Ar alūksnieti Annu Teteri – Teterovsku tikāmies pavisam nejauši. Kundze bija izlasījusi laikrakstā sleju, kurā tika aprakstīts skumjais gadījums par saimniekiem, kuri savus suņus dzīvoklī atstājuši pamestus vairākus mēnešus. No drūmās sarunas par cietsirdīgo cilvēku attieksmi pret dzīvniekiem nonācām pie sarunām par pašas piedzīvoto un dzīvi pašlaik.
Enerģijas pilnā alūksniete
Anna augusi un visus savus 83 gadus dzīvojusi Alūksnē. 20 gadus strādājusi par konduktori, saņēmusi arī apbalvojumu par sabiedriskā darba godpilnu veikšanu. Vēl strādājusi kādreizējā Krājbankā par apsardzi. Kā pati atzīst, savulaik esot bijusi nešpetna, jo nākot mājās no nakts maiņām, nav devusies gulēt, bet auklējusi trīs bērniņus. “Apstākļi spieda,” viņa saka. “Sākām celt dārza māju, bet naudiņas nebija, meita devās uz Rīgu mācīties, dēls bija armijā, tāpat gribējās aizsūtīt kādu paciņu,” saka A. Tetere – Teterovska.
Kundzei savs darbs no sirds paticis. Taču ne tikai tas ir bijis aicinājums. Viņa uzsver, ka jaunībā bijusi ļoti aktīva. Devusies kopā ar vīru zvejot, 1970. gadā zemledus makšķerēšanas sacensībās ieguvusi otro vietu. Piedalījusies pīļu medībās, dejojusi un iesaistījusies visdažādākajās aktivitātēs. “Daktere jau saka – tavos gados vajadzētu piebremzēt! Varu raudāt un dziedāt vienubrīd. Varbūt tā pat vieglāk dzīvot,” smaidot saka sirsnīgā seniore.
Dzīve – sūra un grūta
Tā aprunājoties un klausoties Annas sirds sāpēs, šķiet, ka šajā laikā cilvēkiem dzīvošana ir vieglāka. Viņa ar rūgtumu atminas, kā nav varējusi aiziet uz savu 7. klases izlaidumu, jo neesot bijis jaunas kleitas. Arī par to, ka vairākām ģimenēm bijis jādzīvo kopā – trīs saimes 10 kvadrātmetru istabā! Dzīvokļus neesot bijis tik viegli dabūt, viņu ģimenē bijuši trīs bērni, mamma neesot strādājusi, tikai tētis, līdz ar to rocība nav bijusi pietiekama.
Annas kundze atminas ugunsgrēka laiku Alūksnē, kad uz Kanceles kalniņu nesuši drēbes un jutuši, kā deguma smaka pārņēmusi visu pilsētu. Atminoties savu bērnību un jaunību, neslēpj, ka dzīve bijusi sūra un grūta. Taču viņas vislielākais prieks ir par bērniem, jo pašai ir meita un dēls, pieci mazbērni un deviņi mazmazbērni. “Teikšu godīgi, tagad arī jaunajiem nav viegli: ja darbs ir, tad tā… Paldies Dievam, maniem mazbērniem ir laba dzīve. Taču kā nu kuram tā iekārtojusies. Arī šajos laikos dzīvojot, vajag lielu pacietību,” piebilst kundze.
Astes gaisā un prom
Arī tagad seniorei jāsaskaras ar dažādām problēmām, jo nepieciešamas operācijas gan ceļgaliem, gan gūžai, jālieto daudz zāļu, tāpat arī ar dzirdi neesot lāgā. Anna jau gājusi cauri operācijām un lieliem pārdzīvojumiem, jo pirms pieciem gadiem zaudējusi mīļo vīru, ar kuru kopā nodzīvojuši 59 gadus. “Ak, kā viņš sacīja: “Mammīt, kā es vēl gribētu, lai mēs paliktu kopā kaut līdz sešdesmitniekam…”
Mums bija daudz kopēju interešu, vīram patika gatavot ēst, man patika šūt, viņš arī atļāva man to darīt. Braucām ar mašīnu, es tamborēju. Ļoti labi sapratāmies. Tā mums gāja, nebija jau arī zelta dzīve, bija pietiekoši daudz kreņķu. Taču ar visu tikām galā. Nevis kā tagad – aste gaisā, un katrs uz savu pusi. Es savējiem saku: “Mīļie bērni, netaisiet naidu nevietā.” Vajag vienam otram ātri piedot, izrunāties un tad domāt tālāk. Nevis uzreiz cepure gaisā. Es jau esmu visai nejauka – prasīga pret cietiem un pret sevi arī. Tāpat otra neņemšu un savu arī nedošu. Pirms gada ar “Alūksnes namiem” cīnījos – radiators nesildīja, atnāk viens meistars, otrs, saka, ka radiators jāmaina. Bet, izkarojot taisnību, tika atzīts, ka vaina nav radiatorā. Otrajā stāvā mājas iedzīvotājiem lika jaunu radiatoru un manā dzīvoklī nepievienoja siltumu,” par ikdienas problēmām stāsta A. Tetere – Teterovska.
