Nesen Alūksnes pilsētas bibliotēkā alūksniešiem un Alūksnes skolu jauniešiem Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītajā ciklā “Galvenajā lomā – rakstnieks” tika organizēta tikšanās ar rakstnieci Ingu Ābeli. Viņa dalījās pieredzē par savu darbu tapšanas procesu un pārdomās par savu daiļradi.
Ingas Ābeles ienākšana literatūrā 2000. gadu sākumā saistīta ar panākumiem dramaturģijā. Luga “Tumšie brieži” iestudēta Valmieras Drāmas teātrī un Jaunajā Rīgas teātrī. 2006. gadā lugu ekranizēja, pārvēršot pilnmetrāžas spēlfilmā. Par panākumiem dramaturģijā iegūta arī Latvijas Literatūras gada balva 2003. Gadu vēlāk Inga Ābele ieguvusi Latvijas Literatūras gada balvu prozā par krājumu “Sniega laika piezīmes”, bet 2008. gadā šo prestižo balvu viņa saņēma par romānu “Paisums”, pēc gada iegūstot arī Baltijas Asamblejas balvu literatūrā. Tāpat rakstnieces romāns “Klūgu mūks” (2014) ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu. 2017. gadā romānu sērijā “Mēs. Latvija XX gadsimts” izdots romāns “Duna”. Bagāts ir rakstnieces darbu pūrs, kas ļauj ieskatīties autores būtībā.
Kā rodas stāsts
“Rakstniekam nav viegli runāt ar cilvēkiem. Aktierim ir citādāk, viņš ar savu personību pārtop par varoni konkrētajā izrādē. Viņš iemiesojas, savukārt man iemiesošanās notiek mājās, vientulībā pie galda. Darbus vislabāk sacerēt, kad tu kaut kur ej. Piemēram, ja es nokavētu autobusu, tad līdz sešiem man jau rastos kāds stāsts. Tas nosaukums “Galvenajā lomā – rakstnieks” mani atveda pie jums.
Caur starpnieku – grāmatu – mēs varam dalīties un saprasties. Citreiz esmu sapratusi, ka ar vārdiem nevaru pateikt to, ko varu pateikt ar stāstu. Ar vārdiem sanāk teikt lineāri, bieži vien tā doma, kas ir pašā sākumā, ir vairāk kā atklāsme, bet kad tas jāpārvērš teikumos uz papīra un nevēlies vairs to vienu domu, tad teikumi “uzkundzējas”, it sevišķi mūsdienās, kad ir dators. Var izstrīpot un rakstīt bezgalīgi, jo kad bija jāraksta ar rakstāmmašīnu, tad iedzimtais slinkums lika rakstīt iespējami precīzi – tajā brīdī, jo pēc tam tu zini, ja ielaidīsi teikumā kļūdu, pēc tam būs jāpārraksta visa lapaspuse,” tā I. Ābele.
Kāpēc gribas rakstīt
“Ar grāmatām ir tā īpatnība, tu to uzradi, atved uz Alūksni, varbūt mēs savā mūžā nekad nesatiktos, ja nebūtu to darbu, ko esmu uzrakstījusi. Paskatoties uz tiem, man paliek mazliet bail, jo tad es saprotu, cik es esmu sena un, ka krietns laiks ir pagājis. Katra grāmata ir tāda kā dienasgrāmata, es varu atšķirt lapu un kādu stāstu pēkšņi atcerēties – to istabu, kur es sēdēju, kad es rakstīju, apkārtējos cilvēkus, kuru varbūt vispār vairs nav. Ir interesanti, kad par to tā domā, kāpēc vajadzīga šī atminēšanās? Kāpēc vispār ir vajadzīga stāstu rakstīšana un kāda tam nozīme? Jo var taču laimīgi dzīvot nost arī šajā brīdī, kad tu esi piedzimis savās laika robežās. Bet kaut kā dzīvē iekārtojies, ka darbību nevar savienot ar pārdomām par konkrēto darbību. Vienmēr, kad esi iekšā darbībā, tu rīkojies un tikai pēc tam ir kāds brīdis, kad tu to saproti un apdomā to visu, kas ir bijis,” filozofiski izsakās autore.
