Ir noslēgusies medību sezona. Kāda tā bijusi Ziemeļaustrumu virsmežniecības teritorijā, izzinām sarunā ar inženieri medību jautājumos Laimoni Kļaviņu.
“Pilnībā dati būs apkopoti uz maiju, kas būs arī analīze par medījamo dzīvnieku populāciju stāvokli. Aļņu medību limits ir izpildīts 97 procentu apmērā – šī populācija ir ļoti stabila un ar tendenci pieaugt, neraugoties pat uz to, ka pēdējos gados medījam trešo daļu no uzskaitītā. Lai mazinātu alņu skaitu, pēdējos gados aļņiem medību atļaujas tiek dalītas – atsevišķi buļļi, govis un teļi. Šosezon nomedīti 21 lūsis un 18 vilki. Pēdējais lūsis nomedīts 24. martā Virešu pagastā. Alūksnes un Apes novados divi lūši nomedīti Jaunannas un Virešu pagastos, pa vienam lūsim nomedīts Jaunlaicenes, Zeltiņu, Alsviķu, Malienas un Liepnas pagastos, pārējie – Gulbenes un Smiltenes novados,” stāsta L. Kļaviņš. Lūšu un vilku populācija Ziemeļaustrumu virsmežniecības teritorijā ir stabila.
Staltbriežu populācija
palielinās
L. Kļaviņš atzīst – staltbriežu skaits mūsu puses medību teritorijās strauji palielinās. “Barības bāze visām sugām ir ļoti plaša. Palielinoties dzīvnieku skaitam, atsevišķās vietās konstatēti staltbriežu bojājumi ruloniem. Bez vainas nav arī zemnieki. Ruloni ir laicīgi jānovāc no lauka. Jāveic visminimālākie aizsardzības pasākumi – nenokraut rulonus meža malā un krautnes iežogot.
Mednieku uzdevums ir medījot ierobežot dzīvnieku blīvumu, nevis sargāt pa mežmalām izkaisītus rulonus.
Pirms gadiem bija gadījums Pededzes pagastā, kad zemnieks nikns, jo mežacūkas izpostījušas auzu sējumu, un vainoja medniekus. Skaidrojot situāciju izrādījās, ka mednieki nebija informēti, ka tur iesētas auzas, turklāt lauks atradās meža vidū!
Vienubrīd Mārkalnes, Liepnas un Pededzes pusē nebija staltbriežu – tagad šo dzīvnieku skaits ir palielinājies līdz tādam lielumam, ka varam šos dzīvniekus medīt,” stāsta L. Kļaviņš.
Jāmedī selektīvi
Runājot par staltbriežiem un ne tikai, L. Kļaviņš norāda, ka mednieku uzdevums ir apsaimniekot medību platības tā, lai dzīvnieku populācijas būtu stabilas, nebūtu postījumu mežsaimniecībai un lauksaimniecībai, un tajā pašā laikā būtu iespēja gūt skaistas trofejas.
“Nereti mednieki saka, ka mūsu pusē nav skaistu, zelta vērtu trofeju. Bet kā var pie tādām tikt, ja medījam pirmo, kas nāk?! Šeit es negribētu vainot visus medniekus. Ir medību formējumi, kur pievērš lielu uzmanību selektīvai medīšanai. Par to, ka arī mūsu pusē ir iespējams gūt zelta vērtas medību trofejas, liecināja pagājušajā gadā Gulbenē rīkotā medību trofeju izstāde.
Diemžēl vēl daudziem medniekiem interesē tikai gaļa. Es vienmēr saku: ja vajag tikai gaļu, tad lētāk to ir nopirkt veikalā. Ja gribi Jāņu dienas buku, tad nomedī tādu, kuram ir kropli ragi – gaļas kvalitāte no tā nemainās! Medībās jau vienmēr visgrūtāk ir neizšaut,” saka L. Kļaviņš.
Jāmācās no kļūdām
Runājot par stirnu populāciju, viņš atzīst, ka šo dzīvnieku skaits atkal sāk strauji palielināties. “Gribētos, lai mēs mācītos no kļūdām, kad nepareizas saimniekošanas rezultātā stirnu skaits vietām samazinājās līdz nullei. Nevajag vienmēr vainot ziemu. Šķiet, ka atkal ejam stirnu populācijas kvalitātes samazināšanas virzienā.
Ja stirnu kazas ir jāmedī 35-50 procentu apjomā no kopējā limita, tad mūsu virsmežniecības teritorijā nomedī tikai 31 procentu, toties stirnu āžus nomedī vairāk nekā 40 procentus, lai gan nedrīkstētu pārsniegt 35 procentus no kopējā nomedīšanas limita. Neizņemot no medību saimniecības kroplos, atpalikušos, slimos dzīvniekus, mēs pasliktinām dzīvnieku populācijas stāvokli, jo sliktie gēni tiek nodoti tālāk. Vai tas mums ir vajadzīgs?” jautā L. Kļaviņš.
