413 dienas… Tieši tik ilgi projām no Latvijas bija alūksnieši Sanita Pāsa un Gatis Spudiņš, apceļojot Jaunzēlandi, Taizemi un Vjetnamu. Prom devušies 2017. gada 9. novembrī, bet atgriezušies 2018. gada 26. decembrī. Ar saviem ceļojuma iespaidiem Sanita un Gatis dalījušies sociālajos tīklos vietnēs “Facebook.com” un “Instagram”, iegūstot daudz sekotāju un labas atsauksmes par to, kā aprakstīts un fotogrāfijās parādīts tālās zemēs piedzīvotais. Bet tas nebūt nav viss, jo Sanita par ceļojumu uz Jaunzēlandi ir iecerējusi uzrakstīt grāmatu. Un es ticu, ka tā arī būs!
“Skolā mācīja, ka jāraksta par to, ko zinu. Tad nu šo padomu esmu ņēmusi varen nopietni, jo Jaunzēlandi es zinu. Zinu, kā Jaunzēlande smaržo, zinu, kā garšo. Es zinu, ka Jaunzēlandē ir laipnākie cilvēki un negaršīgākie pīrāgi (tikai nesakiet vietējiem, ka tā teicu), dārgākais alus, kādu esmu dzērusi, un dzidrākie ezeri, kādos esmu peldējusi. Pirms ceļojuma daudz lasīju par šo skaisto zemi. Kad aizbraucām tur, bija labāk, kā cerēju (laikam pieticīgais latvietis manī brīdināja nesacerēties pārāk), un, visbeidzot, atgriezušies mājās, nevarējām beigt par to stāstīt,” raksta Sanita vietnē “Facebook.com”.
Atgriežas Alūksnē
Savulaik Sanita absolvējusi Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāziju. Pēc skolas beigšanas sākusi ceļot, gadu pavadot Rumānijā un gadu – Francijā. Tad atgriezusies Latvijā, izmācījusies par vecmāti un pusotru gadu nostrādājusi medicīnas centrā “ARS”. Un tad sekojis ceļojums uz Jaunzēlandi. Dzimtajā Alūksnē viņa atgriezusies kopā ar draugu Gati, kurš tagad sevi arī var saukt par alūksnieti. Sanita ir pieņēmusi jaunu izaicinājumu un pavisam nesen sākusi strādāt par sabiedrisko attiecību speciālisti Alūksnes novada pašvaldībā.
“Atkārtoti tika izsludināts konkurss, pieteicos un pēc pārrunām mani pieņēma darbā. Lai arī man nav attiecīgās izglītības, bija pamanīts tas, kā es rakstu sociālajos tīklos par mūsu ceļojumu un arī pozitīvi novērtēts. Mans uzdevums ir administrēt sociālos tīklus un ievietot tajos informāciju par Alūksnes novadu, uzturēt novada pašvaldības mājas lapu. Darba vide ir dinamiska, ir daudz darāmā, bet man patīk,” saka Sanita. Lai iegūtu atbilstošu izglītību, viņa plāno studēt sabiedriskās attiecības Biznesa vadības koledžā.
Bet kamēr top grāmata par Jaunzēlandi, viņi abi ar Gati stāsta citiem par lielajā ceļojumā piedzīvoto gan Alūksnē, gan Rīgā. Viena šāda tikšanās norisinājās arī Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā.
Ceļo, meklējot izaicinājumu
“Kā izdomājām braukt uz Jaunzēlandi? Mēs abi strādājām algotu darbu, tolaik bijām rīdzinieki un abiem bija iestājusies rutīna. Mēs neredzējām izaugsmi, gribējām kaut ko jaunu, kādu izaicinājumu. Gatis nekad nebija tā īsti ceļojis, bet viņš izdomāja – ja ceļojam, tad uz tālāko punktu, uz kuru var aizlidot. Un tā bija Jaunzēlande. Mūsu domas sakrita, tādēļ pieteicāmies vīzai. No Latvijas ir iespēja gadā uz Jaunzēlandi doties 100 cilvēkiem. Pirmie simts, kuri piesakās, arī tiek. Uzreiz ir jāsamaksā vīzas nodoklis. Ir arī citi nosacījumi. Tā kā Latvija ir riska zonā, ir jāveic rentgens un jāpārbauda, vai cilvēks neslimo ar tuberkulozi. Ja atklāj šo saslimšanu, tad var arī nelaist. Bijām priecīgi, ka vīzas dabūjām. Izvēlējāmies braukt novembrī caur Singapūru, lai pa ceļam arī to nedaudz apskatītu, un tālāk uz Jaunzēlandi. Izlidojām 9. novembrī un pēc 42 stundām bijām Singapūrā,” stāsta Sanita.
