Ejot līdzi laikam, arī Latvijā 14. februārī svin visu mīlētāju dienu. Taču Apē, Aptiekas ielas mājā, Valentīna diena ir arī Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona brigādes Alūksnes daļas Apes posteņa vada komandiera vietnieka Maira Jurkas dzimšanas diena. Zīmīgs ir arī ielas nosaukums, jo viņa sieva Madara Jurka pēc profesijas ir medicīnas māsa. Lai noskaidrotu ģimenes mīlestības eliksīra formulu un drosmi kuplas ģimenes radīšanā, sirsnīgā un humora pilnā sarunā tikāmies ar visu Jurku ģimeni.
Meklē rozā krekliņu
“Tā kā Mairis pilnīgi un galīgi nav romantiķis, tad Valentīna dienas mums nav, mums ir Maira dzimšanas diena ar sirsniņkūku,” stāsta Madara. Tiekoties ģimenes mājā, pretī skrienot sešām mazām kājiņām, mani sagaida astoņus gadus vecais dēls Emīls, divus gadus un astoņus mēnešus vecā Amēlija Alma, gadu un trīs mēnešus vecā Karīna Jurka. Un, protams, Madara un Mairis Jurkas. Pāris kopā ir jau 16 gadus, abi brīnās, ka laiks palidojis vēja spārniem, jo pašiem jau neliekoties tik daudz. Abi ir dzimuši apenieši, savas skolas gaitas pavadījuši Apes pamatskolā un tur arī Maira un Madaras ceļi krustojušies.
“Mūsu māsas mācījās vienā klasē un dziedāja konkursā “Cālis”. Pēc koncerta gājām uz Alūksnes Pilssalu fotografēties. Mamma lika fotografēties ar Mairi. Man tā gribējās, bet bija kauns. Žēl, tagad būtu tik superīga un liktenīga bilde kopā,” smejas Madara. Mairis piebilst: “Es atceros vienu brīdi, kad spēlējos pie Madaras mājās. Zinu, ka jau tad mammas nolēma, ka mēs būsim kopā.” “Es mācījos 7. klasē un Mairis 9., mēs ar klasesbiedrenēm parasti ākstījāmies un zvanījāmies uz mājas telefoniem. Zvanījām arī Mairim un bieži vien, kad prasījām: “Mairi, ko tu dari?”, viņš atbildēja: “Cepu kartupeļus!” Tā sākām ākstīties. Vienreiz, otro reiz… Tad sarunājām tikties diskotēkā, teicu, ka man būs rozā krekliņš. Es sarunāju ar kaimiņieni, ka viņa uzvilks to rozā krekliņu un aizies uz diskotēku. Mairis iegāja zālē, skatījās, kur tas rozā krekliņš? Es tā arī nezinu, kā viņš zināja, ka tā neesmu es – mums neizdevās viņu izjokot. Kopš tā laika smējāmies, smējāmies, kamēr sasmējāmies,” protams, ar smaidu sejā atminas Madara.
Ir vairākas aizraušanās
Mairis visu savu bērnību pavadījis Apē un strādājis saimniecībā mājās, pēcāk radusies iespēja strādāt ugunsdzēsējos, ko viņš arī izmantojis. “Teiksim, ka man nebija no tām labākajām bērnībām, atminos, ka no rīta bija kartupeļi, pusdienās kartupeļi un tā bija bieži, tas bija skarbais periods, jo maizītes mājās nebija. Bet tagad cepti kartupeļi ir mans mīļākais ēdiens. Ja Madara uzcep kartupeļus, tad viņa nekad nekļūdās, bet, ja viņa uzvāra zupu, tad es to ēdu tāpēc, lai tā nesabojātos,” smejoties saka Mairis. Viņš atzīst, ka viņa bērnības sapnis bijis kļūt par ugunsdzēsēju. Bet pavisam maziņš viņš vēlējies kļūt par dārznieku, kad mamma stādījusi podiņos zirnīšus, licies īpaši interesanti.
“Man patīk arī tagad rušināties pa dārzu un vasarā desmit reizes ābelēm apgriezt zarus, kuras paši esam iestādījuši. Vēl ļoti patīk viss, kas ir saistīts ar tehniku. Bērnībā ļoti daudz braukāju ar motocikliem, tad beigās pievērsos nopietnākam hobijam – 4 x 4 sportam. Nevienu gadu neesmu izlaidis sacensības. Tāpēc pats izveidoju konkurētspējīgu mašīnu, mašīnai detaļas tika vāktas trīs gadus. Nav noslēpums, ka tā izmaksāja astoņus tūkstošus. Negulētas naktis, daudzas stundas garāžā – tas ir āķis lūpā. Gribas braukt tā, kā profesionāļi to dara! Iepriekšējā sezonā bija tāds kā tests, lai saprastu, vai mašīna ir braucama, šosezon Igaunijas konkurencē esmu ceturtajā vietā. Taču, ja man ir viss apnicis – darbs, garāža, tad man patīk relaksēties mežā, piemēram, pakopt kādu jaunaudzīti vai pacirst kokus. Vēl viens nozīmīgs hobijs man ir bērni,” par savu bagātīgo aizraušanos klāstu stāsta Mairis.
