(Turpinās no 1. lappuses)
Cik gan daudz mēs zinām par putniem? Mazajiem un lielajiem lidoņiem, kam veltītas dziesmas un dzejas, kas priecē mūs ar savām skaistajām balsīm un košajām krāsām? Izrādās, cilvēki ļoti līdzinās putniem.
Tāpat iepazīstas, izrādās, rūpējas, ķīvējas, aizlido, atgriežas… Atšķirība ir tikai tā, ka mēs, cilvēki, esam atbildīgi par to, lai putni būtu arī rīt. Ornitologs Elvijs Kantāns no Litenes par putniem zina – kā viņš pats saka – gandrīz visu un ar savām zināšanām labprāt dalās gan Putnu dienās, gan citkārt.
Ja arī jūs gribat kļūt pat lidoņu draugiem, aiciniet ornitologu ciemos un kopā dodieties klausīties melnā strazda dziesmu.
– Kā veidojās jūsu interese par ornitoloģiju?
– Interese par putniem radās caur mednieka skatījumu, un, tikai pateicoties kādam īpašam gadījumam, sāku par putniem interesēties pētniecības līmenī. 2000. gada vasarā Litenē ieklejoja Polijā 1987. gadā gredzenots gulbis. Sagadījās tā, ka tieši pirms šī notikuma raidījumā “Vides fakti” cilvēki tika aicināti ziņot par gredzenotiem putniem, tādēļ ar šo informāciju svaigā atmiņā es par šo faktu nekavējoties ziņoju Latvijas ornitoloģijas biedrībai. Tas bija ievērojams panākums, kas vairoja manu interesi par putnu pētniecību. Interesējos par iespēju iestāties biedrībā, kas izrādījās atvērta jebkuram entuziastam, un tā 2002. gadā sākās mans putnu pētnieka ceļš. To palīdzēja iet arī ornitologs Oskars Keišs, kurš nodarbojas ar jauno entuziastu “ievilkšanu” ornitoloģijas tīklos. Viņam jāpateicas par manu izaugsmi un to, ka viņš mani iemācīja zināšanās dalīties.
– Tāpēc dalāties un iesaistieties Putnu dienās…?
– Jā, es labprāt piedalos dažādos izglītojošos pasākumos, kas rosina izprast dabu, putnus. Tas nenozīmē, ka esmu šajā ziņā visgudrākais un pieredzes bagātākais – nebūt ne, ir piecas reizes zinošāki ornitologi par mani, kuri rosās savā nodabā, savukārt es cenšos ar savām zināšanām dalīties. Tam ir vienkāršs izskaidrojums – jo labāk tu dabu pazīsti un izzini, jo tu mazāk tai dari pāri.
– Mūspusē ir daudz putnu pētnieku?
– Teiksim tā, Dabas aizsardzības pārvalde un citi dabas draugi mani aicina uz Gulbenes, Balvu, Alūksnes puses pasākumiem. Tas nenozīmē, ka te nav putnu pētnieku, varbūt vienīgi to, ka nav, kas izglīto. Tā jau ir – kamēr daudzi mani amata brāļi nodevušies pētniecībai, es ar jums un vēl dažiem interesentiem pastaigājos pa parku (smejas).
– Tas ir brīvprātīgais darbs?
– Pārsvarā jā. No pieredzes varu teikt – darot kaut ko brīvprātīgi, var paveikt daudz vairāk nekā apmaksātā darbā. Brīvprātīgajā darbā ir lielāks entuziasms, bet tiklīdz tu sāc gaidīt samaksu, entuziasms noplok. Tādēļ priecājos, ka man ir apmaksāts darbs Lauku konsultāciju centrā, kas man atļauj brīvajā laikā neskaitīt putniem ziedoto laiku un naudu…
– Kāda ir ornitologa ikdiena? Pētāt putnus katru dienu?
– Jā, ja vien ir labs laiks. Sliktos laikapstākļos ornitologi parasti veic datu apstrādi vai vienkārši atpūšas. Viss atkarīgs no tā, cik ļoti tu esi tajā lietā iekšā un cik nopietnus pētījumus veic. Tas var būt gan hobija līmenī, gan ar valstisku atbildību. Veicu arī nozīmīgas putnu uzskaites valsts līmeņa pētījumos un tamlīdzīgi. Tie ir noteikti parauglaukumi, kur ar noteiktu metodiku noteiktā laikā vairākas reizes sezonā jāveic putnu uzskaite. Tā ilgtermiņā var izspriest, kādas pārmaiņas notikušas.
– Kā pašlaik klājas putniem Latvijā, cik apdraudēti tie ir?
– Domāju, ka nevienam vairs nav noslēpums, ka putniem vislielāko kaitējumu izdara mežizstrāde. Ņemot vērā, ka turpat 20 gadus nodarbojos ar ornitoloģiju un pašlaik studēju meža inženiera profesiju, man ir izcila iespēja šo situāciju aplūkot no abām pusēm. Ir skaidrs, ka mežizstrāde ir jāveic, bez tā nevar, tas ir mūsu zaļais zelts, tikai šim procesam jābūt dabai draudzīgam. Lai netraucētu putnus, būtu svarīgi ievērot vismaz vienu noteikumu – necirst mežus pavasarī.
– Mūžīgais jautājums – kā cilvēkus rosināt saudzēt dabu, “klauvēt” pie sirdsapziņas?
