Vienmēr laikrakstā sekoju līdzi rubrikai “Agrāk un tagad”, jo interesē pilsētas senā vēsture. Bieži iztēlojos un salīdzinu tā laika liecības
ar mūsdienām. Pēdējā laikrakstā bija pienākusi kārta Lazdu kalniņa aprakstam.
Ļoti daudz domāju par šīs apkārtnes (ne tikai Lazdu kalniņa) sakopšanu un izveidošanu par saistošu apskates vietu alūksniešiem un arī mūsu ciemiņiem. Šis krustojums pie Kanceles kalniņa ir pilns ar mūsu pilsētiņas vēsturi, sākot jau no Marienburgas laikiem. Par to varētu aprakstīt citreiz!
Par Lazdu kalniņu noteikti senās hronikās ir minēts daudz vairāk, bet tas lai ir profesionālu vēsturnieku un pētnieku ziņā. Piecdesmito gadu ceļvedī bibliotēkā atradu: Alūksne (Valkas apriņķī), pilsētas un apkārtnes kartē par objektu Nr. 5 – Lazdu kalniņu – lasāms: ,,Alūksnes draudzes vecās kapsētas vieta no 1688. gada”. Ja šāda informācija ir darīta zināma ceļotājiem, tad tai ir pamatojums no vēsturiskām ziņām.
Tas saskan arī ar laiku, kad Alūksnes ezera dienvidrietumu krastā tika uzcelta koka baznīca, kurā draudzi vadīja vācu mācītājs prāvests Ernsts Gliks.
Mūsu novadnieks karvenietis Pauls Kampe, arhitektūras profesors, 1937. gadā savā pētījumā, “Baznīcu celtniecība Vidzemē zviedru valdības pēdējos piecdesmit gados no 1660. – 1710. gadam” detalizēti aprakstījis zviedru valdības laikā izdotos stingros noteikumus par baznīcu celšanai vajadzīgiem būvmateriāliem, dievnamu novietošanu un orientāciju, baznīcu ēku ārējo un iekšējo izskatu, kapsētu pie baznīcas atrašanās vietu un citiem aspektiem. Tas ir ļoti plašs un aizraujošs materiāls.
P. Kampe piemin, ka vērtīgs papildinājums pie visām ziņām par Vidzemes dievnamiem ir arhīvu krātuvēs saglabājies tā laika zīmējumu materiāls. Profesora pētījuma apraksta 108. lappusē skatāms 1673. gadā celtās pirmās Alūksnes koka baznīcas ārējais skats un iekštelpu plāns. (Šis gadu skaitlis 1673. norādīts P. Kampes pētījuma 56. lappusē, dažos ziņu avotos lasu, ka koka baznīca celta 1688. gadā).
P. Kampe piebilst, ka šo uzmērījumu zīmējumu zviedru valdības uzdevumā 1691. gadā pagatavojis revīzors jeb zemes mērnieks Pēteris Bekmanis (Peter Beckman). Šim uzmērījumam ir autora paraksts, kas ir nenovērtējama vēsturiska liecība.
Par kapsētas novietojumu pie baznīcām apraksta autors dara zināmus zviedru valdības norādījumus: “kapsēta prasa sausu un smilšainu zemi, kas pa lielākai daļai sastopama uzkalniņos; tādos tad arī parasti cēla baznīcas”.
Pēc šiem vēsturiskajiem faktiem tam visam atbilst pirmās Alūksnes koka baznīcas atrašanās vieta tagadējā Kanceles kalniņā, gan kapsēta blakus Lazdu kalniņā, mūsu senču senču apbedījumi baznīcas ziemeļpusē, kā norādīts zviedru laika baznīcu likumos par kapsētu atrašanās vietu, un abi kalniņi ir cieši saistīti.
Līdz ar to Lazdu kalniņa nozīme Alūksnē ieņem citu redzējumu, nozīmi un attieksmi, jo godāt mirušos un pietāte pret kapsētu ir latviešu identitātes daļa.
Esot tajā pilsētas daļā, bieži vien “gara acīm” redzu un iedomājos to ceļu gar ezera krastu (kā raksta – purvaini), ko mēroja turp un atpakaļ no lūgšanām uz pastorātu Ernsts Gliks.
Vairākkārt esmu nodomājusi, ka informācija par Kanceles kalniņa vēsturi pie paša objekta ir pieticīga. Visi notikumi, kas risinājušies tālā senatnē jau pirms un pēc Ziemeļu kara, vienalga pieder mūsu pilsētai, kaut dzīvojam Alūksnes 100. gadadienas gaidās. Kanceles vietā uzceltais granīta monuments ir notikums, kas noticis simtgadē.
Informāciju par šo nozīmīgi vēsturisko vietu pilsētā papildinātu Pētera Bekmaņa lielformāta 1691. gada zīmējuma uzmērījuma kopija bijušās baznīcas vietā, kas ļautu izprast ēkas ārējo izskatu un iekšējo telpu izvietojumu ar visām ziņām (arī svešvalodā), sākot ar tās celšanas un iznīcināšanas gadu skaitļiem. Interesants būtu celiņu izvietojums kalniņā, ko tolaik staigāja E. Gliks.
Tā no ziņu avotiem uztveru šo vēsturi. Kā minēju jau sākumā – galavārds vēsturniekiem.
