Grāmatu lasīšana veido mūs kā personības, paplašina redzesloku uz apkārtējo pasauli. Tā ir vērtība, kas padara mūs bagātākus. Pēc nedēļas, 13. aprīlī, notiks tradicionālie Grāmatu svētki, ko rīko Alūksnes pilsētas bibliotēka sadarbībā ar Alūksnes novada pašvaldību.
Kādēļ mēs joprojām lasām grāmatas, kaut tagad ir informācijas tehnoloģiju laikmets? Kāda ir to ietekme uz mums? Un kā nepazaudēt saikni ar grāmatu? Uz to nebūs vienas atbildes. Jo katram ir savs viedoklis par grāmatām, to lasīšanu vai nelasīšanu.
Grāmatas lasa un lasīs
Mūsdienās grāmatas ir dārgas, taču, ja nav iespējams tās iegādāties, var doties uz bibliotēku. “Grāmatas lasa un lasīs jebkurā laikā, tikai atšķirības varbūt ir paaudzēs. Vecākajai un vidējai paaudzei grāmata ir svētums, nepieciešamība, jauniešiem tas noteikti ir citādāk, jo tā ir cita paaudze, citi piedāvājumi, kas mūsu laikā nebija,” saka Alūksnes pilsētas bibliotēkas komplektēšanas un apstrādes nodaļas darbiniece Sandra Avotiņa. Viņa stāsta, ka Alūksnes pilsētas bibliotēkā 2018. gadā par pašvaldības līdzekļiem iegādāti 655 grāmatu eksemplāri, periodiskie izdevumi – 1430 eksemplāri. dāvinājumos saņemti 340 eksemplāri, tai skaitā – daiļliteratūra – 472 eksemplāri, no tiem – latviešu oriģinālliteratūra – 96 eksemplāri, bērnu grāmatas – 329 eksemplāri.
Vērtīgākie 2018. gada izdevumi, kas iegādāti bibliotēkā, ir V. Mašnovska “Muižas Latvijā” 1. sējums, Nacionālā enciklopēdija, N. Smaļinska “100 stāsti par Latviju”, I. Veitnera “Latvijas džeza vēsture” un citi.
Nemazinās lasītāju interese par sabiedrībā populārām personībām
Kā akcentē S. Avotiņa, joprojām nemazinās lasītāju interese par sabiedrībā pazīstamām un populārām personībām – aktieriem, komponistiem un citiem, 2018. gadā bibliotēkas krājums papildinājies ar izdevumiem par aktieriem Indru Briķi, Uldi Pūcīti, diriģentu Paulu Kveldi, komponistu Mārtiņu Braunu, mūziķi Mārtiņu Freimani un citiem.
2018. gadā – Latvijas simtgades gadā – akcents bija uz vēsturiskajām tēmām, dzimtu atmiņu stāstiem. Daži autobiogrāfiskie un atmiņu romāni – I. Cepītes “Ulsiks”, M. Zālītes “Paradīzes putni”, kas ir turpinājums “Pieciem pirkstiem”, A. Manfeldes “Mājās pārnāca basa” un citi. Ar A. Akmentiņa romānu “Skolotāji” noslēdzās sērijas “Mēs. Latvija XX gadsimts” izdevumi.
Stāsti piedzīvo renesansi
Oriģinālliteratūras plauktu papildinājuši D. Avotiņas, D. Judinas, I. Žoludes, A. Auziņa, K. Račko, V. Rūmnieka un citu autoru darbi. Populāri joprojām ir nu jau bijušās sērijas “Lata romāns” (no 2019. gada “Vakara romāns”) izdevumi – G. Rukšānes, M. Hornas, Ē. Kūļa, I. Eņģeles, M. Krekles un citu autoru darbi. Dzejā – I. Gailes “Lieldienas”, L. Langas “Velēnu kleita”, M. Laukmanes “Simts domu, stāvot dzīvības dārzā”, mūziķa G. Rača “365 dzejoļi” un citi izdevumi.
Renesansi piedzīvojuši stāsti, un pēdējos gados šajā žanrā tapuši vairāki ievērojami darbi – I. Gailes “Piena ceļi”, D.Vīgantes “Tad redzēs”, L.Vinogradovas “Izelpas”, J. Egles “Svešie jeb miļeņkij ti moi”.