– Uzskatu, ka to var paveikt tikai ar izglītošanu. Ir jāmaina domāšana par to, ka vērtīgs ir tikai tas, kas nes materiālu labumu. Izgriezt mežu – tas ir vērtīgi, bet staigāt šodien pa parku un klausīties žubīti – nu, kāds tur materiāls labums! Un šis merkantilisms tiek jau ģimenēs “ielikts”. Mani pārsteidz tas, ka pat mednieki, kas sevi dēvē par meža pazinējiem, neatšķir meža balodi no lauku baloža, kas ir svarīgi, jo vienu nedrīkst medīt, bet otru drīkst.
– Ko cilvēki varētu darīt citādāk, dabai draudzīgāk?
– Cilvēkam jāsaprot, ka viņa “smuki” būs tikai viņam, putnam tas nebūs “smuki”, jo tam nepatīk pastaigām izcirptie meži un pameži. Tātad ir jāizglītojas arī šajā ziņā.
Un varbūt beidzot būtu jāpārstāj dedzināt kūla! Aizliegšana nestrādā, te var līdzēt tikai izglītošana – ne tikai aizliegts, bet kāpēc aizliegts.
Cilvēkiem vienkārši biežāk jāiet dabā, jāiemīl tā un tad jau rezultāti neizpaliks. Celieties agri, pusstundu pirms saullēkta, un ejiet parkā klausīties putnus!
– Ja kādam interesē ornitoloģija, ar ko vajadzētu sākt? Jāiet klausīties putni?
– Jā. Iet rīta agrumā un mēģināt saklausīt, cik dažādas balsis dzirdat, tad salīdzināt ar ierakstiem, piemēram, www.putni.lv. ir ļoti labs putnu ceļvedis jeb katra ornitologa bībele, ko varu ieteikt iegādāties internetā izdevīgāk. Ja interese kļūst nopietnāka, vajadzīgs arī binoklis putnu vērošanai. Tāds iegādājams par apmēram 150 eiro. Iesācējiem nevajadzētu aizrauties ar putnu fotografēšanu, jo tā ir risks tos iztraucēt. Bet, ja kaut ko īpašu pamanāt, var ziņot par saviem novērojumiem www.dabasdati.lv. Interesentiem esmu atvērts konsultācijām, tāpat var pievienoties arī manos klejojumos. Ir jābūt gatavam pieticīgam ekipējumam un nakšņošanai teltīs. Piemēram, drīzumā mēs plānojam doties klausīties pūces. Mans darba lauks ir arī sikspārņu uzskaite.
– Divu stundu pārgājienā pa Alūksnes muižas parku tika saklausīta un saskaitīta 21 putnu suga. Tas ir daudz?
– Tas ir maz, te noteikti ir vismaz trīsreiz vairāk, kas noteikti apliecināsies maijā, kad visi būs atlidojuši. Tagad aktīvi dzied žubītes, zīlītes, dzeņi, baltās cielavas, baltpieres zoss, Kanādas zoss, sējas zoss, gaigala, lielā gaura, gulbji, meža un lauku baloži, ķīvītes un citi.
– Kādi īpaši putni ir pie mums, Alūksnes pusē?
– Kā īpašākos putnus šeit var minēt jūras ērgli, mazo ērgli, zivju ērgli, melno stārķi, mazo mušķērāju… Jums ir liela putnu sugu daudzveidība, vismaz 200 putnu sugas varētu “atķeksēt”. Te ir vairāki aizsargājami apvidi, kur esmu daudz staigājis un veicis uzskaites. Tos jāturpina saglabāt. Daudzveidību veido arī Alūksnes ezers, Alūksnes muižas parks un vecās mājas ar saglabātajiem vecajiem kokiem. Labi, ka jūsu pilsētas vadība saprot, ka 10 veci koki ir daudz vērtīgāki nekā jaunaudzes plantācija. Izgriezīsiet vecos kokus, izzudīs liela daļa sugu un paliks tikai ezera putni un tie, kuri var ēkās dzīvot.
– Alūksnē ir daudz ķīru, ar kuriem laiku pa laikam mēģina cīnīties. Ko iesaka ornitologs?
– Vienmēr jau cilvēks kaut kādā ziņā cīnīsies pret dabu. Lielākie cīniņi sākas tad, kad daba sāk mums traucēt kaut ko vairāk no tās iegūt. Kamēr mēs vienkārši aizejam ar ūdiņu pamakšķerēt, mums ķīri netraucē, jo zivju pietiek visiem. Bet, ja trīs draugi grib ar tinēm makšķerēt, tad vairs visiem nav gana, un tiek meklēti vainīgie – jūras kraukļi, ķīri, gārņi…
– Jūs pazīstat visus Latvijas putnus pēc izskata. Vai arī pēc balsīm?
– Latvijā ir kādas 360 putnu sugas un pasugas, pieļauju, ka gandrīz visas pazīstu arī pēc balss. Tas nav nekas sarežģīts, manuprāt, svešvalodas ir daudz grūtāk apgūt!
– Kuram ir visskaistākā dziesma?
– Daudzi gaida, ka teikšu – lakstīgala. Bet man visskaistākā šķiet melnā meža strazda dziesma. Tā vīterošana vasaras vakaros ir tik jauka, ka aizēno pat lakstīgalu. Interesantākā ir arī ķikuta burbuļojošā, kā arī vakarlēpja biedējošā dziesma.
– Manā izpratnē putni simbolizē kaut ko skaistu. Ko jums nozīmē putni?
– Putni ir īpaši. Mēs no tiem varētu daudz ko mācīties. Piemēram, tie darīs visu, lai aizsargātu savu mazuli. Redzot, ka pa zaru tuvojas cauna, mātīte ar savu ķermeni pārguļas pār ligzdu, upurējot sevi plēsējam, cerībā, ka bērni izdzīvos. To ne vienmēr var teikt par cilvēku.
Sandra Apine
