Stāstot par laikrakstam svarīgām lietām, man vienmēr bijušas divējādas sajūtas. Protams, mūsdienās mēs visi apzināmies publicitātes nozīmību un zinām, ka par saviem darbiem ir jāstāsta, taču, no otras puses, esmu šaubījusies – vai kādu tas vispār interesē. Vai tas interesētu mani, ja es būtu lasītājs? Jo laikraksta veidotāju darbi jau runā paši par sevi – “Alūksnes un Malienas Ziņu” darbi runā divreiz nedēļā kopumā 24 vai pat 28 lappusēs. Taču, jo biežāk tiekos ar kolēģiem citviet Latvijā, jo ciešāka veidojas kopīgā apņēmība tomēr nekautrēties stāstīt par to, kā medijiem klājas, jo tas nebūt nav rožu lauks, un laikraksts nav pašsaprotama lieta, kas vienkārši būs pastkastē, neraugoties ne uz ko!
To apliecina un par sevi rosina stāstīt arī Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) valdes priekšsēdētāja, “Neatkarīgo Tukuma Ziņu” redaktore Ivonna Plaude, kura ASV vēstniecības Latvijā atbalstītā un LŽA organizētā semināra ietvaros Limbažos pulcēja Vidzemes kolēģus. “Mans pašreizējais iespaids par reģionālajiem medijiem ir tāds, ka žurnālisti ir pārstrādājušies, turas virs ūdens uz projektu rēķina, tajā pašā laikā darot daudz vairāk nekā dažs labs nacionālais medijs,” saka LŽA vadītāja.
Kaut arī pēdējos gados mediji ir izcīnījuši pretimnākšanu valsts līmenī, I. Plaude uztraucas, ka laikrakstiem pašlaik ir sācies jauns apdraudējuma vilnis. “Pirmais apdraudējums nāca līdz ar reģionālo reformu, kad katrs mazais novadiņš izdomāja izdot savu tā saucamo avīzīti. Otru triecienu deva “Latvijas Pasta” neveiksmīgā pārorientēšanās uz jauno sistēmu, kuras rezultātā laikraksti katrs neatgriezeniski zaudēja vidēji 300 abonentu. Neskaitot objektīvos apstākļus, kas ir lasītāju paradumu maiņa un lasītprasmes izzušana, kas raksturīgi visā pasaulē, reģionālajiem medijiem jācīnās arī ar iepriekšminētajiem traucēkļiem, kas Latvijā ir unikāli! Savukārt pašlaik uztraukumu atkal rada pasts, kas plāno par reģionālo laikrakstu piegādi iekasēt 6 miljonus eiro,” tā I. Plaude, aicinot reģionālos kolēģus turēties kopā un iestāties par savām tiesībām, līdzīgi kā to dara citu nozaru pārstāvji. “Jābūt vienotiem, lai mūs pa vienam “nenoknābā”,” viņa saka.
Kaut arī neesam ārsti un skolotāji, arī žurnālisti veic sabiedriski nozīmīgu darbu, par ko paši varbūt ikdienas darba ritmā piemirstam. Mums nevajag par to atgādināt, vislabākais laikraksta darba novērtējums būs tad, ja mūs lasīsiet un abonēsiet!
