Alūksniete vismaz ceturtajā paaudzē
“Man nekad nav bijusi doma mācīties kaut ko citu,” teic acu ārste alūksniete Māra Liepiņa, kura savā profesijā nostrādājusi pusgadsimtu. Janvāra nogalē viņa nosvinēja skaistu dzīves jubileju un, ieejot ārstes darba kabinetā, par dzimšanas dienu joprojām atgādina daudzie ziedi vāzēs. Kaut gan vēl tikai februāra sākums, tulpes vēsta par gaidāmo pavasari…
Mūsu saruna nesākas par medicīnu, bet gan par teātri, jo nesen daktere Rīgā Latvijas Nacionālajā teātrī noskatījusies Raiņa “Pūt vējiņi”. “Izrāde noteikti ir jāredz režisora Elmāra Seņkova dēļ!” viņa saka, piebilstot, ka tā iestudēta ar vērienu, taču pāri visam joprojām ir filma, kas uzņemta Rīgas kinostudijā pēc Raiņa lugas motīviem ar Esmeraldu Ermali un Ģirtu Jakovļevu galvenajās lomās.
Paliekošie atmiņu nospiedumi
Ar M. Liepiņu ir ļoti interesanti sarunāties. Sarunā mijas atmiņas par bērnību, kas atstājušas paliekošus nospiedumus uz visu tur-pmāko dzīvi, pārdomas par ārsta profesiju un tajā nostrādātajiem gadiem, stāstījums par ģimeni. Laiks aizrit nemanot, bet šķiet, ka runāties varētu vēl ilgi, ilgi.
“Esmu alūksniete vismaz ceturtajā paaudzē, taču dzimtas vēsturi neesmu mēģinājusi dziļāk pētīt. Mana, mammas Emmas Krauces, vecmammas kuru saucām par Ecīti, viņas mammas, sauktas par Babiņu, dzīve ir aizritējusi Alūksnē. Mamma strādāja valsts darbā, bija diezgan šerpa. Dvēseliski vairāk biju saistīta ar Ecīti. Viņa mēdza stāstīt par savu dzīvi un ģimeni, par vīru Aleksīti, kurš bija ļoti labs cilvēks. Ecīte mazgāja citiem veļu, bet Aleksis salika stutes, savilka veļas auklas. Es gāju trepes pieturēt, āmuru padot… Man kā bērnam tas palika atmiņā uz mūžu!” stāsta M. Liepiņa.
Atmiņas par viņas vecvecākiem glabā arī laikraksts “Malienas Ziņas”, vēstot, ka Māras vectēvs Aleksis Freibergs strādājis aptiekā Brūža ielā 2. Savukārt viņas tēvs Jānis Kraucis bijis potenciālais kinoteātra pircējs Alūksnē. “Paldies Dievam, ka viņš to kinoteātri nenopirka! Tad mēs būtu Sibīrijā nevis Alūksnē!” smej daktere. Viņas tēvs aizgājis mūžībā, kad Mārai bijuši tikai seši mēneši. Kara gados ģimene devusies prom no Alūksnes uz Valmieras pusi. Reiz tēvs aizbraucis uz Smilteni, aizgājis uz frizētavu, lai noskūtu bārdu, un tā arī palicis krēslā… Pēc gada mamma viņu pārapbedījusi Alūksnes kapos.
