pakas, tad nedabūs šo paku. Ja varētu, mēs palīdzētu visiem, kas to pelnījuši, bet nav jau tādas rocības. Atved piecdesmit pakas un sadalīt visiem gribētājiem Alūksnes un Apes novadā. Nerunāju par tiem, kuri žūpo un pat nedomā strādāt. Mīļais, ja tu katru dienu esi piedzēries autoostā un saki, ka tev pienākas, piedod! Nepienākas!” pauž izpilddirektore.
Paldies tiem, kuri palīdz
Alūksnes Sarkanā Krusta komiteja nodrošina arī somu glabātavu gadījumos, kad cilvēki ieradušies pilsētā no citiem novadiem vai pagastiem, jo, piemēram, autoostā tādas iespējas nav. Tāpat tiek nodrošināts ķīmiskās tīrītavas savākšanas punkts.
8. maijā tiks svinēta Vispasaules Sarkanā Krusta jubileja. To sagaidot, Ginta Priedīte saka: “Paldies visiem, kuri kaut mazumiņu ir ielikuši no sevis, tāpat savējiem “vājprātīgajiem”, kā mēs smejamies – paldies! Uzskatu, ka šādas bezpeļņas organizācijas būtu vairāk jāatbalsta gan valsts, gan pašvaldību mērogā. Ja citās valstīs, piemēram, Igaunijā, azartspēļu ienākumu daļa aiziet Sarkanajam Krustam, tad Latvijā nekā no tā nav. Sarkanais Krusts kādreiz bija ļoti prestiža organizācija, taču laikam ejot, šī kustība krietni piemirsta.” Viņa atzīst, ka palīdzīgu roku trūkst, jo darba tiešām ir daudz, taču sirsnīgi pateicas tiem, kuri savas iniciatīvas vadīti, darbojas un palīdz.
Teksts un foto: Loreta Jargane
LSK dibināšana un darbības attīstība
1918. gada 20. novembrī (divas dienas pēc Latvijas Republikas proklamēšanas) Latvijā pazīstami ārsti, juristi, inženieri un sabiedriskie darbinieki parakstīja protokolu par LSK biedrības dibināšanu, kopš šī brīža tā savu darbību nav pārtraukusi. Par LSK pirmo vadītāju ievēlēja ārstu – ķirurgu Jāni Jankovski. 1922. gadā tika izveidotas LSK jaunatnes un žēlsirdīgo māsu apvienības, 1923. gada 10. janvārī Starptautiskā Sarkanā Krusta Komiteja (SSKK) uzņēma LSK nacionālo biedrību SSKSP biedrību līgā (tagad federācijā).
1940. gadā LSK vardarbīgi tika iekļauts PSRS SK/SP biedrību savienībā, pēc LR neatkarības atjaunošanas 1991. gada 26. aprīlī LSK XI kongress atjaunoja biedrības darbību, atzīstot to par 1918. gadā dibinātās LSK biedrības saistību un tiesību pārmantotāju. 1991. gada novembrī LSK nacionālā biedrība tika atjaunota Starptautiskajā Sarkanā Krusta Komitejā (SSKK) un SSKSP nacionālo biedrību Federācijā (SSKSP NBF).
Laika gaitā LSK ir saglabājusi uzticību Sarkanā Krusta kustības pamatprincipiem, tās galvenais mērķis joprojām ir – darboties kā valsts palīgam, uzlabojot mazaizsargāto cilvēku dzīves apstākļus, sniedzot palīdzību tiem, kam tā vajadzīga visvairāk bez jebkādas diskriminācijas.
Avots: www.redcross.lv
