1. aprīlis ir Vispasaules joku diena, kad cilvēki cits citu cenšas izjokot, un, protams, neatņemama šīs dienas sastāvdaļa ir smiekli. Mēdz teikt, ka laimīgi cilvēki daudz smaida, ka smiekli ir kā balzams dvēselei, tie ir lipīgi un vajadzīgi, turklāt arī veselīgi. Lai gan 1. aprīlis ir joku diena, ir cilvēki, kuri šajā dienā svin savu dzimšanas dienu. Starp viņiem ir arī alūksniete Kristīne Haljandi (23), kura ar jokiem vienmēr ir uz “tu”, un katru dienu arī pati daudz smaida. Sarunā ar jauno sievieti izzinājām, kā jūtas cilvēks, kurš dzimšanas dienu svin joku dienā.
– Pastāsti, lūdzu, par sevi!
– Esmu dzimusi Alūksnē, bērnību un pamatskolas gadus pavadīju Pededzes pagastā, absolvēju Pededzes pamatskolu. Toreiz man bija tikai 15 gadi, bet biju ļoti apķērīga, ātri visu apguvu un man palika garlaicīgi – sapratu, ka vidējo izglītību negribu iegūt Alūksnē, man vajadzēja citu vidi. Esmu radošs cilvēks. No četru gadu vecuma dziedāju, dejoju, sportoju. Izvēlējos Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolu, kur mācījos četrus gadus. Apguvu puišu profesiju: restauratora palīgs – kursā bijām tikai divas meitenes, es un mana draudzene, pārējie bija puiši. Sākumā bija grūti, bet izturēju un visu apguvu. Mācoties Rēzeknē secināju, ka saprasties ar puišiem man ir vieglāk, jo sieviešu kolektīvi ir ļoti dažādi. Kad absolvēju vidusskolu, man kā restauratora palīgam piedāvāja darbu – būt speciālistam muzejā un aizpildīt dokumentus, bet tas man nešķita interesanti, tādēļ nolēmu savu dzīvi saistīt ar robežsardzi. Atgriezos Rēzeknē – man ļoti patīk tā pilsēta! -, lai mācītos Valsts Robežsardzes koledžā. Toreiz domāju, ka Alūksnē neatgriezīšos un nestrādāšu, bet – jau ceturto gadu esmu dienestā Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes Bērziņu robežapsardzības nodaļā. Esmu jaunākā inspektore kaprāle, augustā iegūšu seržanta pakāpi. Tur ir ļoti jauks kolektīvs, kas mums, deviņiem jaunajiem darbiniekiem, ļoti palīdzēja iestrādāties.
– Un kur palika radošums…?
– Daudzi brīnījās, kādēļ es pēc mākslas un dizaina skolas izvēlējos savu dzīvi saistīt ar robežsardzi, bet man gribējās kaut ko jaunu. Man ir raksturīgi ik pēc četriem gadiem dzīvē kaut ko mainīt, ir bail kaut ko nokavēt vai nepaspēt. Es gribu visu, visu! Es paliku Alūksnē, šeit mēs tagad remontējam māju. Pirms diviem gadiem sapratu, ka Alūksnē man patīk un te ir manas mājas. Tepat līdzās dzīvo vecāki, vecmammas, ir draugi. Darbu robežsardzē esmu jau iepazinusi, tomēr esmu radošs cilvēks. Darba slodze ir liela, bet cenšos rast balansu un arī atpūsties, izbaudīt dzīvi, bet jūtu, ka drīz kaut ko vajadzēs mainīt. Šobrīd četri gadi ir pagājuši, un atkal esmu pārdomās… Es gribētu kaut ko atkal mācīties, jo tā ir iespēja dzīvē kaut ko mainīt.
– Kādas ir sajūtas cilvēkam, kurš dzimis Vispasaules joku dienā?
– Pamatskolā visa skola zināja, kad man ir dzimšanas diena! Daudzi jokojās un līdztekus apsveica dzimšanas dienā. Pededzes pamatskolā 1. aprīlī dzimšanas diena bija trim cilvēkiem – man, sporta skolotājam un viņa dēlam. Tā bija ļoti jauka sajūta, ka tev dzimšanas diena ir 1. aprīlī, par ko visi zina un apsveic.