Doma par medicīnu – kopš bērnības
Doma savu dzīvi saistīt ar medicīnu Mārai bijusi kopš bērnības. “Izšķirošais bija tas, ka mammas draudzene Zenta Meistare bija medmāsa, operāciju māsa slimnīcas operāciju zālē. Zenta regulāri nāca uz mūsu mājām. Ja kāds saslima, tad meklēja Zentu. Otrs cilvēks, kurš veicināja šo izvēli, bija mana krustmāte, kas bija arī mana māsīca, tēva māsas meita Marija Grava. Viņa bija ķirurģe ar vārdu, strādāja Stradiņos kopā ar profesoru Ēvaldu Ezerieti. Tā kā man nebija pat citas domas, kā vienīgi par medicīnu. Skolas laikā gāju Sarkanā krusta pulciņā pie ārsta Aleksandra Misiņa, vidusskolas gados vasarās kā brīvprātīgā strādāju slimnīcā. Pirmajā gadā, kad stājos Medicīnas institūtā, paliku kandidātos, bet tiku uzņemta nākamajā gadā. Ja nebūtu kļuvusi par studenti, nožēlotu to visu mūžu. Atskatoties pagātnē un domājot par to, kāpēc es aizgāju studēt medicīnu, atbilde ir ļoti vienkārša – tas bija jaunības maksimālisms ar domu, ka vienmēr visiem varēsi palīdzēt, bet nav jau tā,” domīgi saka ārste un atzīst, ka nekad, pat vissaspringtākajos brīžos, nav jutusi nepatiku pret saviem pacientiem. Jo zina, kā ir tad, kad pašai ir bijusi vajadzīga palīdzība kādā kritiskā situācijā.
“Darbā vienmēr ap mani ir bijuši ļoti labi cilvēki. Māsiņa Valentīna Sama man ļoti daudz palīdz. Kopā esam nostrādājušas 46 gadus. Kad es atnācu uz Alūksni, kādu laiku strādāju kā terapeite, jo daktere Ligita Viškere aizgāja dekrēta atvaļinājumā. Man ļoti gribējās praktizēt kā acu ārstei, bet Alūksnē jau strādāja daktere Linde. Taču viņa apprecējās un aizgāja uz Cēsīm. Kad atgriezās daktere Viškere, sāku strādāt par acu ārsti,” atceras M. Liepiņa. Pēc ārstes gaitu uzsākšanas viņa kādu laiku bijusi noformēta darbā Trapenē, taču patiesībā tur nav strādājusi.
50 gadi – kā viena diena
Acu ārste teic, ka 50 gadi šajā profesijā aizritējuši kā viena diena, jo medicīna šajā laikā ir ļoti attīstījusies. “Kad atvēra poliklīniku, bija noteikumi, kādam aprīkojumam jābūt acu ārsta kabinetā. Galvenais instruments bija spraugas lampa, ar kuru tika veikti izmeklējumi. Jau daudzus gadus vēlāk, kad mums jau bija savas prakses, ar naudu varējām brīvi rīkoties – vai nu apēst, vai iegādāties aparatūru,” saka M. Liepiņa. 90. gados viņai bijusi iespēja piedalīties kongresā Igaunijā, Tallinā. Tajā piedalījušies arī pārstāvji no firmām, kas pārdod medicīnisko aparatūru. Tad viņa iepazinusies ar kādu uzņēmēju no Lietuvas, kurš palīdzējis pakāpeniski sagādāt nepieciešamo aparatūru. “Viņš man uzticējās un nevajadzēja iesaistīt banku. Cilvēks iet tur, kur ir aparatūra. Protams, būtu vēl daudz vajadzību, bet, ja sāks jauns speciālists strādāt, viņš gribēs citu, modernāku tehniku,” teic ārste.
Par viņas darba ikdienas neatņemamu sastāvdaļu kļuvis arī dators un M. Liepiņa saka lielu paldies SIA “Alūksnes primārās veselības aprūpes centrs” valdes priekšsēdētājam Rolandam Puriņam, kurš ziedojis daudz laika, lai ārsti varētu apgūt vajadzīgās datorprogrammas.” Biju pati izveidojusi medikamentu sarakstu. Taču pārkārtojot sistēmu, atlaižu medikamenti vairs nav manā sarakstā. Uztraucos, ka esmu ieguldījusi lielu darbu, veidojot šo sarakstu. Domāju, ka veidošu to no jauna, bet programma neņem pretī. Sola, ka būs, bet tāda ir dzīve… Igauņiem šī sistēma jau sen ir sakārtota, taču mēs līdzi netiekam,” spriež M. Liepiņa.
