Pieļauju, ka lielākā daļa laikraksta lasītāju ir arī grāmatu lasītāji, kuri ne reizi vien ir iegriezušies Alūksnes Zvaigznes grāmatnīcā. Tur jūs laipni sagaida vietējās grāmatu pasaules valdnieces, un zinošākā no tām ir Gita Kangsepa. Viņa ir izlasījusi ne tikai savu mājas bibliotēku, nu jau arī veikalu plauktos grūti atrast grāmatu, par kuru viņai nebūtu viedokļa. Ja nu par kādu var teikt, ka tas ir īstais cilvēks īstajā vietā, tad par Gitu Kangsepu noteikti!
Universālveikala ēra
Gita ir alūksniete trešajā paaudzē, dzimusi, augusi un mācījusies Alūksnē. Beigusi Kazdangas lauksaimniecības tehnikumu, bet kā pati atzīst – lauksaimniecība tomēr nebija viņas aicinājums. Pēc tehnikuma beigšanas Gita atgriezusies Alūksnē, iestājusies pārdevēju kursos, kurus pabeidzot viņas pirmā darba vieta bijusi Alūksnes universālveikals.
“Universālveikals ir tāda kā Alūksnes leģenda, tik daudzus gadus vienīgā vērienīgā iepirkšanās vieta, darba devējs daudziem alūksniešiem, piedzīvojis gan deficīta preču laiku, gan talonu laikmetu, gan garās rindas… Es strādāju pie kleitām, kurpēm, audumiem, mēbelēm, bet tas preču klāsts, kā jau mana paaudze atminas, bija plašs. Bijām ļoti draudzīgs kolektīvs, kopā gan priecājāmies, gan bēdājāmies. Vēl tagad, satiekot bijušos kolēģus, atminamies vecos laikus un pārrunājam, kur katru dzīve aizvedusi,” stāsta G. Kangsepa.
Jautāta par to, vai tajā laikā universālveikala pārdevēji nav jutušies kā zināma patērētāju elite, pirmie iepazīstot visus importa jaunumus, Gita pajoko, ka deficītu laikos tā ir bijusi zināma priekšrocība, taču klusie telefoni strādājuši pietiekami ātri un alūksnieši vienmēr zinājuši, kad universālveikalā kārtējais pievedums. Viņa priecājas, ka mūsdienās tiek rīkoti arī padomju laiku iestāžu darbinieku atmiņu vakari, un tāds bijis arī patērētāju apvienībai. “Savulaik šajā sistēmā strādāja ievērojams daudzums rajona ļaužu, mums notika jauki kopā būšanas pasākumi ar dzīvo mūziku un kolektīvisma garu,” stāsta G. Kangsepa.
Kad darbs ir vaļasprieks
Arī vēlāk, ienākot pirmajām kapitālisma tirgus vēsmām, Gita tirdzniecības nozari nav pametusi – īsu brīdi izmēģināts privātbizness, tad sekojis pārdevējas darbs veikalā “Gerkens & partneri”, līdz nācis piedāvājums, no kura Gita, grāmatas “Krusttēvs” terminoloģijā runājot, nav varējusi atteikties.
“Skatlogā ieraudzīju sludinājumu, ka jaunā Zvaigznes grāmatnīca meklē pārdevējas un – pieteicos. Biju ļoti priecīga, ka pēc darba intervijas tiku pieņemta, jo ieguvu divus labumus vienā – darbu un vaļasprieku,” stāsta G. Kangsepa. Gitas vaļaspriekam – grāmatām – varētu veltīt laikraksta pielikumu, jo par to, kas izlasīts un ko lasīšana dod cilvēkam un viņa garīgajai pasaulei, Gita var runāt daudz. Un tur ir vērts ieklausīties!
“Grāmatas ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa no agras bērnības. Mamma mūs lutināja ar grāmatām, pērkot gan pieaugušo literatūru, gan bērnu izdevumus. Bērnībā daudz lasīja priekšā, un arī es pati ļoti agri sāku burtot. Izlasīju visas grāmatas, kas ir mājās, un tad jau devos uz bibliotēku, kur izvēle bija neizsmeļama,” stāsta Gita.
Tagad, strādājot grāmatu veikalā, Gitai ir liels prieks redzēt tās pašas grāmatiņas, kuras iemīlējusi bērnībā – “Īkstīti”, “Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus”, “Kaķīša dzirnaviņas”… “Atminos, kā bērnībā pārdzīvoju kaķīša bēdas, kā es viņu gribēju pasargāt…! Lasītājam ir tā brīnišķīgā iespēja izdzīvot grāmatu varoņu bēdas un priekus, dusmoties uz viņiem, pažēlot, pārdomāt, kā būtu rīkojies pats šajā situācijā, būt tur, kur varbūt nekad nenokļūsi reālajā dzīvē. Grāmatas – tā ir tāda burvju pasaule,” saka Gita. Katra grāmata raksturo kādu viņas dzīves periodu vai notikumu – bērnībā lasītajām pasakām sekoja Alfons Trīcvaidziņš, kas vienmēr uzlaboja omu, tad Karlsons un Vinnijs Pūks, vēlāk jau Džeks Londons ar savu skarbumu, Žila Verna piedzīvojumi… Gita nevairījusies no obligātās literatūras un iesaka arī citiem to tagad palasīt – ar citām acīm un saprašanu.
