Šonedēļ Latvijā atkal Lielā Talka. Lai arī desmit gadus talkots un šīs akcijas lielais virsmērķis – dāvana Latvijai simtgadē – ir sasniegts, tradīcija tiek turpināta, tikai nedaudz citādāk.
Lielās Talkas mērķis bija padarīt mūsu valsti par tīrāko un sakoptāko vietu pasaules kartē, dot iespēju dabai atveseļoties, attīrot to no atkritumiem, kā arī mudināt iedzīvotājus pašiem labiekārtot un rūpēties par vidi sev apkārt. Lielās Talkas organizatoru informācija liecina, ka 10 gadu garumā Lielajā Talkā kopumā ir piedalījušies aptuveni 500 000 dalībnieku, bet pa gadiem kopā skaitot vairāk nekā miljons, atsaucīgi talkojuši latvieši ir arī citās pasaules valstīs. Atkritumu daudzums ir vairāk nekā par pusi samazinājies, salīdzinot ar 2008. gadu. Katru gadu čakli talkots ir arī Alūksnes un Apes novados. Lielā Talka jau sen no atkritumu vākšanas ir pārvērtusies par dažādu aktivitāšu kopumu – apkārtnes labiekārtošanu, pagalmu sakopšanu un apzaļumošanu, kultūrvēsturisko vietu sakopšanu, izglītojošiem pasākumiem skolās. Tas ir kopā būšanas pasākums un ļoti atbalstāma iniciatīva, kas līdztekus, īpaši skolu jaunatnei, māca arī atbildību.
Tomēr… Lai cik laba būtu šī iniciatīva, diemžēl ir daļa cilvēku, kurus tā nav ne aizskārusi, ne mainījusi. Braucot pa mūsu skaistajiem novadiem, joprojām ceļu malās spīd stikla pudeles, mētājas dažādi atkritumi, pat izmesti veseliem maisiem. Roka cēlusies to darīt arī to valsts autoceļu malās, kuri pēdējos gados remontēti un kur padziļinātajos grāvjos dabai nodarītais posts redzams kā uz delnas. Ejot gar mūsu skaistā Alūksnes ezera krastiem, mētājas sulas pakas, alkoholisko dzērienu pudeles, dažādi iepakojumi, lai gan aģentūra “Alja” ar sadarbības partneriem katru gadu attīra ezera krastus no atkritumiem. Bērni dzīvojas daudzdzīvokļu māju pagalmos, ēd saldumus un papīrus uzreiz slaidi nomet turpat zemē… Kad jautā, kurš nometa, neviens neatzīstas, bet norāda viens uz otru; kad lūdz visus papīrus salasīt, negribīgi, bet daži atsaucas un izdara.
Ir jāmainās cilvēku paradumiem un attieksmei pret vietu, kurā dzīvojam, pret vidi un dabu. Tāpat kā ir jāizskauž domāšana, ka “manam mūžam jau pietiks”. Cilvēcei ir jābūt atbildīgai. Bet vecākiem saviem bērniem jau no mazotnes jāiemāca, ka nedrīkst zemē mest pat niecīgāko konfekšu papīrīti.