Pie ārsta jāvēršas savlaicīgi
Vaicāta, kā viņa vērtē situāciju acu veselībā, ārste teic, ka nav iespējams viennozīmīgi pateikt, vai datoru un viedtālruņu lietošana negatīvi ietekmē bērnu redzi. “Daudzi iet pie optometristiem. Tas ir ērti un labi. Tiem bērniem, kuri nāca pie manis, nekad nerakstīju brilles bez zīlīšu plašināšanas. Optometristi zīlītes neplašina. Protams, būtu labāk, ja bērni vairāk kustētos un mazāk “sēdētu” viedierīcēs. Acu ārsts bērnu skata gada, trīs gadu vecumā un pirms viņš uzsāk skolas gaitas. Kopumā nevarētu teikt, ka situācija pasliktinās, ir viens otrs, kam brillītes vajag, bet bērnu gan arī paliek mazāk. Acu ārstu noteikti vajadzētu apmeklēt tiem, kuru ģimenes locekļiem ir bijusi glaukoma. Tad ir svarīgi savlaicīgi vērsties pie ārsta,” atgādina M. Liepiņa.
Daktere stāsta, ka pati joprojām turpina izglītoties. Ik pēc pieciem gadiem notiek resertifikācija. Viņa apmeklē arī Latvijas Ārstu biedrības rīkotās starpdisciplinārās konferences, kurās ir iespēja tikties ar terapeitiem, ķirurgiem un citiem speciālistiem. “Šīs astoņas stundas Rīgā sestdienā ir ļoti vērtīgas. Pateicoties bijušajam Latvijas Ārstu biedrības vadītājam Pēterim Apinim, starpdisciplinārajās konferencēs uzstājas augsta ranga speciālisti un to, ko es tajās dzirdu, neizlasīšu nevienā žurnālā,” uzsver ārste.
Lielākais ieguldījums – bērnos
M. Liepiņa atzīst, ka liels atbalsts viņai ir dzīvesbiedrs Jānis, ar kuru kopā nodzīvoti 50 gadi. “Kad Ecīte kādreiz bērnībā man sacīja: “Tagad tev vismīļākā ir mamma, bet kad tu apprecēsies, tad vīrs būs vismīļākais”, es domāju – kā gan tas var būt… Taču šis teiciens man palika atmiņā. Es būtībā esmu pesimiste, bet Jānis ir optimists, un tas līdzsvaro mūsu kopā būšanu. Paldies par to, ka viņš manos prombūtnes brīžos uzņemas mājas rūpes!” saka viņa.
Abi iepazinušies studiju gados, kad tie jau tuvojušies noslēgumam. Māra studējusi Medicīnas akadēmijā, bet Jānis – Rīgas Politehniskajā institūtā un 1968. gadā apprecējušies. 1969. gadā piedzimis abu pirmais dēls Andris un Māras mamma darbā paņēmusi atvaļinājumu, lai pabūtu pie mazā, kamēr Māra kārto valsts eksāmenus. Pēc diviem gadiem pasaulē nākusi meita Ilze un tad jau viņas mamma strādājusi Alūksnē. Jaunākā atvase ģimenē ir meita Liene. Liepiņi dzīvo savā ģimenes mājā Helēnas ielā, ko savulaik uzcēluši Māras mamma, tēvs, vecamma un vecaistēvs.
M. Liepiņa atzīst, ka lielāko ieguldījumu dzīvē abi ar vīru ir veikuši savos bērnos, viņu izglītībā. Andris ir IT speciālists, Ilze ir personālsastāva daļas vadītāja Nacionālajos Bruņotajos spēkos, Liene strādā Aizsardzības ministrijā. “Mēs visu laiku esam kontaktā. Ja, piemēram, Lienei jālido uz ārzemēm, es zinu, kur viņa ir.”