Par mīļāko grāmatu
nejautājam
Gita joko, lai par mīļāko grāmatu viņai nejautājot, jo tādas kārtīgam “grāmatu tārpam” lielākoties nav. “Tas mainās. Te aizraujos ar vienu autoru, te jau ar nākamo, te ar šo sēriju, te ar citu. Tāpat katram noskaņojumam ir sava grāmata, katram sadzīves brīdim. Viena rada atslodzi, cita liek domāt par izlasīto vēl ilgi pēc tās nolikšanas,” stāsta
G. Kangsepa, nenoliedzot, ka tomēr daudzi literārie darbi pārlasīti vairākkārt, piemēram, Remarks. “Divreiz vienā upē nevar iekāpt, un arī vienu un to pašu grāmatu, lasot ar laika intervālu, uztvers citādāk, jo cilvēks pats ir mainījies, nākusi klāt cita pieredze,” stāsta
G. Kangsepa.
Nav grūti nojaust, ka tāds lasītājs grāmatnīcas darbā ir vērtīgs ieguvums. Gita var palīdzēt jebkura lasītāja gaumei, atrodot viņam piemērotāko lasāmvielu vai literatūras izvēli dāvanai. “Lasītāji ir dažādi. Vieni ir zinoši un jau nāk pēc konkrētas grāmatas vai jautā pēc tās, citi – lūdz ieteikumus, prasa, kas ir jaunākais viņa mīļākajā žanrā, vēl citi jau iesākuši paļauties uz manu gaumi un lūdz iesaiņot tās, kuras man patikušas bez liekiem jautājumiem,” pasmaida Gita.
Grāmatmīle piekrīt viedajam teicienam, ka katram kaut kur ir viņa grāmata, tikai tā ir jāatrod. “Ir ļoti svarīgi atrast savu grāmatu, jo no tā ir atkarīgs, vai šis cilvēks turpmāk būs ar grāmatu uz “tu”,” domā Gita. Ja kāds raizējas par to, ka mūsdienu tehnoloģijas izskauž grāmatas, Gita tam nepiekrīt. “Lasītāju kļūst arvien vairāk. Uz grāmatnīcu ar katru gadu nāk arvien vairāk cilvēku. Šogad īpaši to ievēroju,” saka pārdevēja. “Nav taču salīdzināms dators ar jaunu, vēl pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošu grāmatu, kas aicina piedzīvojumā. Tā ir bauda acīm un sirdij!” saka Gita.
Pērn Gita izlasījusi vēsturisku grāmatu par veco Tallinu un Ziemassvētku laikā kopā ar meitām uz turieni arī aizbraukusi. “Šķita, ka es staigāju pa man sen pazīstamām vietām. Lūk, klosteris, kurā norisinājās grāmatas notikumi, lūk aka, varoņu tikšanās vieta, akmens kāpnes, pa kurām, šķiet, tūlīt pretī nāks klostera mūki…” atmiņās dalās G. Kangsepa. Pat ja nevar aizdoties uz visām skaistajām pasaules vietām, par kurām lasīts, Gita nebēdā, jo viņa var ceļot arī klubkrēslā – ar grāmatu rokās.
Ģimenē – dāmas trīs
paaudzēs
Grāmatas ir Gitas Kangsepas ikdiena, taču viņas svarīgākā dzīves misija un acuraugi vienmēr ir bijušas abas meitas. To akcentē arī Gitas kolēģes, atzīstot, ka ar tik ciešu saikni, pat, ja bērni tālumā, gribētu lepoties katra mamma.
“Ģimenē esam sievietes trīs paaudzēs – mana mamma, es un manas meitas – Ieva un Renāte,” atklāj Gita. Vecākā meita Ieva ilgāk kā 10 gadus dzīvo Dānijā. Pēc Rīgas Stradiņa universitātes komunikācijas fakultātes absolvēšanas studentu apmaiņas programma Ievu aizvedusi uz Kopenhāgenu, kur iepaticies. Šobrīd viņa jau studē Kopenhāgenas institūta maģistrantūrā, strādā un veido ģimeni. Savukārt jaunākā meita Renāte studē medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē, un mamma priecājas arī par viņas saderināšanos.