– Kāda tagad ir līdzcilvēku reakcija uzzinot, ka esi dzimusi 1. aprīlī?
– Tagad, kad esmu pieaugusi, joprojām ir cilvēki, kuri sākumā nenotic tam, ka dzimšanas diena man ir 1. aprīlī – domā, ka es jokojos. Kad tomēr saprot, ka tas ir pa īstam, saka: “Tu tik smaidīga esi – tev piestāv dzimšanas diena 1. aprīlī!”. Lai nu kā, 1. aprīlis tomēr ir īpašs datums, ko neaizmirst – atceras, ka tad man ir dzimšanas diena.
– Vai piedzimšanas mirklī netika piedzīvots kas komisks?
– Vispār bija gan… Mamma stāstīja, ka man vajadzēja piedzimt jau 21. martā, bet dzemdības kavējās. Piedzimu 1. aprīlī pulksten 4.00 no rīta! Toreiz mana vecmamma strādāja Pededzes pasta nodaļā. Kolēģe viņai togad 1. aprīlī esot teikusi: “Nu ko, brauksim uz slimnīcu skatīties tavu mazmeitiņu?!”. Vecmamma sākumā tam neticēja, jo taču 1. aprīlis, domāja, ka kolēģe jokojas. Arī tēvs sākumā neesot ticējis – tas 1. aprīlis visus mulsināja! Arī mamma teica: kad es piedzimusi, neviens ilgi nav braucis ciemos, jo neticēja…
– Kā tagad aizrit tavas dzimšanas dienas?
– Neraugoties uz datumu 1. aprīli, pārsvarā tomēr mierīgi. Vecāki vienmēr izrāda man īpašu uzmanību dzimšanas dienā. Tiesa, nereti svētkos saņemu interesantas dāvanas, ar humora piesitienu. Atceros 18. dzimšanas dienu, kad diemžēl biju saslimusi un svētkus bija jāpavada, guļot un ārstējoties. Šogad dzimšanas dienā būšu kopā ar ģimeni sirsnīgās sarunās un vakariņās, kur, protams, neizpaliks arī humors! Esmu cilvēks, kuram patīk citiem radīt svētkus, sarūpēt dāvanas, pārsteiguma ballītes tiem, kuri parasti saka, ka negrib svinēt.
– No 1. līdz 10. aprīlim dzimušie esot Zemes stihijas Auni – strādīgi un mērķtiecīgi, necieš neizlēmību, nogaidīšanu un vienveidību, patīk pieņemt dzīves izaicinājumus un labprāt apgūt kaut ko jaunu. Piekrīti tam?
– Pilnībā! Es zinu vēl vienu cilvēku, kurš arī ir dzimis 1. aprīlī – mēs esam kopijas pēc rakstura! Man nepatīk cilvēki, kuri čammājas, jo man gribas visu ātri izdarīt un apgūt. Man nepatīk arī cilvēki, kuriem nav loģiskas izpratnes par lietām. Man vajag visu laikus izplānot un zināt, kas būs rīt. Dažreiz man patīk arī neko nedarīt…
Bērnībā vecākiem ar mani nebija viegli, beigās vairs negribēju ne dziedāt, ne dejot, tiesa, slodze arī bija liela, bet es ātri pieaugu un visu darīju pati. Man ir arī četrus gadus jaunāka māsa, ar kuru tagad esam labākās draudzenes.
– Vai joki tavā dzīvē vienmēr bijuši līdzās?
– Jā, esmu cilvēks ar humora izjūtu, tāpat kā māsa un tētis. Visi trīs bieži izjokojam mammu, kurai tas patīk, jo tad vismaz dzīve neesot garlaicīga. Mūsu mājās vienmēr dzirkstī humors, jo mums patīk jokot. Arī draugu kompānijā bieži jokojam abas ar māsu, arī draugi labprāt joko.