Savos bērnos abi vecāki rosinājuši arī interesi par kultūru un kopā apmeklē operu translācijas kinoteātrī “Citadele” un citus kultūras notikumus. “Kad pirmo reizi skatījos tiešo translāciju no Ņujorkas Metropolitēna operas, iespaids bija ļoti liels. Kāds no bērniem man vienmēr ir līdzi un esmu priecīga, ka viņi neprotestē, bet paši ar sajūsmu skatās šos iestudējumus,” saka M. Liepiņa. Kopā ar dzīvesbiedru viņa daudzkārt apmeklējusi Siguldas opermūzikas svētkus un par savu elku dēvē norvēģu dziedātāju Siselu Kirkebū. Dāvanā uz dzimšanas dienu šogad saņemtas biļetes uz Rīgas Operas festivāla Galā koncertu šovasar un par šo dāvanu M. Liepiņa ir īpaši priecīga.
Izbauda ikvienu ceļojumu
Dakteres vaļasprieks ir ceļošana un jau vairāk nekā desmit gadus viņa dodas kādā tālākā braucienā, ko organizē Latvijas Universitātes Alūksnes filiāles direktore Anita Pētersone. Šajos ceļojumos viņa satiekas ar savām kolēģēm Ausmu Miningu un Irēnu Greivuli. “Ikdienā darām katra savu darbu, tādēļ došanās tālākos ceļojumos ir tas laiks, kad varam ilgāk pabūt kopā. Ausmu vairāk vilina eksotiskas zemes, taču man patīk ceļot pa Eiropu un šos braucienus es izbaudu, esmu aizrāvusies ar fotografēšanu, iemūžinot iespaidus,” stāsta ārste.
M. Liepiņa atklāj, ka tuvākā draudzene viņai kopš bērnības ir Astrīda Krasnolucka, kura ir jau pieminētās medicīnas māsas Zentas Meistares meita. Nav tā, ka abas satiktos ļoti bieži vai ciemotos viena pie otras, taču kontaktus uztur vienmēr. “Astrīda ir daudz lasījusi un allaž iesaka kādu grāmatu arī man. Tā bija arī ar norvēģu rakstnieka Trigves Gulbransena grāmatu “Un mūža meži šalc”. Piezvana Astrīda un saka: “Tev tā noteikti jāizlasa!” Savā ziņa tas man bija pamudinājums aizbraukt uz Norvēģiju un skatīt to ar pašas acīm,” teic viņa.
Kā alūksniete M. Liepiņa ir ļoti priecīga un piedzīvojusi laimes sajūtu par to, ka vēsturiskā brūža ēka līdz ar renovāciju ir atdzimusi kā Alūksnes Kultūras centrs. Viņa teic, ka piedāvājums ir tik plašs, ka visus pasākumus nemaz nav iespējams apmeklēt. Viens no pēdējiem apmeklētajiem koncertiem ir “Tik klusa un svēta” ar komponista Valta Pūces, vijolnieka Raimonda Ozola un vokālistu Kristīnas Zaharovas un Mārtiņa Ruska piedalīšanos. Šo koncertu īpaši gribējies dzirdēt vijolnieka R. Ozola dēļ, taču tieši šajā koncertā viņa kā dzie-dātāju sev atklājusi K. Zaharovu.
“Es vēl neesmu pateikusi paldies Kultūras centra direktorei Sanitai Bērziņai par attapību, palīdzot daudziem alūksniešiem tikt pie Dziesmu svētku biļetēm. Kamēr mēs visi stāvējām rindā, Sanita deva apkārt sarakstu, uz kuriem koncertiem katrs gribētu nopirkt biļetes. Kad datora ekrānā bija beidzis griezties “ripulītis”, Sanita visu tik ātri saklikšķināja, ka es tikai paspēju ievilt elpu un biļetes man jau bija rokā,” saka M. Liepiņa.
Dziesmu svētki viņai ir latviešu tautas pašapziņas kulminācijas mirklis un tieši tādēļ vienmēr gribējies būt skatītāju rindās, lai to piedzīvotu.