Ažiotāža par 16 gadiem
Nesen Saeima galīgajā lasījumā pieņēma likuma grozījumus, kas ļauj 16 gadus veciem jauniešiem medīt ar šaujamieroci tā īpašnieka tiešā klātbūtnē. L. Kļaviņš uzsver – tajā ir vairākas nianses un šobrīd sacelta ažiotāža. “Pirmkārt, nav tik daudz gribētāju, kas no 16 gadu vecuma vēlēsies gūt šādu atļauju. Otrkārt, eksāmeni nav viegli un tas maksā gana dārgi. Bet tas nav galvenais. Medniecība ir paaudžu aizraušanās, tādēļ tie, kas to vēlas, jau no mazām dienām iet līdzi dzinējos tēvam vai vectēvam. Izskanējušais jautājums, ka tiks traumēta jauniešu psihe, ir nevietā. Jaunietis medībās ne tikai šaus, pirmkārt, tā jau ir dabas izzināšana, pierašana pie stingras disciplīnas, sevis apliecināšana, pašapziņas celšana. Komunicēšana ar zinošiem medniekiem kā līdzīgs ar līdzīgu,” norāda L. Kļaviņš un retoriski jautā: vai tad labāk būtu, ja medīšanas vietā sava brīvā laika aizpildīšanai 16 gadu jaunietis sāktu lietot atkarību izraisošas vielas? Savukārt to, vai Ziemeļaustrumu virsmežniecības teritorijā būs kādam intereses medīt no 16 gadu vecuma, rādīs laiks.
Mednieki noveco
L. Kļaviņš norāda – mūsu novados mednieku skaits būtiski nemainās, toties noveco gan. “Ziemeļaustrumu virsmežniecībā katru gadu sezonas kartes izņem ap 2100-2200 mednieki, kuri pie mums medī. Starp tiem aptuveni 70 procentu ir vietējie mednieki, pārējie ir rīdzinieki, kuri brauc medīt Trapenes, Lejasciema, Velēnas pusē. Pie mums medīt brauc arī dāņi, lietuvieši, vācieši, kuriem šeit medīt izmaksā lēti. Eksāmenus kārto līdz 100 mednieku, bet liela daļa no tiem nav apritē – aizbrauc dzīvot un strādāt uz ārzemēm. Mūsu virsmežniecības teritorijā ir 168 medību iecirkņi,” stāsta L. Kļaviņš.
Mežacūkas medī mazāk
Mežacūkas un Āfrikas cūku mēris – kāda šobrīd ir situācija Alūksnes un Apes novados? L. Kļaviņš atzīst – aizvadītajā sezonā mūsu virsmežniecības teritorijā nomedītas 1100 mežacūkas. Šobrīd Ziemeļaustrumu virsmežniecības teritorijā no plānotā limita nomedīti tikai 44 procenti mežacūku. “Joprojām esam Āfrikas cūku mēra skartā teritorija, medniekiem regulāri jānodod mežacūku asins analīzes – ik pa laikam kādai mežacūkai joprojām konstatē mēri. Mežacūkas līdz tam bija starp mednieku iecienītiem medījumiem, bet tagad neviens vairs neraujas tās medīt vai arī mēģina nepamatoti saudzēt. Mežacūku populācija šobrīd nav liela, tomēr tās būtu jāmedī vairāk,” situāciju raksturo L. Kļaviņš.
Konstatē pārkāpumus
Kādi medību pārkāpumi aizvadītajā sezonā konstatēti? L. Kļaviņš uzsver – Valsts policijas Nelikumīgu medību un zvejas apkarošanas vienība, kas kontrolē medības un zveju, pagājušā gada nogalē apciemoja Gulbenes un Alūksnes novadus. “Gulbenes medniekiem viss bija kārtībā, bet Alūksnes pusē vienam medniekam nebija sezonas kartes. Pārējie ir mūsu pašu atklāti pārkāpumi aizvadītajā sezonā: četriem medniekiem arī nebija sezonas kartes. Ja sezonas kartes nav, tad tās ir malumedības. Sankcijas ir bargas – naudas sods un ieroča konfiskācija. Gaujienā bija gadījums, kad nomedīja stirnu pēc sezonas beigām – šim medniekam piemēroja 3600 eiro naudas sodu un konfiscēja ieroci. Jāsaka, ka mednieki kopumā ir disciplinēti un medību likumdošanu ievēro,” saka L. Kļaviņš.
Izglītojas
konferencē
Rīgā pirms mēneša notika ikgadējā konference “Medības 2019”, kur galvenā tēma bija par mežkopju, lauksaimnieku un mednieku sadarbību postījumu novēršanā. Diskutēja arī par limitēto medījamo sugu dzīvnieku pieļaujamo nomedīšanas apmēru. Konferenci apmeklēja arī L. Kļaviņš.
Konference skatīja daudzus jautājumus, tomēr galvenā tēma bija par meža dzīvnieku radītajiem postījumiem mežsaimniecībai un to novēršanu. “Daudzreiz strīdi, kas rodas starp zemniekiem un medniekiem, ir vienkārši komunikācijas jautājums. Ja zemnieks ir ļāvis medīt uz savas zemes, tad medniekiem vajadzētu saskaņot pārvietošanos, nevis pārbraukt tikko apsētu ziemāju lauku slapjā rudenī, “izvagojot” to. Ironizējot – var jau izšaut visus zvērus, paliks viens alnis, kurš tāpat kaut ko nograuzīs. Dabā visam jābūt līdzsvarā – mežsaimniecībai, lauksaimniecībai un dzīvniekiem,” viņš pārliecināts.