Neizpratnē par cietsirdību
Mūsu tikšanās laikā pieskārāmies daudzām mūsdienu problēmām un sadzīviskām lietām. Taču vislielākais sašutums Annai bija par gadījumu pirms kāda laika, kad suņi, iesprostoti dzīvoklī, trīs mēnešus dzīvojuši badā. “Tādu cietsirdību! Izlasot jūsu rakstu, negulēju visu nakti. Kā tā var izturēties pret dzīvu radību. Pasarg` Dievs,” tā viņa.
Saimniecei pašai bijis uzticams acu raugs – kaķene Prince, kura diemžēl pagājušā gada rudenī devusies uz labākiem medību laukiem, taču ar Annu bijusi kopā 18 gadus. “Manu mīļo Princīti man atveda no Rīgas un uzdāvināja, es uzreiz viņu iemīlēju, un viņa – mani. Tik jauku kaķi nebiju redzējusi. Viņa man bija kā miesassargs, vienmēr nāca līdzi, pat pie meitas ciemos ejot. Kad darināju savus rokdarbus, sēdēja blakus. Arī pēc pleca operācijas vienmēr gulēja blakus. Man viņai bija pase, analīzes, tika vakcinēta, čipota. Vasarā vienmēr braucām uz dārzu, tur viņai bija draugs – vecāks runčuks. Cik skaisti bija noskatīties uz dzīvnieku attiecībām! Reiz vīrs atnesa lielu žāvētu foreli. Princese sēdēja blakus un gaidīja. Cits kaķis būtu apēdis vai nozadzis uzreiz. Zagle viņa nebija. Paklausīga, nekad nelīda uz galda. Viņai bija savs krēsls un gulta. Mūsu pieķeršanās bija tik stipra, ka vārdos tas nav izsakāms. Nesaprotu, kā var būt citādi…! Ne par velti pēc tam cilvēki dara cits citam pāri, jo ir tik nekrietni pret dzīvniekiem,” ar asarām acīs stāsta saimniece.
Vēl kundzei bijušas arī vistas, pīles, truši, cūkas. Jaunībā, kad kādu laiku Anna nav strādājusi, viņa nolēmusi veidot dzīvnieku saimi. “Bijām kupla ģimene, domāju, ko tad es darīšu, zvaigznes skaitīšu pa svešām mājām? Nē, tas nav manā modē,” viņa smejas.
Dievina rokdarbus
Lai arī Anna šobrīd mājās ir viena, viņu vienmēr apciemo mazbērni un mazmazbērni, par ko esot liels prieks. Lai neslīgtu vientulībā un bēdās, viņa darina rokdarbus. Tagad aktuāla ir izšūšana – ziedi, dzīvnieki un vēl dažādi smalki šuvumi ir viņas krājumos. Adīt gan vairs nepatīkot, bet savulaik pat segas adījusi. “Varu neēst, bet ar šūšanu nodarbo- šos. Protams, manā vecumā rokas trīc, bet šos mazos darbiņus darot, varu padomāt un nomierināties. Negribu lielīties, bet šī nodarbe man ir tuva jau sen, varbūt mantota no mammas,” saka Annas kundze.
Izšūtās gleznas seniore dāvā saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem, citas pat nokļuvušas līdz Rojai un Anglijai. Par darbu tirgošanu gan viņa neesot domājusi, jo uzskata, ka cilvēkiem neesot pirktspējas.
