Kas ir viena no pirmajām lietām, ko darām, ienākot pie kāda ciemos vai paši savās mājās? Lielākā daļa cilvēku novelk apavus un meklē vietu, kur tos novietot. Paši savās mājās to darām, lai sajustos “mājīgāk” un, protams, lai saglabātu mājās tīrību. Esot ciemiņa statusā, parasti tā ir pieklājības izrādīšana. Bet man tas ir kas vairāk – cieņa. Ar apavu novilkšanu parādu, ka man rūp šīs mājas tīrība un darbs, kas tajā ieguldīts, tādēļ, jau, ienākot pa durvīm un sasveicinoties, sāku meklēt atbilstošu vietu, kur novietot apavus. Esmu diezgan droša, ka nevienā etiķetes rokasgrāmatā nav apskatīts vai aprakstīts variants par staigāšanu zeķēs, bet uzskatu, ka tā ir cieņa pret tiem, kuru mājās ierodos.
Kādā no rakstiem lasīju cilvēku viedokļus par šo tēmu. To ir daudz un dažādi, biežāk lasāms – “neiešu jau novilkt, ja man būs vakarkleita” un tamlīdzīgi. Bet, ja padomājam katrs no sava skatu punkta – vai tu priecātos, ja tavā mājā iebristu ar dubļainiem apaviem? Ja vēl gadījumā mājās ir mazs bērns, kurš lielu daļu savu rotaļu laika pavada uz grīdas? Teikšu godīgi – man nepatiktu. Situācijās, kad viesojoties man saka: “Nē, nē, kurpes nevajag vilkt nost!”, es tik un tā tās novelku. Kādam tas šķitīs sīkums, bet man šķiet, ka katram jāsāk ar šādām niansēm. Zināms, ka ir vietas pasaulē, kur apavu novilkšana, atnākot ciemos, ir pat nepieklājīga. Bet mēs dzīvojam Latvijā, un es apavu novilkšanu ciemos pielīdzinu tādām pašām cieņas izpausmēm, kā atvērt durvis lielveikalā māmiņai, kas stumj ratus, dot priekšroku senioriem un novēlēt labu rītu sētniekam.
To var pielīdzināt arī cilvēku attiecībām, kad no laba prāta ļauj viņiem ieskatīties savā dvēselē. Bet tad viņi atnāk netīriem apaviem un sabradā tavu skaisto, pūkaino, balto paklāju. Protams, tu to sakopsi, mazgāsi, berzīsi un tīrīsi, bet, vai tas būs tas jaunais, skaistais paklājs? Tu jau neļaunosies uz saviem viesiem, bet tu nekad arī to neaizmirsīsi, jo paklājs vairs nebūs tāds, kā agrāk.
Manuprāt, tieši pēc šīm mazajām niansēm iespējams “nolasīt” cilvēku. To, kā viņš ir audzināts, to, vai viņš ciena tevi, un to, kāds viņš ir savās mājās. Esmu piedzīvojusi arī situāciju, kad cilvēks pats savu tuvinieku mājā nenovelk apavus un mierīgu sirdi iekāpj gultā. Iedomājoties vien par smiltīm gultā… zosāda uzmetas. Toreiz es noklusēju. Bet tagad man gribētos teikt – ne viss, kas atļauts, ir cieņas vērts.