“Jā, man būs desmit bērni.”
Savukārt Madara atklāj, ka devusies studēt uz Rīgas Stradiņa universitāti par medicīnas māsu, jo viņi ģimenē ir bijuši pieci bērni un audžubrālis, tās bijušas mācības bez maksas. “Lai mamma un tētis mūs visus izskolotu, bija nepieciešama nauda. Protams, ja finanses atļautu, mācītos par zobārsti, bet nenožēloju, ka izmācījos par medmāsu. Pēc skolas beigšana pieteicās Emīls, viņam palika gads, sāku strādāt Gaujienas internātskolā par medmāsu. Tad mediķu kursos mani pierunāja uzsākt darbu Kājnieku skolā Alūksnē. Tagad dienu Nacionālajos bruņotajos spēkos,” atklāj Madara. Tā kā abi auguši kuplās ģimenēs, arī viņu ģimenē plānota liela saime. Šobrīd Madara ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet jāatklāj, ka pēc mēneša viņus priecēs jau ceturtā atvasīte. “Mācītājs kāzās mums deva savu svētību, lai mums būtu kuplāka ģimene, un Mairis teica: “Jā, man būs desmit bērni!”. Kāzu dienā uzzināju, ka gaidu vēl vienu bērnu. Protams, Emīls gribēja, lai būtu puisītis, bet būs trešā māsiņa. Nav jau pēdējais bērns,” smaidot saka ģimene.
Priekšrocība – būt laukos
Madara atzīst, ka nevar iedomāties situāciju, kā ir, kad tu esi viens pats ģimenē. Mairis piebilst: “Zinu, ka būs, kas atnes ūdeni. Un man ūdens būs daudz…!” Runājot par situāciju Latvijā, bērnu pabalstiem un valsts atbalstu ģimenēm, Jurkas atzīst, ka Latvijā preces un pakalpojumi ir dārgi, it īpaši lietas bērniem. “Mūsu pluss ir saimniecība. Produktus – gaļu, pienu, olas, sieru, kartupeļus – varam dabūt, protams, ar savu darbu. Tāpēc tas ir pluss, ka esam laukos,” saka Mairis. “Dažreiz domājam – varbūt mums nav tā un tā, bet, ja paskatās, kā citi dzīvo… Mēs tiešām slikti nedzīvojam. Ja es zinātu, ka nevarēšu atļauties viņus visus izaudzināt, tad mums nebūtu tik daudz bērnu,” bilst Madara. Abi vienbalsīgi atzīst, ka ģimenē neesot galvas vai kakla. Ģimenes budžeta plānošanā viņu viedokļi saskanot. “Pirmkārt, abi strādājam, necenšamies lieki tērēties, bet nav arī tā, ka ejam veikalā un nevaram neko atļauties. Arī bērniem krājkontos atliekam naudu. Nav nekādu kredītu, kurus nevar nomaksāt. Domājam ar galvu,” saka Madara. “Arī nepērkam tā, lai ledusskapī viss stāvētu nedēļu. Nopērkam tik, cik vajag, nevis lieki. Un es tāpat esmu ledusskapja sanitārs, apēdu visu, kas palicis,” smejas Mairis.
Pretpoli pievelkas
“Vispār mums ir diezgan pretēji viedokļi daudzās lietās. Reiz bija rakstīts – meitenes, nekad nepreciet vīrieti ar zelta rokām, viņš jums nekad neko jaunu nepirks, bet salabos visu veco. Ar Mairi ir tāpat. Ja es gribēšu kaut ko nopirkt, tad viņš teiks: “Nē, es salabošu.” Tāpēc, kad man gribas ko jaunu, es vienkārši par spīti nopērku, tad viņš dusmojas. Mairis ir piezemēts, viņš strādā, es pa kluso nopērku biļetes, sarunāju aukles un laižam abi dzīvē. Mairis tad tik nosaka: “Atkal deviņas dienas izsvītrotas kalendārā…”,” stāsta Madara.
Brauciens uz Ameriku abiem ļāva paskatīties uz to, kā cilvēki dzīvo citur – kādas tur ir darba algas un cik viss tur ir lēts salīdzinājumā ar Latviju. “Taču, neskatoties uz to, mūs šeit tur mīlestība pret zemi. Nevaram iedomāties, ka dzīvotu Alūksnē. Jau, aizbraucot uz Rīgu galva sāp! Un jau Ape šķiet liela pilsēta,” viņi saka.