Pirmie svētki, ko abi svinējuši Jaunzēlandē, bijusi Lāčplēša diena, kad Sanita un Gatis kalnā starp diviem ezeriem pacēluši sarkanbaltsarkano Latvijas karogu, neraugoties uz to, ka diena bijusi vējaina un pirksti saluši. Tajā nedēļā visos kalnos, kuros viņi kāpuši, līdzi bijis arī Latvijas karogs. Piedzīvota arī pirmā saskarsme ar pasakaini skaisto Jaunzēlandes dabu – pirmais ūdenskritums, pirmā pludmale, kurā smiltis ir melnas kā melnzeme.
Lai varētu ērtāk ceļot, abi,vēl Latvijā esot, iegādājušies automašīnu. “Mums bija jāmācās braukt, jo tāpat kā Anglijā, arī Jaunzēlandē to dara pa otru ceļa pusi. Lielāko ceļojuma daļu pie stūres nobrauca Gatis. Bija ātri jāpierod, pirmās trīs dienas jādomā, kurā pusē braukt, bet pēc divām nedēļām viss jau bija normāli un notika automātiski. Jaunzēlandē visur ir busiņi. To ir vairāk, nekā citu mašīnu. Visi, kas ceļo, nopērk busiņus, dzīvo tajos un brauc. Citreiz vietējie ir mazāk Jaunzēlandi redzējuši nekā mēs,” atminas Sanita.
Strādā, lai nopelnītu naudu ceļošanai
Kā stāsta Sanita un Gatis, Jaunzēlandē ir augsti attīstīta lauksaimniecība, īpaši piena lopkopība. Reizēm, braucot pa ceļu, nācies apstāties un gaidīt, kamēr aiziet govju ganāmpulks, kurā to bijis simtiem. “Kalnos vairāk ir aitas. Pirms braukšanas uz Jaunzēlandi dzirdējām, ka uz vienu iedzīvotāju tur ir deviņas aitas. Cilvēku ir mazāk kā aitu, un par to arī pārliecinājāmies. Uz abām salām – Ziemeļu un Dienvidu – ir četri līdz pieci miljoni iedzīvotāju,” saka Sanita.
Lai nopelnītu naudu ceļojumam, abi jaunieši strādājuši. “Saimnieki, pie kuriem mēs kādu laiku dzīvojām un strādājām, iepriekš bija nodarbojušies ar piena lopkopību, bet bija pārgājuši uz gaļas lopkopību. Strādājām trīs stundas dienā, bez atalgojuma, pretī saņemot bezmaksas dzīvesvietu. Saimnieki bija pieraduši pie ārzemniekiem un varēja just, ka viņiem patīk komunikācija ar cilvēkiem no Eiropas. No Latvijas līdz tam viņi nebija nevienu satikuši. Māja, kurā dzīvojām, bija atsevišķi no saimnieku mājas. Pirms mums tajā bija dzīvojuši pieci vai seši cilvēki. Bet mums diviem bija māja ar virtuvi un televizoru, vairākām istabām! Braukājām ar traktoru, pārdzinām lopus, bija zāle jāpārved, atvērām vārtiņus. Nekas grūts… Redzējām suņus, kas gana aitas, govju skaistumkopšanas konkursu un izstādi,” stāsta jaunieši.