No tulkotās literatūras joprojām saistoši ir dzimtu romāni – B. Bredfordas “Kavendonas nams”, S. Montefjores “Deverilu pils”, L. Railijas “Septiņu māsu” cikla turpinājumi un citi, grāmatas detektīvžanra cienītājiem – L. Keplera “Rotaļlaukums”, R. Galbraita “Zīdtārpiņš “, Dž. Horsta “Ziemā slēgts” un citi.
Jāprot orientēties
piedāvājumā
“Salīdzinot ar 20. gadsimta 80. gadiem, grāmatu piedāvājums ir plašs. “Zvaigznes” grāmatnīcā tas ir tik plašs, ka acis žilbst… Taču otra lieta ir cenas un ir jāmāk orientēties piedāvājumā. Izpētu visu izdevniecību mājas lapas, sekoju jaunumiem, arī sabiedriskajos medijos. Aprunājamies ar kolēģiem abonementā un lasītavā, īpaši laba sadarbība ir ar lasītavas vadītāju Eritu Būdnieci, kura izvēlas specifiskāku literatūru, piemēram, studējošajai jaunatnei. Ir labi, ka mums ir līdzekļi grāmatu iegādei, jo tās ir dārgas. Grāmatu iegādei atvēlētais budžets nav liels, tās iegādājamies vienā eksemplārā. Latviešu oriģinālliteratūru pērkam visu, bez izņēmuma, arī bērnu grāmatas. Mazajiem bērniem ir liels piedāvājums, bet manā skatījumā grāmatas pusaudžiem ir ķēdes vājākais posms,” stāsta S. Avotiņa, piebilstot, ka lielākais prieks ir par jaunumiem, piemēram, par V. Rūmnieka atmiņu grāmatu “No Raiņa līdz Čakam” un Silvijas Radzobes sastādīto “100 izcili Latvijas aktieri”, Ingas Jērumas “Teātra bērniem”.
Mēneša pēdējā ceturtdiena bibliotēkā ir jauno grāmatu diena, un cītīgākie lasītāji zina – ja kādu grāmatu gribi un zini, ka tā ir jau iegādāta, tad jānāk uz bibliotēku. S. Avotiņa teic, ka prieks par jaunām grāmatām ir gan lasītājiem, gan bibliotēkas darbiniekiem. Viņa arī pamanījusi, ka šajās dienās bibliotēkā ir vairāk apmeklētāju. Ar jauno grāmatu sarakstu var iepazīties bibliotēkas mājas lapā, tas tiek drukāts arī uz papīra, jo ir cilvēki, kam patīk ar to iepazīties šādā formātā. Katru mēnesi bibliotēkas krājums tiek papildināts vidēji ar 40 grāmatām.
Lasītāji “aug”
“Reizēm abonementā skatos – tik labas grāmatas stāv plauktā. Bet arī grāmatām ir sava mode, kā visur. Ir brīdis, kad kādu grāmatu vajag visiem, tad interese pāriet un tā stāv plauktā, līdz nonāk krātuvē. Protams, jaunais piesaista vairāk, bet ir arī nepelnīti aizmirstas grāmatas. Tādēļ domājam, kā iepriekšējos gados izdotās grāmatas un autorus atkal “iecelt saulītē”. Piemēram, Vladimira Kaijaka pirmās grāmatas… Nupat pārlasīju atmiņu grāmatu par Mirdzu Ķempi. Tā ir fantastiska! Arī Nacionālajā bibliotēkā semināros komplektētājiem tiek rosināts, ka aizvadīto gadu izdevumus vajadzētu atgādināt – vai nu ar izstādītēm, vai sarunu veidā caur Grāmatu draugu klubiņiem,” saka S. Avotiņa.
Vaicāta, kāds ir bibliotēkas lasītājs, S. Avotiņa teic – tie ir aktīvi, zinoši cilvēki, ar plašu redzesloku, ar kuriem ir interesanti parunāties. Viņi lasa, vērtē, salīdzina, zina, ko vēlas lasīt. “Cilvēki ir izglītoti šajā ziņā un arī prasīgi pret mums. Interesējas, vai būs kāda konkrēta grāmata bibliotēkā, iesaka, ko vajadzētu iegādāties. Protams, tas ir pateicoties informācijas apritei. Lasītāji “aug” un mums arī ir jāaug līdz ar viņiem. Ja ir pieprasījums, ir jābūt arī piedāvājumam. Savukārt bērni ir bērni, un viņi ir jāieinteresē. Nepietiek tikai grāmatu nopirkt. Jāpastāsta par to, jāieved grāmatu pasaulē. Saka – ja vecāki lasa, lasa arī bērni, bet ne vienmēr tā ir. Arī bibliotēkai jāmainās līdzi laikam, it sevišķi darbā ar bērniem, kuri ir nākamie mūsu lasītāji. Liela nozīme ir “Bērnu žūrijai”, kuras grāmatas, manuprāt, ir ļoti veiksmīgi un pārdomāti izvēlētas visām vecuma grupām. Labi, ka šajā procesā tiek iesaistīti arī vecāki. Kādreiz darbojās tikai “Bērnu un jauniešu žūrija”, tagad – arī “Vecāku žūrija”. Ieinteresēt jaunos lasītājus – tas ir Bērnu literatūras nodaļas darbinieču “lauciņš”, taču iesaistās arī citi bibliotēkas darbinieki,” stāsta S. Avotiņa.