Saikne ar grāmatām kopš bērnības
“1972. gadā mani no Rīgas aizdeva uz Skrīveriem pie vecmāmiņas un vectēva, mājās pie Daugavas. Uz paša krasta, apkārt bija vieni meži, pauguri. Man bija brīnišķīga bērnība, jo vecvecāki bija ļoti gaiši cilvēki. Bet viņiem nebija televizora, tāpēc, ko mēs ziemās darījām? Omamma mizoja ābolus, lai pēcāk tos izžāvētu, bet vectēvs lasīja priekšā grāmatas. Viņam pati- ka tās biezās grāmatas, 19. gadsimta romāni, savukārt man bija jāsēž viņam klēpī un jāšķir lappuses.
Vai viņi man “ielasīja” iekšā tās grāmatas, nezinu, jo es jau neko neatceros. Man varbūt tā dramaturģija izstrādājās no tā, kad Opaps sāka raudāt, vai balss izmainījās, tad bija jāpāršķir lappuse. Bija stāsti, kas aizkustināja mūs visus, un mēs kopā pārdzīvojām. Tajā laikā man radās nojausma – ja jau man tuvi cilvēki, kurus es tiešām mīlu un cienu, ar ko tādu nodarbojas, tad tam ir kaut kāda vērtība, bet tad jau vēl es nesapratu, kas tā ir par vērtību. Un tikai vēlāk sapratu – pa dienu tu dzīvo iekšā dzīvē un tad tu pasper soli un paskaties uz to, ko esi dzīvojis no malas,” tā I. Ābele.
Kas ir literatūra?
“Tā palīdz domāt, kad ir pagājis kāds laiks. Kāpēc literatūra nerodas tajā mirklī, kad ir realitāte? Saka, ka divdesmit gadi vajadzīgi, lai saprastu to, kas ir izdarīts. Protams, liela nozīme ir arī divām ābola pusītēm – rakstnieks un lasītājs. Tomēr vienmēr ir tā otra puse, jo tā viena bez otras nepastāv. Stāsts atdzīvojas tikai tad, kad lasītājs to lasa. Es esmu ielikusi savus kodus, bet tomēr pusdienu baltā gaisma, ainava ko redzu šeit, citam, kas nekad nebūs bijis Alūksnē, būs Ventspilī, un viņam tā būs pavisam cita gaisma un cita ainava. Burti ir kods, kad mēs varam tikt viens otra pasaulē. Kāda ir 21. gadsimta latviešu literatūra? Spoža!”
Ceļš pie dzejas
“Viss sākās ar vienu mazu dzejas grāmatiņu, bet man šķiet, ka to raksta katrs cilvēks, kad viņš ir pirmo reizi iemīlējies. Tāpat, kad esi izniris un dzīvi ieraudzījis. Kad saproti, ka tu esi, un ir jādzīvo nost. Man šķiet, tā ir saikne ar visu, kas ir bijis un kas reiz būs. Ļoti interesanti, ka mans dzīvesbiedrs ir gaisa balonu pilots. Arī es domāju – kā tas ir pašam lidot ar gaisa balonu un sāku mācīties. Pirmais aerodinamikas likums bija tas, ka gaisā nav brīvas vietas. Tas ir paradokss, kas mani kā literāti satricināja, ka šai matērijai nav brīvas vietas. Tad es nodomāju – ja gaisā nav brīvas vietas, kas tik tur nav iekšā, un var jau būt, ka tur dzīvo arī tie stāsti. Jo kad nāk dzeja, ir sajūta, ka tev tiek iedots. Man tas tas bija tā, ka jāķer papīrs un ātri jāpieraksta. Tas mirklis ir tāds, ka tu raksti, un rodas stipra plūsma.”