Sanita un Gatis strādājuši arī bišu fermā, kurā bijis 5000 bišu stropu. Atsaucoties sludinājumam, pieteikušies pļaut zāli un ravēt, apkopt teritoriju. Divas nedēļas nostrādājuši, pļaujot zāli. Vienīgā izklaide tad bijis okeāns, tuvākā pilsēta – 90 kilometru attālumā. Pēc divām nedēļām abiem piedāvāts pastrādāt rūpnīcā pie medus sviešanas, un pirmajā dienā bites Gati sakodušas septiņas reizes. Kad nebija jāvāc medus, gājuši ravēt. Kad nebija jāravē, okeānā ķēruši haizivis. Meklējuši arī zeltu, bet nav atraduši. Arī tad iespēju robežās devušies izbraukumos un uz kalniem.
Mašīnu pielāgo ceļojumam
Viņi atklāj, ka Jaunzēlande ir tīra valsts, visur ir atkritumu tvertnes un cilvēki met atkritumus tajās. Dodoties pārgājienā, ir jāņem līdzi pašiem savs maisiņš, kur likt atkritumus. Ja nav, kur tos izmest, tad cilvēki arī nes tos līdzi. Jaunzēlande ir droša – mežos nav čūsku, vilku, lapsu, tādēļ, ejot pa tiem, var justies absolūti droši. Toties ir daudz un dažādi putni.
“Paralēli darbam brīvajos brīžos sākām domāt, ka mašīna ir jāpielāgo tālākiem ceļojumiem. Kad nopirkām to, pa visu aizmuguri bija gulta, apakšā varēja salikt mantas. Ar tādu var palikt kempingos, bet ne visos. Daudzos nevar palikt pa nakti, jo nav izlietnes, ūdens, tualetes. Jādabū attiecīgs sertifikāts, tad bez maksas var palikt. Protams, var nopirkt gatavus busiņus, bet tas maksā dārgāk. Gatim patīk strādāt ar rokām un viņš izdomāja, ka pats uztaisīs izlietni un galdiņus,” stāsta Sanita. Izlietne maksājusi 150 dolārus, un Gatis domājis, ka to nepirks. Vajadzīgos materiālus dabūjuši no īpašniekiem. Humpalās nopirkts audums, Sanita uzšuvusi aizkarus, saimniece iedevusi šujmašīnu. Darbnīca, kurā bija instrumenti, Gatis varējis izpausties un izgatavojis gultu un izvelkamo plauktiņu. „Veikalā neviens pārdevējs nevarēja palīdzēt, prasīju izlietnei laku. Sākumā bija doma krānu no koka uztaisīt. Slēdzis maksāja 25 dolārus, krāns ar komplektu – 29 dolārus. Nopirkām pārnēsājamo tualeti. Tā mēs divos kvadrātmetros dzīvojām. Plānojām pusotru mēnesi ilgu ceļojumu. Tas ir stāsts, kā mēs iesākām un nopelnījām naudu ceļošanai. Pie viena darba devēja ar šo vīzu var strādāt trīs mēnešus. Stundām nav nozīmes. Strādājām vairāk, cik darba devējs atļāva. Kur tērēt naudu nebija, tādēļ bija labi apstākļi, lai to iekrātu. Vienu algu netērējām, pietika ar otru algu, no tās arī tikai pusi iztērējām benzīnā, ēšanā, mazajos ceļojumos. Pusotru algu iekrājām,” stāsta Gatis.
Pārgājienā pa lielajām
takām
Kuras ir skaistākās vietas, kas skatītas ceļojuma laikā, abiem ir grūti izvēlēties. Tas iemūžināts 17 000 fotogrāfiju. Sanita un Gatis vērtē – Dienvidu salā ir lielāki kalni, mazāk cilvēku, skaistāka daba, vairāk ūdenskritumu. Ziemeļu salai raksturīgas pludmales, kas ir piemērotas sērfošanai. “Pirmais, ko izdarījām, pasūtījām peldēšanu ar delfīniem. Sanitai ļoti patika,” saka Gatis.