“Atkarība” no grāmatām nepazūd
Arī pati Sandra ir liela lasītāja. Viņas lasīšanas pieredze radusies vecāku un vecvecāku ietekmē. Sākusi lasīt četru gadu vecumā un pirmās izlasītās grāmatas bijušas “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” un “Pasaku kamolītis.” Augu laukos, un kā tikai nebija mūsu klētiņā… Vecās “Atpūtas”, Latvijas laika grāmatas, krusttēva skolas grāmatas, “Darvinisma pamati”, kas izdoti 1947. gadā. Būros tiem cauri, mamma bija neapmierināta, bet krusttēvs teica: “Lai viņa lasa”. Grāmatas bija goda vietā, ne tikai laika kavēklis. Protams, bija lauku darbi, lauku dzīve. Mūsu bērnība bija savādāka, mums bija savi uzdevumi, sevišķi laukos, no mazām dienām jāpieskata vistas, sestdienu vakaros jānoslauka celiņi. Izlasītās grāmatas tika pārrunātas, dalījāmies iespaidos. Taču vēl pirms grāmatām bija vecmammas dziedātās tautas dziesmas, viņas stāstītās pasakas… Varbūt jau tad pavisam neapzināti veidojās tā saitīte, kas aizveda pie lasīšanas. Esmu pateicīga savējiem par to,” tā Sandra, atzīstot, ka arī viņas dzīvē bijuši posmi, kad lasīts mazāk, piemēram, tad, kad bērni bija mazi. “Ja ir “atkarība” no grāmatas, tā nepazūd. Tad ir tā, ka gribas šo to pārlasīt. Ir kāda rakstniece, kura raksta labi par vēsturiskām tēmām, viņas darbus labi lasa, jo ir viegla valoda. Taču man kaut kā pietrūka, un tad roka pastiepās pēc Regīnas Ezeras grāmatām. Kāda tur ir latviešu valodas bagātība! Ne velti viņa tiek dēvēta par prozas karalieni. Protams, katrs rakstnieks ir citādāks, bet latviešu valoda nav tik nabadzīga, lai būtu jāraksta vienkāršos paplašinātos teikumos. Bet tas ir gaumes jautājums. Cilvēkiem vajag dažādību. Arī Ezera jāmāk lasīt, un ir māksla uzrakstīt tā, ka aiz rindiņām paliek kaut kas nepateikts,” vērtē S. Avotiņa.
Laba grāmata “ievelk” sevī
Jautāta, kāda ir laba grāmata, viņa teic – tas nav viegli atbildams jautājums. “Liela nozīme ir grāmatas vākam un noformējumam. Reizēm ir labs saturs, laba grāmata, bet grāmatas vāks neuzrunā, un šķiet – tur nekā nebūs. Svarīgs ir arī burtu lielums, īpaši veciem cilvēkiem. Svarīgi arī, kāda ir grāmatas autora atpazīstamība. Saturam jābūt tādam, lai tas “ievelk” lasītāju un lai pēc grāmatas izlasīšanas, ir ko pārdomāt… Man ir tāds niķis – ja tieku līdz 16. lappusei un vēl neesmu sapratusi grāmatā ietverto domu, tad es lieku to malā. Bet gan jau arī tai būs savs lasītājs. Ir jau arī brīvdienu romāni, cilvēki brauc ceļojumos un tad līdzi vajag kādu “vieglu” grāmatu. Kādreiz detektīvus nelasīju, bet tagad dažu labu izlasu. Pagājušais bija Latvijas simtgades gads, daudz ielūkojāmies vēsturē. Reizēm gribas papētīt konkrētu laika posmu, tad jāmeklē papildu literatūra vai informācija, lai to labāk izprastu. Dažkārt pietiek iestudēt izrādi, kā piemēram, “Baltiešu gredzenu”, un atkārtoti tiek izdots Zigfrīda fon Fēgezaka romāns. Latvijas vēsture tajā aplūkota no cita skatu punkta, vācbaltiešu likteņi uzrunā savādāk un liek vērst uzmanību. Laba grāmata rosina domāt,vērtēt, meklēt, un īsti grāmatu lasītāji tā arī veidojas,” tā bibliotekāre.