Apē nav, kur dzīvot
“Protams, gribētos, lai būtu vairāk cilvēku Apē. Žēl par katru, kurš aizbrauc, jo arī mūsu draugi aizbrauc. Mēs mēģinām pierunāt viņus, lai nebrauc prom, ka darbu atradīsim. Ir gan arī tādi, kas brauc atpakaļ uz Api, bet nav, kur dzīvot. Tukšas mājas ir, bet neviens tās nepārdod. Atbrauc tantiņa vienreiz gadā vasarā no Rīgas un tā tās mājas sapūst, un tādas mājas neviens nepirks. Dzīvojamās platības Apē trūkst. Liela daļa cilvēku tagad brauc uz Igauniju strādāt un grib dzīvot Apē, meklē mājvietas. Te ir forši, te nav burzmas, visur var ar kājām izstaigāt,” uzsver Madara. Mairis bilst: “Labāk dzīvot Apē un pelnīt 500 eiro, nekā dzīvot Rīgā, pelnīt tūkstoti un 500 eiro atdot īrē, braukāšanā, stāvvietās. It kā tā nauda kontā tev ir lielāka, bet tēriņi arī ir krietni lielāki.” Madara uzskata, ka pilsētā rosība būs, kamēr pastāvēs skola, jo bērni Apē dzimstot. Savukārt Mairis smejas, ka Apē šad un tad pazūdot internets un elektrība, tad arī bērni vietējiem parādoties.
Nesen nosvinētas kāzas
Lai arī pāris kopā ir jau ilgus gadus, kāzas svinētas tikai pagājušā gada vasarā – 21. jūlijā. “Es kāzas gaidīju jau pirms 10 gadiem, uzmetu lūpu un teicu, ka neprecēšu vairs viņu. Bildinājis viņš mani bija kādas sešas reizes, bet kā kāzu nebija, tā nebija. Tās svinējām Opekalna baznīcā, tuvāko pulkā. Kāzu ceļojumā brauksim pēc kādiem gadiem trim, kad bērni paaugsies. Arī draugi mūsu kāzas gaidīja jau sen. Ir, protams, pieradums vienam pie otra, bet, kad Maira nav blakus, tad šķiet, ka kaut kā trūkst. Bet pamatā tā tomēr ir pieķeršanās, jo kā gan savādāk izskaidrosi to, ka velk visu laiku pie otra cilvēka. Mūsu ģimenē galvenais – ar prieku dalīties, savukārt sāpi izrunāt. Un sajust to, ja kāds klusē, tad arī būs atbalsts un var izrunāties. Nebūs pārdzīvojumu, nesaprašanās, vilšanās un visa cita sliktā, kas jauc attiecības. Kad es kārtējo reizi sapratu, ka Mairis ir mans cilvēks? Tad, kad pie altāra mācītājs runāja par ģimeni un tās vērtībām, paskatoties uz Mairi, viņam bira asaras. Kopš kāzām atbildība ir lielāka. Tikai Mairis savu laulību gredzenu nenēsā, jo darbā var gadīties traumas. Smieklīgi ir tas, ka viņš gribēja gredzenu pats sev uzvirpot,” stāsta sieva. Mairis nosaka: “Kādēļ pirkt, ja es to uzvilktu tikai kāzās? Bet tad man palika kauns, ja nu kāds uzzinās, un nopirku īstu gredzenu,” abi smejas. Pāris atzīst, ka romantiku vajag, viņiem tā ir kūciņa un bērnu bariņš apkārt, jo Maira lielākā bauda ausīm ir bērnu čalas un mazie solīši, skrienot pa māju. “Uzskatu, ka bērnus jāaudzina, kamēr pats esi jauns un tiec viņiem līdzi. Manuprāt, jo vecāks esi, jo mazāk bērnam var dot enerģijas ziņā. Es labāk tagad nosirmošu un vecumdienās paārstēšu nervus,” smejas Madara.
Piesātināts dzīvesveids
Tagad Madaras pienākums ir rūpes par bērniem. Kad Mairis atnāk mājās, tad viņa var atpūsties, jo meitenes uzreiz skrien pie tēta. “Kaut vai Mairim atnākot divos naktī, Amēliju viņš ieliek savā gultiņā, tā kā sabučoti viņi visi tiek pirms miega,” teic Madara. Mairis atzīst, ka viņš ir darbaholiķis un mierā nespēj sēdēt. Iespējams, tieši tādēļ arī šī profesija ir kā radīta viņam. “Ir labi, kamēr ir labi. Kad sākas izsaukumi, tad no vietas. Reiz, gatavojoties 4 x 4 bezceļu sacensībām, visu nakti remontēju džipu un saprotot, ka nav vērts vairs iet gulēt, devos uz darbu. Sākās izsaukumi, dienā tādi bija astoņi – kā no rīta sākām, tā nākamajā dienā tikai astoņos no rīta bijām mājās! Tad gan bija tā, ka negribējās neko darīt… Jāteic, ka laukos uguns nelaimju cēlonis ir neuzmanība, alkohols un smēķēšana gultā,” saka Mairis. Madara piebilst: “Viens kolēģis pat ir teicis, ka Mairis ir viņam kā paraugs, kādam jābūt ugunsdzēsējam.”
