Kas tad tas? Baltā, aizputinātā gravā uzziedējusi ieva. Ieva! Dziļos sniegos! Saulesstars tā karstāk tai ieskatījies acīs, un naivā sirds, noticējusi tik aušīgam solījumam, uzziedējusi februāra sniegos. Muļķīte! Nu stāv, pirkstgalos pastiepusies, trauslos ziedu ķekarus plauk-stās šūpodama.
Pieglaužu vaigu ziedos nolīkušajam zaram un ieelpoju pavasari. Apstājas vējš, aizturēdams elpu, apstājas laiks. Pat ziemas ledusaukstajās acīs iemirdzas apbrīna, jo sniegs smaržo pēc ievām, sniegs smaržo pēc mīlestības.
Saulesstars, pats savā spožumā apreibis, visu dienu šūpojas ievas zaros, solīdams rīt to atkal apciemot. Bet ieva bārsta laimīgus smieklus pār kupenām, ļaudama savā smaržā uzziedēt sniegam.
Rīt… mēs taču abas zinām, kas būs rīt…
Bet šodien… sniegs smaržo pēc pavasara un sirds, jau kuro reizi iemīlējusies pārgalvīgā saulesstarā, uzzied kā ieva puteņos, spītēdama ziemai un prāta diktētajai piesardzībai.
Tālāk eju viena. Sirds paliek ziedošās ievas zaros. Eju, apzinīgi iemīdama pēdas aizputinātajā takā (jo kādam taču būs arī reiz jāatgriežas, tāda ziedēšana pirms laika nevar būt mūžīga), bet… neatskatos, nesaucu…
Ir tik labi būt ziedošai ievai baltas, dziļas ziemas sirdī un redzēt, kā no tavas mīlestības uzzied pat sniegs.