Ziedonim patiktu
Lai rosinātu interesi par literatūru jauniešos, tiek meklētas dažādas formas. Vaicāta, ko viņa domā par Imanta Ziedoņa fonda radīto “Ziedoņa klasi”, kuras formāts ir izlaušanās istaba, S. Avotiņa saka: “Es nesaku “nē”. Kad mēs gājām skolā, Ziedonim bija ziedu laiki. Es gribētu sacīt, ka līdz Ziedonim ir jāizaug. Pirms diviem gadiem palasīju viņa dzeju un apjautu, ka tikai tagad to saprotu. Jaunajai paaudzei tāda izlaušanās istaba varētu patikt. Arī mums, bibliotēkām, ir jāmainās. Nevar pateikt: ”Ņemiet grāmatas un lasiet. Lasiet Elksni, lasiet Ziedoni.” Ar to ir par maz. Ar jauniešiem runājot, ir jāizmanto viņu uztverei saprotami līdzekļi. Tā kā Ziedonis bija ekstravaganta personība, domāju, ka arī viņam pašam tas patiktu.”
Viens no veidiem, kā uzrunāt un ieinteresēt jaunākas paaudzes lasītājus, ir blogi, un arī šajā “lauciņā” ir jāstrādā. Turpat – arī e – grāmatas. “Esmu to izmēģinājusi, lai būtu zinoša. Tā lasītājiem ir laba alternatīva, jo, ja grāmata ir ļoti pieprasīta un bibliotēkā jāstāv rindā, var lasīt e – grāmatu. Pati esmu šo iespēju izmantojusi, bet domāju, ka elektroniskā formātā tikai reizēm lasīšu, jo nogurst acis. Man vajag fizisko kontaktu ar grāmatu,” atzīstas bibliotekāre.
Lasa visi, tikai katrs – ko citu
Alūksnes novada vidusskolas skolotāja Daiga Kozule, kura bērniem un jauniešiem latviešu valodu un literatūru māca kopš 1992. gada, uzskata, ka sabiedrībā izveidojies priekšstats par to, ka jaunieši nelasa, ir maldīgs. “Domāju, ka lasa, tikai katrs – ko citu. Viens – īsziņas telefonā, otrs – autoapmācības grāmatiņu, trešais – ziņas internetā. To visu saliekot, sanāktu liela apjoma grāmatas. Runājot par daiļliteratūru, katrā klasē ir ļoti labi lasītāji. Ir tikai daži, kas atsakās to lasīt. Tā kā vērtējums ir jānopelna, demokrātijas laikmetā ir izvēle – kādu atzīmi grib, un skolotājs piedāvā kritērijus, kā to sasniegt,” saka skolotāja.
Viņa māca latviešu valodu un literatūru 6., 8. un 12. klasē un stāsta, ka sestie lasa cītīgi. 7., 8. klasē grūtāk, jo sākas kautrēšanās, bet 12. klasē attieksme ir nopietnāka, jo vērtējums ir atestātā. Pamatskolā skolēni daudz lasa ārzemju literatūru, fantastiku, grāmatas no sērijas “Lasītprieks”, no latviešu autoriem – Māri Runguli, meitenes – Maijas Laukmanes stāstus. Vidusskolā puse klases lasa darbus, ko izvēlas paši, otra puse – ko iesaka skolotājs, arī lielākoties ārzemju literatūru, fantastiku, grāmatas no sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts.”
Kultūra ir tepat
Skolotāja vērtē, ka liels ieguvums skolēniem ir iespēja apmeklēt Alūksnes pilsētas bibliotēku un Alūksnes Kultūras centru. “Tu dzīvo Alūksnē, bet vari satikt Noru Ikstenu, Gundegu Repši, Leldi Stumbri. Domāju, ne katram rīdziniekam ir bijusi tāda iespēja satikt šīs rakstnieces. Kultūra ir tepat. Ar Noru Ikstenu tikāmies 10. un 12. klasē. Uz tikšanos ar Leldi Stumbri neaizgājām, jo viņa raksta vairāk pieaugušo auditorijai. Apmeklējam pasākumus, lai nebūtu tikai darbs klasē, saistām grāmatu ar reālo dzīvi. Arī kompetenču izglītībā vairāk būs darbs ārpus klases. Ir skolotāji, kuri vairāk atbalsta teorētiskos jautājumus, grib dziļāk pievērsties valodniecībai vai literatūrzinātnei. Es vairāk atbalstu lasīšanu kā baudījumu, kā prieku.”
