Turpinās no 1. lappuses
Pēc parādītajiem lieliskajiem rezultātiem Latvijas čempionātos uz sarunu aicinājām vienu no Alūksnes perspektīvākajām vieglatlētēm Patrīciju Ozoliņu, kura turpina sevi attīstīt Murjāņu sporta ģimnāzijā un sapņo kļūt par profesionālu sportisti.
– Kā sākās tavas sporta gaitas?
– Man sports patika jau agrā bērnībā. Sporta skolotājs mazajās klasēs bija mans tētis, kurš pamanīja, ka man ir dotības. Tad vecāki piedāvāja nodarboties ar vieglatlētiku. Manas pirmās gaitas vieglatlētikā sākās Smiltenē. Tā bija tuvākā vieta Gaujienai, kur varēja nodarboties ar vieglatlētiku. Tad mūsu ģimene pārcēlās dzīvot uz Alūksni, un es sāku Alūksnē apmeklēt vieglatlētikas treniņus.
– Cik gadus esi sportā?
– Šis man ir sestais gads vieglatlētikā. Pirmajos divos gados es vēl paralēli vieglatlētikai gāju uz basketbola treniņiem, to darīju tikai prieka pēc, bet tad jau 7. klasē sapratu, ka gribu trenēties tikai vieglatlētikā. Tad treniņi bija dažas reizes nedēļā. Tagad jau trešo gadu es trenējos divas reizes dienā un piecas dienas nedēļā.
– Kuri bija tavi pirmie treneri?
– Uzsākot sportot Alūksnes sporta skolā, mans vieglatlētikas treneris bija Aivars Bebris. Viņš bija mans pirmais treneris, kurš man parādīja, kas tad tā vieglatlētika vispār ir.
– Vai vecākiem ir izšķiroša nozīme, lai bērnībā sāktu nodarboties ar sportu?
– Manuprāt, vecākiem ir ļoti liela nozīme, vai bērns sporto. Vecākiem ir jārada interese un arī apstākļi, lai viņu bērni pēc iespējas vairāk iemīlētu sportu. Ir jāatbalsta, jo tas dod lielāku prieku un motivāciju.
– Kāpēc izdomāji doties mācīties uz Murjāņiem?
– Murjāņos es vēlējos mācīties, jo, manuprāt, Alūksnē vismaz pagaidām ar vieglatlētiku ir ļoti grūti ko lielu sasniegt. Es gribu būt profesionāla sportiste. Kad uzsāku mācības Murjāņos, šajā skolā par treneri sāka strādāt Andis Austrups, kurš ir bijušais Lauras Ikaunieces treneris un mans tagadējais treneris. Ja kādu iemeslu dēļ nekļūšu par sportisti, tad Murjāņu pieredze man palīdzēs turpmākajā dzīvē. Murjāņi norūda. Tur mēs dzīvojam bez vecākiem un mums pašiem ir jāuzņemas atbildība, jāmācās pašiem, mums neviens to neliek darīt, tā ir mūsu izvēle.
– Pastāsti, kā klājas tur, un vai ir ļoti liela atšķirība, trenējoties Alūksnē un Murjāņos?
– Murjāņos man iet labi un ļoti patīk. Protams, ir grūti apvienot treniņus ar mācībām, bet ar laiku pierod un tā ir tikai ikdiena. Murjāņos ir četras mācību stundas, tad treniņš, atkal četras mācību stundas un vakara treniņš. Pēc vakara treniņa vēl ir mācību sagatavošana. Bet Alūksnē man bija mācību stundas un tikai pēc tam viens treniņš. Murjāņos ir lielāka slodze un atbildība, režīms. Nepieciešama lielāka sevis disciplinēšana, jo atlaides ne mācībās, ne treniņos netiek dotas.
– Kādas ir tavas mīļākās vieglatlētikas disciplīnas un kuras vislabāk padodas?
– Mana pamatdisciplīna pagaidām ir daudzcīņa (barjeras, tāllēkšana, augstlēkšana, lode, 200 metri, šķēpa mešana, 800 metri). Šogad janvārī daudzcīņā telpās LČ U-18 grupā izcīnīju bronzas medaļu. Man vislabāk padodas barjeras – tā arī ir mana vismīļākā disciplīna. Man vēl patīk sprints.
