Latvijā sākušās aktivitātes gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Pieļauju, ka lielai daļai iedzīvotāju tās maz interesē, jo Eiropas Parlaments taču ir tik tālu, bet – ar “tur” pieņemtajiem lēmumiem gan ikdienā saskaras daudzi, kas tomēr liek izrādīt interesi. Lai nu kā tur būtu vai nebūtu, pie urnām mums jādodas sestdienā, 25. maijā, lai balsotu par jauno parlamenta sastāvu. Latvijas politiķi jau ir sarosījušies un, jāteic, sarūpējuši ne vienu vien pārsteigumu, sarakstos iekļaujot dažādas sabiedrībā zināmas personības.
Tā visa starpā diemžēl ir arī gadījumi, kad vēlas nesmukumus paslaucīt zem paklājiņa. Par šādu gadījumu uzskatu partijas “Saskaņa” Rīgas domes frakcijas un partijas “Gods kalpot Rīgai” valdes lēmumu iekļaut “Saskaņas” Eiropas Parlamenta vēlēšanu sarakstā Rīgas mēru Nilu Ušakovu, nomainot iepriekšējo saraksta potenciālo līderi Vjačeslavu Dombrovski, un bijušo vicemēru Andri Ameriku. Tā teikt – abi politiķi “ar tīrām sirdsapziņām”, lai gan pie viņiem abiem pēdējos mēnešos Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs veicis kratīšanas krimināllietā par vērienīgu korupciju pašvaldības uzņēmumā “Rīgas satiksme”. Tiesa, neviens no viņiem nav ticis aizturēts vai atzīts par aizdomās turēto saistībā ar šo skandālu, bet A. Ameriks atkāpies no vicemēra amata, jo sirdsapziņa taču tīra. Tikmēr N. Ušakovs amatu neatstāja, norādot, ka primārais uzdevums esot nodrošināt stabilu pašvaldības darbu. Bet – gadījumā, ja viņu ievēlētu Eiropas Parlamentā, tad kā viņš nodrošinās stabilu pašvaldības darbu? Ņemot vērā, ka Rīgā tik daudz iesāktu darbu ar ilgtermiņa saistībām, piemēram, pensionāru braukšana sabiedriskajā transportā par brīvu, nedienas ar Rīgas ielu remontiem un citas. Šo situāciju labi ir raksturojis arī Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, ka N. Ušakovam auglīgāk būtu ķerties klāt un lāpīt Rīgas pilsētas ielas, nevis skriet prom no domes uz citu darba vietu.
Esošā plašā darbalauka pamešana, kur ievārītas nebūšanas, un mērķēšana uz labi atalgotu amatu Eiropas Parlamentā no malas šķiet kā plāns, lai veikli zem paklājiņa paslaucītu esošos nesmukumus un tos, kas vēl var atklāties. Skumji, ka tā, bet diemžēl starp Latvijas politiķiem jau ir līdzīgi piemēri. 2013. gada novembrī Valdis Dombrov-skis uzņēmās politisko atbildību un pameta premjera amatu pēc Zolitūdes traģēdijas un – politisko karjeru turpināja Eiropas Parlamentā, kur tika ievēlēts 2014. gadā.
