Līdz 31. martam Alūksnes pilsētas bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā skatāma akvarelistu studijas “Aqua” dalībnieču gleznu izstāde “Pavasari gaidot”.
Kā stāsta studijas vadītājs Gunārs Ozoliņš, dalībnieču jaunāko veikumu parādīt plašākai auditorijai aicinājusi bibliotēkas Bērnu nodaļas vadītāja Dzidra Bauere, jo izstādes bibliotēkā kļuvušas par tradīciju. “Šogad aprit 32 gadi, kopš Alūksnē izveidoju akvarelistu pulciņu. Sākotnēji tajā iesaistījās skolēni. Jaunākā vecuma grupā bija ap 20, vecākajā – ap 27 dalībnieki. Visi viņi tagad jau izauguši, izklīduši plašajā pasaulē, dzīvo un strādā Amerikā, Kanādā, Īrijā, Anglijā. Daudzi ir saistīti ar radošām profesijām. Kopumā pa šiem daudzajiem gadiem akvarelistu pulciņu un studiju apmeklējuši ap 200 dalībnieku. Kā studija “Aqua” pastāvam 20 gadus,” stāsta G. Ozoliņš.
Izstādes noskaņa ir izteikta tās nosaukumā “Pavasari gaidot”. Ar saviem darbiem piedalās Natālija Olševska, Elita Kalme, Svetlana Bērziņa, Svetlana Kuzņecova, Guļsina Razmislova, Gaļina Kavace un Alīna Ērne. Vaicāta, kas viņu saista akvareļglezniecībā, studijas dalībniece E. Kalme saka: “Tas ir krāsu prieks. Gleznojot pasauli ieraugām ar citām acīm. Man tas sagādā gandarījumu, nedomājot, ko par to sacīs citi.”
G. Ozoliņš atzīst – gleznošana ir arī piedzīvojums. “Tā ir iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem, dažādas sarunas, kas raisa abpusēju interesi – gan par to cilvēku, kurš ir sastapts, gleznojot dabā, gan par gleznojamo objektu,” viņš saka.
Tieši gleznojot dabā izdodas labākie darbi, un par to studijas dalībnieki un vadītājs šo gadu laikā pārliecinājušies kopīgi rīkotajos plenēros Pededzē, Veclaicenē, Jaunlaicenē. Pēc tam interesanti aicināti skatīties un salīdzināt, ko katrs ieraudzījis, gleznojot no sava skata punkta.
“Katra izstāde, katrs darbs skatītājos raisa kādas emocijas. Vienu priecē ziedi, citu – ainava. Akvareļglezniecība ir grūta tehnika, galvenais ir gleznojumos radīt viegluma iespaidu. To var panākt, gleznojot droši un ļaujoties šim procesam. Priecāsimies, ja šī izstāde apmeklētājos raisīs pozitīvaas noskaņas, “ saka G. Ozoliņš.