Ko lasa viņa pati? Maz, bet pamatīgi. “Augstskolā bija ļoti daudz jālasa, tāpēc pēc studiju beigšanas piecus gadus nelasīju neko. Nepratu to darīt savam priekam. Pēc tam sāku lasīt sev. Tagad lasu Noru Ikstenu, Ingu Ābeli. Mēģinu izlasīto pārrunāt arī ar bērniem, vismaz fragmentus. Lasu arī ceļojumu literatūru, Lato Lapsas grāmatas. Nezinu kā politikā, bet grāmatās droši var doties viņam līdzi ceļojumos. Ilgi biju Ingas Ābeles “Klūgu mūka” iespaidā. Tas ir pēdējo trīs gadu spēcīgākais iespaids. Bijām uz tikšanos ar rakstnieci bibliotēkā. Negaidīju, ka viņa būs tik kautrīga. Ir ieguldīts tik liels darbs, bet cilvēks par savu darbu var būt tik kautrīgs, ar pietāti pret lasītāju, neizceļot savu “es”. Tāds, kāds bija, piemēram, Ojārs Vācietis. To pamanīja arī skolēni un mēs pēc tam runājām par to, ka var paveikt lielu darbu un to ierauga citi. Un cilvēks pats apmulst par sava darba apjomu un lielumu. Samulst un saka, ka gatavojies šai tikšanās reizei, un domājis, kā paies šī tikšanās Alūksnē. Mēs savukārt domājam – tāds darbs ir izdarīts, un kā cilvēks var mulst par to…”
Priekšroku dod ārzemju literatūrai
Savā lasīšanas pieredzē dalās Alūksnes novada vidusskolas 6. un 12. klases audzēkņi. “Grāmatu izvēlos pēc virsraksta – ja ieinteresē, lasu visu grāmatu, fantāzijas grāmatas patīk tādēļ, ka tās rosina manu iztēli,” stāsta Aivija Mika.
Emīlija Dzelzskalēja – Kalēja grāmatas izvēlas pēc vizuālā noformējuma. Ja piesaista vizuālais noformājums, tad zinu, vai patiks grāmata vai nepatiks. Esmu izlasījusi grāmatas “Ada” trīs daļas, ko man uzdāvināja vecāki. Tas ir stāsts par kādu meiteni. Es spēju iedomāties sevi viņas vietā, taču vispirms domāju, kā rīkotos pati,” saka Emīlija.
“Man patīk piedzīvojumu grāmatas. Nav svarīgi, kā tās izskatās. Ja ir interesants sākums, tad lasu tālāk,” tā Aivis Krievāns.
Ar divpadsmitajiem saruna ievirzās dziļākā gultnē. Kristapam Pavlovskim patīk dažādu žanru grāmatas, bet īpaši tās , kuru sižets ir ņemts no reālās dzīves. Viņš pārsvarā lasa grāmatas angļu valodā.
“Es vēl meklēju, kas man īsti interesē, esmu mēģinājis lasīt fantastiku, bet tas nav tas, kas man patīk. Lasu grāmatas, kas ir balstītas uz patiesiem notikumiem vai arī grāmatas, kas liek par kaut ko domāt. Nesen izlasīju “Suņa ceļojumu”, kurā stāstīts, kā suns izdzīvo vairākas dzīves un ik reizi atgriežas pie sava saimnieka. Patīk grāmatas, kas balstītas uz patiesiem faktiem, vēstures liecības, lai izzinātu vēsturi un varētu mācīties no citu cilvēku kļūdām,” stāsta Ernests Jantons.
Savukārt Naurim Bilinčukam patīk fantastika, grāmatas par Hariju Poteru. “Daudzi ir teikuši, ka grāmatas ir labākas nekā filma, un to es esmu pārbaudījis. Sapratu, ka vislabāk vispirms noskatīties filmu un pēc tam lasīt,” domā Nauris.