Es laikam ilgi dzīvošu, jo visu laiku smejos, bez humora savu dzīvi iedomāties nevaru! Nereti saka, ka latviešiem nav humora izjūtas, bet es tam nepiekrītu – arī latvieši prot jokot. Pati neesmu anekdošu stāstītāja – man tās neturas prātā, bet lasīt un klausīties tās man ļoti patīk, tāpat kā dažādus jautrus atgadījumus.
– “Katra diena, kurā neesi smējies, ir pazaudēta!” – teicis komiķis Čārlijs Čaplins. Vai piekrīti tam?
– Viennozīmīgi! Smieties ir veselīgi un tie, kuri bieži smejas, noteikti ir dzīvespriecīgi cilvēki. Man pašai ļoti patīk komēdijas, jo arī tā ir iespēja kārtīgi izsmieties.
Šodien sabiedrībā diemžēl ir ļoti daudz nopietnu cilvēku – pietrūkst smaidu un dzīvesprieka. Bet tas, manuprāt, ir atkarīgs no katra paša – ja pats esi īgns, nekas nepatīk, visur saskati tikai problēmas, tad arī vairo negatīvo. Ja cilvēks pats sevi nemitīgi programmē uz sliktāko, tad arī viss ir slikti, līdzcilvēki nevēlas ar šādu negatīvu cilvēku komunicēt. Kultivējot negatīvo arī rodas visas problēmas ar sevi, draugiem, ģimeni. Protams, ir gadījumi, kad cilvēkam ir vienkārši slikts garastāvoklis, un tādēļ līdzcilvēki domā, ka esi iedomīgs, tāpēc pašam jābūt atvērtam un smaidīgam. Daudz kas ir atkarīgs arī no ģimenes un vides, kādā uzturies, no darba kolektīva, kas mums ik dienu ir līdzās.
Cilvēkam ir jāmāk “atslēgties” no darba lietām un atpūsties, pastaigāt dabā. Ja to neprot, tad pašam vēl ilgi nebūs miera. Es spēkus atgūstu, pavadot laiku kopā ar saviem mīļajiem, ejot pastaigāties, noskatoties kādu labu filmu, zīmējot, ļaujoties sievišķīgām izklaidēm kopā ar draudzenēm un palutinot sevi. Noteikti arī labi izguļos un cenšos pareizi, noteiktā laikā ieturēt maltītes. No tā visa gūstu pozitīvas emocijas. Galvenais ir atpūsties! Un kādreiz brīvā dienā vienkārši neko nedarīt – pat mājas darbus, kuri nekad nebeidzas…!
– Noslēgumā bez jokiem – kādas ir tavas nākotnes ieceres?
– Šobrīd man ir sajūta, ka gribu vēl daudz ko paspēt, iemācīties, atrast sevi un izlemt, ko es patiesi vēlos. Ģimene man ir pirmajā vietā, tikai tad seko darbs un pārējais.
Diemžēl Alūksnes novadā ir maz jauniešu. Man arī ir bijusi doma, ka varētu uz laiku aizbraukt dzīvot ārzemēs, man krustmāte Kiprā dzīvo, bet vienmēr ir bijis bail, ka man tur iepatiksies un nolemšu palikt, lai gan to negribētu. Turklāt tagad esmu iesakņojusies Alūksnē, mēs iekārtojam savu māju. Lai jauni cilvēki atgrieztos Alūksnē, jābūt darbavietām – šobrīd to ļoti trūkst, tāpēc arī cilvēki neatgriežas un aizbrauc. Arī dzīvojamās platības Alūksnē trūkst, bet nekustamā īpašuma cenas ir ļoti augstas.
Dažiem cilvēkiem viss dzīvē padodas viegli, bet man vienmēr viss nāk caur grūtībām. Dzīve mani pārbauda katru reizi, bet pēc tam ir gandarījums, ka esmu to izturējusi, guvusi mācību un mainījusies. Zinu, ka arī tālāk man viegli nebūs, bet – grūtības norūda. Katram cilvēkam novēlu atrast sevi, savu īsto nodarbošanos un pilsētu, kur gribas iesakņoties!
Līga Vīksna