Ceļotāji atklāj, ka viens no labākajiem skatiem Jaunzēlandē paveras uz augstāko virsotni – Kuka kalnu. Neaizmirstami ir zilie ezeri un kristāldzidrais ūdens tajos. Jaunzēlandei ir raksturīgas lielās takas (Great walk). Pārgājienu pa vienu no tām, kuras garums ir 34 kilometri, Sanita un Gati apvienojuši ar otru trasi. Tā ir taisna un neveido apli, līdz ar to jātiek pie savas mašīnas vai arī jāmaksā par autobusu, kas ir ļoti dārgi. “Tas bija garākais un grūtākais, bet noteikti arī visforšākais pārgājiens. Divās mugursomās līdzi ņēmām telti, guļammaisus, paklājiņus, ēdienu. Somas bija smagas – ap 30 kilogrami, līdzi bija jānes arī miskaste. Plānojām iet piecas dienas, bet visu paveicām četrās. Iepriekš ir jānopērk telšu vieta vai namiņš, kur palikt. Šajā trasē bija trīs kempingi, kur varēja apmesties. Pārgājiena laikā dabūjām visu – sauli, lietu, miglu, aukstumu, izmirkām līdz kaulam, bet, neraugoties uz to, tas bija skaists, atmiņā paliekošs gājiens,” saka abi.
Ouklendā svin Līgo svētkus
Sešus mēnešus Sanita un Gatis nodzīvojuši Ouklendā. Gatis strādājis dažādos darbos, to skaitā mīdiju atvēršanā, ko pats nodēvē par pasaulē garlaicīgāko darbu, pēc tam celtniecībā, tad tuvāk savai specialitātei – izvietojis kameras. Trīs mēnešus dzīvojuši kopā ar saviem draugiem un īrējuši māju. Tur nosvinējuši arī Līgo svētkus. “Jaunzēlandē tos, protams, nesvin, bet mēs gribējām. Dīvaini, ka Latvijā ir gada garākā nakts, bet tur jau sešos tumšs paliek, jo viņiem tajā laikā bija ziema. Cepām šašliku.”
Ouklenda ir liela pilsēta ar vairākiem miljoniem iedzīvotāju. “Sestdienās, svētdienās mēģinājām kaut kur braukt 100 kilometru rādiusā. Pilsēta ir ūdens apskalota, līdz ar to pludmales nav tālu. Interesants fakts – vienā pusē ir Tasmānijas jūra, otrā – Klusais okeāns. Ir daudzi latvieši, kas dzīvo Jaunzēlandē, arī “Facebook” ir grupiņa “Latvieši Jaunzēlandē”. Ja ir mērķis turp aizbraukt, ir jāiet uz to, kur vari sevi pierādīt un kur tevi gribēs. Kivi, zemenes lasīt, iespējams, negribēsies, un ar atplestām rokām tur arī negaidīs, jo uz Jaunzēlandi var tikt tikai kvalificēti darbinieki ar izglītību. Ir profesijas, kuras viņi ierindojuši prioritātēs, piemēram, mediķi,” stāsta ceļotāji.
Dzīvojot un strādājot Ouklendā, abi sapelnījuši naudu. Tā kā nav gribējuši “pa taisno” doties atpakaļ uz mājām, sava lielā ceļojuma maršrutā vēl iekļāvuši Bali, Vjetnamu un Taizemi. Bet par to jau ir cits stāsts.
Daži skaitļi un fakti par ceļojumu
◆ Attālums no mājām – 17 555 km.
◆ 400 dolāru maksā biļete uz tālāko salu.
◆ Projām no mājām – 413 dienas.
◆ Kopā abos virzienos lidots ar 12 lidmašīnām.
◆ Jaunzēlandē ar “busiņu” nobraukti 26 000 km.
◆ Ceļojuma laikā pabūts piecās valstīs un uz piecām salām – trīs no tām ir Jaunzēlandē.
◆ Vīza uz Jaunzēlandi ir uz gadu, un to var izmantot vienreiz mūžā.
◆ Ananass Taizemē maksā 27 centus.
◆ Ceļojumā uzņemtas 17 332 fotogrāfijas un videofaili.
◆ Dārgākais pirkums – 348 eiro par dubulto tandēma lēcienu ar gumiju.
