Saeimā iesniegta iniciatīva par darba nedēļas saīsināšanu līdz 32 stundām esošo 40 stundu vietā. Jau ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 24. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz brīvo laiku un atpūtu, ieskaitot saprātīgus ierobežojumus darba laikam un periodiskus apmaksātus atvaļinājumus, un to ir apstiprinājušas visas ANO dalībvalstis.
Ekonomiskā produktivitāte nepieaugs
Inguna Vilemsone, ekonomikas skolotāja:
“Protams, pirmās emocijas par šo iniciatīvu ir prieks – varēsim vairāk veltīt laiku saviem bērniem, saviem hobijiem, sevis pilnveidei, sportiskām aktivitātēm, arī miegam. Būs pozitīvs līdzsvars starp personīgo dzīvi un darbu. Atpūtušies jutīsimies labāk, būsim ar stabilāku nervu sistēmu, mazāku stresa līmeni, būs vairāk laika rūpēties par veselību. Būs vairāk laika pat iepirkties, tātad palielināsies patēriņš. Ja labi padomātu, varētu minēt vēl ieguvumus, ja nedēļā būtu viena papildu brīvdiena vai četras darba dienas būtu par divām stundām īsākas.
Tomēr mani māc bažas, ka šajā ekonomiskajā situācijā mūsu valstī tomēr tas nebūtu iespējams. Eksperti uzskata, ka Latvijā ir zema produktivitāte. Vai tā pieaugtu, ja tiktu saīsināta darba diena? Domāju, ka tikai īsākas darba stundas un laimīgāki cilvēki nenodrošinās nepieciešamo produktivitātes pieaugumu. Lai to paaugstinātu Latvijā, galvenokārt ir nepieciešami ieguldījumi pētniecībā, tehnoloģijās un cilvēkkapitālā. Latvija nav augstas labklājības valsts kā Zviedrija, Nīderlande, mums nav naftas urbumu kā Norvēģijā. Ja mēs strādāsim mazāk stundu tautsaimniecībā, tad mēs radīsim mazāku vērtību.
Ja saīsinās darba stundas, samazināsies atalgojums, jo uzņēmēji maksās par 32 nevis 40 darba stundām, tātad samazināsies iekasētie nodokļi, arī iemaksas sociālajā budžetā. Latvijā jau patlaban daļa iedzīvotāju meklē papildu darbu un strādā pat divās un trīs darba vietās vienlaikus, tas nozīmē, ka ienākumi ģimenēs ir nepietiekoši, algu samazināšanās radītu lielu neapmierinātību. Kā viens no argumentiem par labu darba stundu saīsināšanai tiek minēts, ka samazināsies bezdarbs, uzņēmēji varēs pieņemt jaunus darbiniekus, tad, piemēram, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera jau pašlaik regulāri ceļ trauksmi par darbaspēka trūkumu. Arī valsts pārvaldē strādājošo skaits, īpaši, to, kam jānodrošina 24 stundu dežūras, piemēram, mediķi, policisti, ugunsdzēsēji, būs būtiski jāpalielina. Kur atrast kvalificētu darbaspēku, ja jau tagad ir tik daudz vakanču? Un kā ar darbinieku trūkumu lielveikalos?
Pašlaik ir daudz profesiju, kas dod iespēju strādāt attālināti, tas ļauj darbiniekiem brīvāk plānot savu darba laiku un atpūtu.
Lai panāktu, ka darbinieks darbā “neizdeg”, ir produktīvs, labi atpūties un strādā vienā vienīgā darba vietā, manuprāt, nepieciešams pakāpeniski palielināt darba pamata algu vai motivēt ar dažādām piemaksām.”
Iniciatīva ir pāragraVēsma Kalēja, psiholoģe:
“Jebkurš darba ņēmējs būtu priecīgs par šādu ierosinājumu, ja viņam tiks saglabāta tāda pati alga, strādājot īsāku darba laiku. Bet, ko par to sacīs darba devējs, kurš nodarbina cilvēkus? Mazajiem uzņēmējiem jau tā ir problēmas nosegt izdevumus un viņiem ir grūtības nomaksāt valstij nodokļus. Uzņēmēji taču nemaksās saviem darbiniekiem par astoņām stundām, ja patiesībā viņi strādā sešas stundas.
Runājot par to, cik lietderīgi mēs katrs izmantojam savu darba laiku, ir tomēr jāpadomā par to, ka ikvienam strādājošajam ir vajadzīgs kāds atelpas brīdis, jo cilvēks nevar strādāt nepārtraukti astoņas stundas. Kāda darba veida maiņa, pauze ir nepieciešama. Bet bez šādas pauzes neiztiksim arī tad, ja būsim nodarbināti sešas stundas. Tagad daudzi strādā attālināti un uz viņiem nav strikti jāiekļaujas darba laikā, jo viņi paši plāno savu laiku. Man ir 30 stundu darba nedēļa, bet es arī par to saņemu attiecīgu atalgojumu.
Jau tagad ir gana grūti darba laikā nepieciešamības gadījumā nokļūt valsts iestādēs, ja ir jākārto kādas lietas. Ja tiks samazināts darba laiks un tas sāksies pulksten 9.00 un beigsies pulksten 15.00, strādājošajiem šī iespēja vēl saruks. Manuprāt, šī iniciatīva par darba nedēļas saīsināšanu ir spontāni pāragra.”
Dace Plaude