Proza kā auduma aušana
“Kad ieiet prozas rakstīšanā, tas ir kā senos laikos, kad novembrī istabā ienesa lielās stelles. Tu sēdies klāt un aud. Tas ir tāds ikdienas darbs gadu garumā, kad tu zini, ka tev tajā dienā būs divas stundas laika, un tu glabā visu romāna materiālu sev galvā. Tajā brīdī, kad tev ir laiks rakstīt, tu ņem un atkal paaud mazu kaut kādu gabaliņu uz priekšu, un tas lielais deķis tā top. Un kad ir pabeigts kāds lielāks prozas darbs, gribas paklaiņot, lai atkal saprastu, ka kāds dzejolis varbūt grib nākt.
Tajā brīdī atkal sajūties dzīvs un caurspīdīgs, un iekšā kaut kas sakustas. Savukārt dramaturģijā ir tā – iedomā tēlus, viņi visi sanāk, sāk runāties, un nemaz nav viegli viņus dabūt prom, jo katrs nāk ar savu raksturu, savu pārliecību, savu pagātni, savu patiesību. Tur rodas dramaturģija.”
Rakstīšana – izprašanas lieta
“Jau skolas laikā rakstīju sacerējumus, kad literatūras skolotāja teica – tīri tā neko esot. Man jau tajā laikā nebija, par ko rakstīt, kad bija jau piedzīvots kas tāds, kas nedeva mieru, ko vajadzēja izprast. Man rakstīšana ir tāda izprašanas lieta, to darot, es reizē arī daudz ko saprotu. Pirmais stāstiņš tapa jauno autoru semināram 1997. gadā. Tāpat iesaistījos literārajā klubā “Šķelpata”, uzrakstīju stāstu un ieguvu trešo prēmiju. Pēc skolas iestājos biologos, sapratu, ka tas nebūs mans. Pametu skolu. Tēvs mani uzķēra, teica: “Vai strādā, vai ej mācīties”. Arī tajā laikā es piedzīvoju tik spilgtus notikumus, deviņdesmitie bija interesants laiks.”
Sadarbība ar teātri
“Interesanti, vai ir liktenis vai nejaušības? Strādāju kancelejas preču veikalā. Un tētim teicu – es studēšu, kad man būs 26 gadi. Viņš smējās. Kad pienāca tas vecums, es sapratu: kustos, kaut ko daru, bet tas nav mans. Tajā laikā Kultūras akadēmijā varēja tieši pieteikties eksperimentālam kursam, pieteicos, mani paņēma. Otrajā kursā rakstīju kursa darbu – tad radās “Tumšie brieži”, galvenais konflikts ir uzbūvēts uz tā, ka meita nespēj sarunāties ar tēvu, kurš viņai ir palicis vienīgais. Lai sarunu uzsāktu, kaut kas ir jāupurē, un galvenā varone nogalina briežus, kas viņai bija vistuvākie. Tajā brīdī viņi sāk sarunāties. Un tad to režisēja Viesturs Kairišs.”
Kad grāmata atnāk pati
“Es nezinu, man šķiet, ka nav speciāli jāmeklē un jālasa manas grāmatas. Mani dzīvē vienmēr grāmata pati ir sameklējusi. Man nav autoritātes literatūrā, grāmata pati atnāk. Mani darbi ir par to – kā es dzīvoju, kad augu, rakstīju par to, kā izaugt, kā ir ieiet lielajā pasaulē. Mani stāsti ir par dzīvošanu. Katrai grāmatai ir laiks un sava vieta cilvēka dzīvē. Ja tā īpaši nemaz neatnāk, tad arī nevajag. Jo mūsdienās sanāk cīnīties pret informāciju. Arī es cīnos, man nav televizora. Ziņas nelasu, tētis pasaka, kas man jāzina par pasauli. Grāmatas atnes draugi.”
Kur rodas prieks?
“Prieks ir kaut kas, kas notiek negaidot. Kad izej tam cauri, tas ir tas, kas dod to spēku. Tas ir tik interesanti, ka nākotne ir noslēpta. Tāpat no atvērtības un paļāvības var gūt lielu prieku dzīvē, pretējā gadījumā tās ir milzīgas skumjas,” atklāj Inga Ābele.