Kristīne Akimočeva lasa detektīvromānus, iztēlojoties, kā tas varētu norisināties dzīvē. Visi jaunieši atzina, ka latviešu literatūra nav viņu redzes lokā, jo pārsvarā runā par vēstures notikumiem un rada drūmu iespaidu. “Ārzemju rakstnieki savās grāmatās uzdrošinās pateikt vairāk par dzīvi, viņus neuztrauc publika, kas tās lasa. Latviešu rakstnieki cenšas pielāgoties visiem un beigās tā īsti nekas nesanāk,” savu viedokli pauž Kristīne.
“Tu to varētu palasīt”
Pensionāre Valda Freimane visu savu mūžu bijusi liela lasītāja, bieži apmeklē Alūksnes pilsētas bibliotēku. “Mani biedē un šķiet nepiedodami, ka laukos tiek slēgtas bibliotēkas. Tā ir pirmā vieta, kur cilvēki, kuri lasa, gan izglītojas, gan gūst emocijas. Traģiski, ja nav nekādas saskares ar grāmatu, nav iespējams uzmundrināt sevi, kaut vai izlasot kaut ko jaunu. Ir lietas, kurām nevajadzētu naudu žēlot. Ja cilvēki pagastā dzīvo un tajā nav bibliotēkas, tad viņiem tiek atņemta jebkāda saziņa ar kultūru. Jo skolas nav, ārsta nav, pasta nav. Kas paliek? Izrakt alu.” Savas bažas pauž V. Freimane.
Viņas lasīšanas pieredze veidojusies dzimtajā Neretas pusē, jo mamma bijusi liela lasītāja un mājās bijis diezgan daudz grāmatu. “Tagad ir brīnišķīgas grāmatas bērniem un jauniešiem, vajag tikai aiziet uz bibliotēku. Es gāju tos astoņus kilometrus uz Neretu, kur bija slavenais bibliotekārs Lodziņš. Bibliotēkā bija lieli, plaukti, grāmatas mīkstos, pelēkos vākos, melnbaltā iesējumā, viņš izvilka kādu grāmatu no plaukta un sacīja: “To tu varētu palasīt”.
Grāmatas, pie kurām
atgriezties
Savulaik Valda mācījusies vienā klasē ar dzejnieku Imantu Auziņu un starp abiem bijusi sacensība, kurš būs izlasījis vairāk grāmatu. “Tagad jauniešiem ir lielas iespējas. Viņi paši daudz iegūtu no lasīšanas, jo gribot negribot, lasot uztveram faktus, kas kādreiz varētu būt noderīgi. Varbūt klasē tas nav mācīts, bet tu intereses pēc esi to uzzinājis un vari spriest, kā loģiski apvienot faktus, pat ja nezini atbildi,” spriež V. Freimane.
Viņa saka – tagad ir tik daudz grāmatu, kas palīdz novērtēt, kā bija kādreiz, un kā ir tagad. Kaut vai palasot Vizmas Belševicas „Billi” un uzzinot, kādās grūtībās dzīvoja strādnieku un zemnieku ģimenes tajā laikā.
“Ar interesi lasu igauņu rakstnieka Jana Krosa grāmatas. Ir daudz grāmatu, kuras gribētos izlasīt, piemēram, krievu rakstnieces Uļitkinas grāmatu “Jēkaba kāpnes”. Pašlaik esmu līdz trešdaļai izlasījusi Jevgeņija Vodolazkina „Aviatoru”. Noteikti meklēšu arī kādu citu šī autora darbu. Ir autori, kuru grāmatas joprojām pārlasu. Ik pēc pieciem gadiem – Tomasa Manna “Jāzepu un viņa brāļus,” un vienmēr saskatu kaut ko savādāku. Man joprojām patīk Andreja Upīša “Zaļā zeme”. Domāju, ka nav otra tik enciklopēdiska lauku saimniecības tēlojuma, kas attēlotu zemkopja mīlestību pret zemi.”
Pieprasītākās grāmatas Alūksnes pilsētas bibliotēkā martā
D. Judina “Ēnas spogulī”
S. Larka “Cerība pasaules malā”
L. Pērse “Āzijas brīnumi”
U. Pūcītis “Dienasgrāmatas”
K. Račko “Samaitātā”
Lasītākās grāmatas 2018. gadā
K. Račko “Saplēstās mežģīnes”
A. Kļavis “Likvidētie autobusi”
M. Zālīte “Paradīzes putni”
Lasītākās bērnu grāmatas
Dž. Kinnijs “Grega dienasgrāmata. Gandrīz noziedznieks”
H. Ēvreoss “Brūne”
M. Dibika “Pastnieks pele”