60 metru barjerās es pēdējās sacensībās uzstādīju personīgo rekordu 8,88 sekundes, kas nodrošināja čempiones titulu LČ U -18 grupā, kā arī sniedz iespēju pārstāvēt Latviju Baltijas čempionātā. Mani apmierina mans rezultāts un esmu priecīga par saviem sasniegumiem. Mani vairāk vai mazāk apmierina visas septiņcīņas disciplīnas. Visgrūtākā ir 800 metri, jo tā ir pēdējā, un šajā disciplīnā ir jāizliek visi spēki, kas tevī palikuši.
– Kādi ir tavi nākotnes sapņi un mērķi?
– Protams, mans lielākais sapnis ir piedalīties Olimpiskajās spēlēs. Ideālā gadījumā – uzstādīt jaunu Latvijas rekordu, varbūt pat izcīnīt augstas vietas. Bet, lai tas izdotos, ir smagi jāstrādā un visu laiku jādomā līdzi savam ķermenim. Ir jājūt, kas par daudz un kas varbūt ir par maz.
– Vai redzi sevi kā profesionālu sportisti, sprinteri – varbūt kļūsi par treneri. Vai atgriezīsies Alūksnē?
– Noteikti nākotnē es sevi redzu saistībā ar sportu un aktīvu dzīvesveidu. Vai es gribu kļūt par treneri? Uz to ir grūti atbildēt, jo šobrīd varbūt nē, bet tālākā nākotnē mani plāni var mainīties. Alūksne paliks kā manas mājas, bet vai tur es sevi redzu nākotnē, nevaru atbildēt.
– Varbūt vēl kāds jaunietis domā dzīvi saistīt ar profesionālu sportu, kādi būtu tavi ieteikumi?
– Es neesmu profesionāla sportiste, man ir tikai 16 gadi. Tāpēc grūti ko ieteikt citiem. Bet vienu gan zinu un esmu sapratusi, ka sportot vajag veselīgi. Rezultāti sākumā nav tik svarīgi. Svarīgi ir saprast savu ķermeni, nepārpūlēties, sportojot nenodarīt savai veselībai pāri. Vajag lielu gribasspēku un cīņassparu, neatlaidību un degsmi. Galvenais ir pašam cilvēkam gribēt sportot, tad arī viss sanāks.
– Kāds tev ir redzējums kopumā par Alūksnes vieglatlētiem, vai aug jaunā maiņa Ilonai Marhelei, Intaram Dambim, maratonistiem?
– Manuprāt, Alūksnē vieglatlētika nav visai populāra. Taču vajadzētu būt tā, ka ar vieglatlētiku nodarbojas daudzi bērni un pieaugušie, jo tā ir visu sporta veidu karaliene. Vieglatlētika ir balsts visam. Noteikti vajadzētu sporta manēžu ar labu inventāru, jo trenēšanās apstākļi ļoti iespaido vēlmi sportot. Ja nekas nemainīsies, tad tikai daži jaunās paaudzes bērni turpinās sportot, jo ir citas intereses, un apstākļi sportošanai nav no tiem labākajiem. Paliks tikai izturīgākie ar lielāko gribasspēku. Es ceru, ka būs jaunā maiņa.
Es gribētu pateikt ļoti lielu paldies savai ģimenei, jo viņi vienmēr mani atbalsta un uzmundrina. Bez viņiem es nebūtu nonākusi tik tālu, cik tagad esmu. Gribu pateikt paldies savam pirmajam trenerim Aivaram Bebrim par ieguldīto darbu, par to, ka viņš “nedzina mani uz rezultātu”, bet ielika bāzi turpmākajam, kas, iespējams, tagad tikai parādās. Paldies vēlos teikt arī fizioterapeitam Harijam Hanzenam, masierim Oļegam Pidhačnijam un īpaši fizioterapeitei Gunai Brokai, kas man palīdzējuši, kad man tas visvairāk bija nepieciešams. Paldies arī Alūksnes sporta skolai un Alūksnes novada pašvaldībai, kas turpina mani atbalstīt. Būtu priecīga, ja parādītos vēl kāds atbalstītājs, jo, augot rezultātiem, aug arī vajadzības.
Didzis Bauers