Jautāta, cik viegli vai grūti mammai bijis šos pašas un meitu sapņus īstenot, Gita atzīst, ka nu jau tas grūtums ir garām un gandarījums to aizēno. “Man bija svarīgi, lai meitas skolojas. Abas beigušas arī mūzikas skolu Alūksnē, radoši izpaudušās Mākslas skolā, deju kolektīvos… Ir svarīgi meklēt sevi, nekad nevar zināt, kurā jomā sevi atradīsi, tāpēc ir svarīgi izmēģināt pēc iespējas vairāk. Nekad neesmu nākusi klajā ar kaut kādiem vecāku uzstādījumiem vai dzīves mācībām, jo uzskatu, ka jaunā paaudze ir gudrāka par mani. Vienīgi vienmēr esmu rosinājusi, ka zināšanas ir tas, ko dzīvē neviens neatņems. Novērtēju, ka meitas tajā ir ieklausījušās,” stāsta
G. Kangsepa.
Kā mamma viņa priecājas, ka attālums netraucē ciešajai saiknei ar meitām. “Ieva atbrauc vismaz divreiz gadā. Vasarā viesojās pilsētas svētkos, kuros sen nebija bijusi, nupat atbrauca sveikt vecmāmiņu 95 gadu jubilejā. Apskatījām sniegoto Alūksni un saņēmu solījumu, ka atkal būs klāt vasarā,” stāsta Gita. Arī rīdziniecei Renātei Alūksne ir mīļa, te ir ne tikai mamma un vecmamma, bet arī daudz draugu un iespēju atpūsties no galvaspilsētas un studiju spraigā ritma.
“Kad meitas atbrauc, viņas mani lutina. Kopā dodamies baudīt kultūras pasākumus gan šeit, gan Rīgā, apmeklējam kādu kafejnīcu – lai man mazāk jāgatavo un ir vairāk laika sarunām. Meitas mani aizved arī ceļojumos,” priecājas Gita.
Šuj, ada un sapņo gleznot
Kad grāmata nolikta malā, Gitai patīk arī šūt. Lai arī savulaik pašmācības ceļā šajā lauciņā roka iemēģināta, tagad tas tiek darīts jaunā kvalitātē. “Esmu domubiedru pulciņā, kas apgūst šūšanas mākslu pie pieredzējušas meistares. Gribu iemācīties to darīt pareizi un skaisti,” uzsver Gita. Šis tas jau esot pašūts, bet tas nenozīmē, ka viss apgūts. “Arī šajā mākslā zināšanas arvien jāpapildina – katrreiz jauns modelis, fasons, detaļas. Te var mācīties un mācīties!” stāsta G. Kangsepa.
Izrādās, Gita tomēr ir rokdarbu cilvēks, jo labprāt arī ada. “Nebiju adījusi kopš laika, kad tapa meitām mazuļu zeķītes. Pat biju aizmirsusi, kā top zeķes papēdis! Darot rokas darāmo atminējās un uzadīju ne to vien,” priecājas rokdarbniece.
Gita atklāj, ka vēl gribētos iemācīties gleznošanu. “Tikai un vienīgi sev ar otām un krāsām radīt to, ko vēlos – tas būtu skaisti…” pasapņo Gita.
Novērtēta kā radošs cilvēks, viņa piekrīt, bet oponē, ka mīl arī skaitļus. Skolas laikā Gita labprāt “aizkavējusies” algebrā, tehnikumā ķērusies klāt arī augstākajai matemātikai. “Arī tā ir atslodze smadzenēm. Kad risini uzdevumus, nekas cits apkārt neeksistē,” Gita piebilst.
Uzlādē gaiši cilvēki un labas grāmatas
G. Kangsepai lielākais gandarījums un prieks dzīvē ir tad, ja meitām viss ir labi. Piekrītot teicienam, ka tādas lielas laimes jau nemaz nav, ir tikai mazas laimītes, viņa atzīst, ka gandarījumu var sagādāt jebkurš ikdienas brīdis.
“Mans gandarījums ir arī katru rītu ieiet savā grāmatu krātuvē – grāmatnīcā – un jūsmot par jaunumiem, ko var sarindot plauktā. Gandarījumu dod grāmatnīcas apmeklētāji, jo tie visi ir gaiši cilvēki,” vērtē Gita. Arī viņa pati nekad nav redzēta nīgra vai noskumusi. “Jauki, ka par mani tādas atsauksmes. Tam nav īpašas receptes, vienkārši cenšos nelāgos notikumus noslēgt prāta stūrī, risināmās lietas risināt, neatrisināmās atlaist un vakardienu rītdienā līdzi neņemt,” savu redzējumu pauž Gita.
Savukārt darbdienas noslēgumā, kad mājas darbi apdarīti un mamma aprūpēta, lielākais gandarījuma brīdis ir kopā ar nule iesākto grāmatu. “Tā mani atbrīvo, relaksē, dziedina, un no rīta es varu atkal ar smaidu doties savās ikdienas gaitās,” stāsta G. Kangsepa.
Sandra Apine
