Annas pagastā skaistus māla traukus, vāzes un puķu podus paša izveidotā darbnīcā darina jaunais keramiķis Kristaps Braslis. Kad sagatavota produkcija, kas jāievieto ceplī, viņš aicina cilvēkus vērot cepļa kurināšanu un unikālo darbu izņemšanu no paša mūrētā cepļa. Šogad keramiķis cepli pirmo reizi kurināja aizvadītās nedēļas nogalē.
Līdz ceplim ir jānonāk
Darbu veidošana, sagatavošana un galu galā to ievietošana ceplī ir daudzu procesu rezultāts. Sākotnēji Kristaps virpo traukus, nākamajā dienā var pievienot osas vai citas līmētas detaļas, tas atkarīgs no tā, ko keramiķis ir vēlējies radīt. Viņš atzīst, ka veido tradicionālus traukus, kuriem kā senākos laikos, tā tagad ir pielietojums – kausus, bļodas, vāzes, šķīvjus un tamlīdzīgi. Jaunajam keramiķim visvairāk patīk veidot vāzes un krūzes. Lai cepli varētu kurināt, trauki tiek veidoti un krāti ilgāku laiku, darbnīcā tie top apmēram mēnesi. Kad sagatavoti aptuveni 200 trauki, tad viņš zina, ka ceplis būs pilns. Pēc izveidošanas visi trauki tiek glazēti, tas aizņem trīs līdz četras dienas. Ceturtajā dienā ceplī tiek salikti izveidotie darbi, un tas prasa visilgāko laiku – piecas stundas. Piektajā dienā cepli kurina teju
18 stundas. Cepļa izkurināšanai nepieciešami divi līdz trīs kubikmetri malkas. Kad tas atdzisis, trauki tiek izņemti un tikai tad redzams gala rezultāts.
Katrs darbs kā pārsteigums
K. Braslis uzsver, ka glazūru traukiem veido pats, jo tad tā esot raibāka un spožāka. Viņš vēlas visu darīt tā, kā to darīja keramiķi senāk. Tāpēc ceplis tiek kurināts ar malku, nevis ar elektrību. Jaunā keramiķa darbiem nav noteiktas formulas, viņš tos veido pēc izjūtām, arī glazūra tiek uzjaukta pēc sajūtām. Zaļo un dzelteno toni Kristaps savos darbos izmanto visvairāk, jo tie pašam patīk vislabāk. Šīs krāsas var sajaukt kopā, iegūstot zaļgandzeltenu toni, var arī atsevišķi piejaukt nedaudz no zilā toņa. Oksīds pastiprina krāsas intensitāti – piejaucot vairāk oksīda, iznāk tumšākas krāsas, mazāk oksīda – gaišākas. Ceplī trauki redzami dažādās krāsu gammās – dzelteni, zili, zaļi, brūni. Kristaps atklāj, ka arī viņš gala rezultātu trauku krāsām redz tikai tad, kad tie tiek izņemti no izkurinātā cepļa, jo sākotnēji tie visi ir vienādā krāsā – oranžīgi balti. Arī sajaucot glazūru, tonis neesot redzams. “Šis process ir līdzīgs kā Lieldienās, kad attin nokrāsoto Lieldienu olu, un, dzirkstij acīs degot, gaida, kas tur būs sanācis,” saka Kristaps.
Gadās arī ķibeles
Kā stāsta keramiķis, glazūra nokūst pie 1000 līdz 1100 grādiem. Tās krāsa var atšķirties arī pie dažādām temperatūrām. Viena un tā pati krāsa uz darbiem katrā cepļa pusē būs atšķirīga. Turklāt malkas ceplis dod pelēku jeb dūmakainu nokrāsu. Viņš atklāj, ka ir gadījušās reizes, kad ceplis tiek pārkurināts. Tad daudzi podi sāk kust un šķiebties, glazūra paliek melna. Sliktākā lieta, kas notiekot – režģi, uz kuriem salikti trauki, sāk liekties un lūzt, trauki sakrīt un ar glazūru salīp vienā kunkulī. Tāpēc jaunietis ir ļoti paškritisks un atzīst, ka bieži vien tas viņam traucē strādāt, jo, skatoties uz darbiem, pašam tie nesimpatizē. Taču viņš atklāj, ka pārdot izdodoties tieši tos darbus. K. Braslis bilst: “Jo vairāk strādāšu, jo labāk sanāks un varbūt darbi vairāk pašam iepatiksies.”
Pieprasīta ir melnā
keramika
Pašlaik pieprasīta esot melnā keramika, ko iegūst svēpējot. “Daudziem patīk tādi darbi, turklāt veidojot tos šādus, cepli vajag mazāku. Melnajā keramikā mālu redz dabīgu. Tas kļūst melns, jo mālā ir ļoti daudz dzelzs. Svēpēšana ir kurināšanas process, kad ceplis sasniedz noteikto temperatūru un tā augšējo daļu aizmūrē – malkai degot, no trauka tiek “izvilkts” skābeklis un rūsa pārvēršas par dzelzi, tāpēc tas no sarkana kļūst par melnu. Vēl aktuāli ir podi ar glazūru, kas sausā veidā tiek uzklāta uz trauka, bet tādu keramiķu, kuri strādā šādā tehnikā, vairs nav, jo tas ir grūtāk un ilgāk. Arī ceplī sakrāmēt traukus ar tā klātu glazūru ir krietni grūtāk,” par aktualitātēm stāsta keramiķis.
UZZIŅAI
Glazūra – plāna stikla kārta, kas apsedz mālu. Pamatsastāvs glazūrai – kvarca smilts, kurai pievieno metāla oksīdu, kas piešķir smiltij krāsu.
Teksts un foto: Loreta Jargane
