Cilvēks ir sociāla būtne, un komunikācija citam ar citu ir mūsu ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Nesen kāds lasītājs vērsās redakcijā stāstot, ka amatpersonas neprot komunicēt pa tālruni, tā atbaidot klientus no sava uzņēmuma. Klātienē nodibināt veiksmīgu kontaktu ir vienkāršāk, jo tas lielā mērā atkarīgs no abām sarunā iesaistītajām pusēm. Tomēr nereti ir situācijas, kad, pats to negribot, kļūsti par situācijas ķīlnieku, jo, lai arī netiešs, esi trešais sarunas dalībnieks. Nekad neaizmirsīšu situāciju, kad par pasīvo sarunas dalībnieci kļuvu arī es. Tas bija vēl pagājušā gadsimta 90. gados, kad slimības dēļ biju spiesta vērsties pie ārsta, bet notikums spilgtā atmiņā palicis vēl līdz šodienai. Kamēr daktere mani izmeklēja, kabinetā burtiski iebrāzās kāda cita viņas kolēģe un, uztverot mani vienīgi kā neinteresantu preci vietējā veikalā, sāka kā no pārpilnības raga birdināt savas domas par to, ko būtu nepieciešams uzdāvināt kādai citai kolēģei dzimšanas dienā. No viņas stāstījuma es desmit minūtēs uzzināju visu par topošo jubilāri – to, kā viņu sauc, kādā specialitātē strādā, kāda kārtība ir viņas darba kabinetā, kur viņa dzimusi un augusi, kādās skolās izglītojusies, cik reizes mainījusi dzīvesbiedrus, kā uzvedas viņas bērni, kāda ir šīs sievietes gaume, izvēloties apģērbu un pat gultas veļu. Stāstījums par šo personu nebija glaimojošs. Tā, kā biju vizītē pie ārsta, tajā mirklī klusēju, bet, kā tautā saka, manas ausis novīta, jo cilvēks, kurš tika aprunāts, bija man labi pazīstams. Šī situācija manā dzīvē nav vienīgā, tādās gadījies pabūt, braucot sabiedriskajā transportā, apmeklējot frizētavas un citus skaistumkopšanas salonus, kā arī, gaidot rindās veikalā pie kases vai bankomāta.
Neaprunā un netenko! Nestāsti citiem un par citiem personīgās lietas, pie tam vēl citu personu klātbūtnē! Ikvienam cilvēkam jau no bērnības, no skolas sola mācīts, ka publiski neklājas pārspriest savu veselības stāvokli, runāt par bijušajām attiecībām, svešiem bērniem un kādreiz uzticētiem noslēpumiem. Jo mazāk runāsim paši par sevi, jo labāk jutīsimies. Ne velti tautā radies teiciens: runāšana – sudrabs, klusēšana – zelts.
