Alūksnietis un uzņēmējs Aivars Platnieks 1991. gada janvārī, tolaik būdams Bejas mežniecības strādnieku brigādes darbinieks, bija starp barikāžu dalībniekiem Rīgā. Atceroties tā laika notikumus, viņš atzīst, ka viss sākās jau agrāk – ar iesaistīšanos Latvijas Tautas frontes Alūksnes rajona nodaļā. A. Platnieks piedalījies arī Baltijas ceļā un kopā ar daudziem citiem alūksniešiem rokās sadevies posmā aiz Valmieras. Viņš uzsver – arī Baltijas ceļu caurvija liels tautu vienotības spēks, turklāt starp visām Baltijas valstīm.
Maisam gals vaļā
“Astoņdesmito gadu beigās arī Alūksnē nodibināja Tautas frontes nodaļu, iesaistījos tās aktivitātēs. Braucām arī uz tautas manifestāciju Mežaparkā 1988. gadā. Tas bija interesants laiks. Nebija ne aizliegts, ne atļauts iesaistīties Tautas frontē. Bija pat tā, ka tie, kuri sākumā to liedza, pēc tam arī atļāva. Neviens neko izdarīt vairs nevarēja, jo brīvības alku maisam gals jau bija vaļā. Kad padomju milicijas specvienība OMON sāka savas aktivitātes Rīgā, atkal Tautas fronte pulcināja latviešus.
Ļoti daudzi uzreiz pauda savu atbalstu, un visi saprata, ka uz vienu dienu neviens tur nebrauc. No Bejas mežniecības aizbraucām aptuveni 20 cilvēki. Tolaik rajonā tika veidoti saraksti ar personām, kuras dodas uz barikādēm – vēlāk gan daļa šo sarakstu pazuda, jo neviens jau nezināja, kāda būs tālākā situācija valstī,” atmiņās dalās A. Platnieks.
Viņš pauž gandarījumu, ka Tautas frontes aktivitātes attaisnojās. “Patiesībā nav vārdos izstāstāmas toreiz piedzīvotās izjūtas… Kad esi viens no tūkstošiem tautas masās, kad tiek drosmīgi izvilkti un augstu pacelti Latvijas karogi, lai gan tas bija aizliegts… Tās emocijas cilvēkiem deva spēku un bija kā dzinulis iet tālāk, darīt, neapstāties. Un apziņa, ka citi domā un grib tāpat – tu neesi viens!”.
Rīdzinieku atbalsts
A. Platnieks ar domubiedriem Rīgā, Dzirnavu ielā pie telefonu centrāles atradās četras dienas. “Pie durvīm bijām izveidojuši sargposteni, mums bija savas caurlaides un aproces, lai neieietu kāds svešs. Bija sakrauti betona bloki, atdzīta smagā tehnika, bet to bija noorganizējuši rīdzinieki. Satraucošākās bija divas naktis, kad lodes sāka svilpt, šāva arī netālu esošajā parkā. Par laimi, uz mums šauts netika,” viņš saka.
Vārdos neesot izstāstāms rīdzinieku atbalsts un sirsnība. “Tantes salasīja visus mūsu iztukšotos termosus un nesa atpakaļ ar siltu tēju. Nesa arī lielās “mutes” bļodas, kas pilnas ar saceptu gaļu, citus labumus. Visi rīdzinieki bija ļoti saliedēti, draudzīgi. Mēs, no laukiem, bijām sabraukuši Rīgā, lai viņiem palīdzētu – viņi to novērtēja,” saka A. Platnieks.
Miera pozīcija
Viņš uzskata – galvenais, ka visi barikāžu dalībnieki noturējās, lai barikāžu norise no tautas puses būtu miermīlīga. “Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns neļāva šaut pretī bruņotajiem OMON vīriem. Tās bija dziedošās barikādes, nevardarbīga pulcēšanās. Ja tiktu šauts pretī, tad gan nav zināms, kā tas beigtos…Iespējams, OMON to arī gaidīja – tad viņi arī dotu pretī un viss pasākums izvērstos krietni citādāk… Mēs ieturējām miera pozīciju. Jāatzīst, ka Interfronte un OMON bija diezgan neorganizēti – arī viņi pieļāva kļūdas, ko mēs izmantojām. Interfronte gribēja saglabāt Padomju Savienības iekārtu, krievu valodu. Piemēram, arī uz barikādēm brauca krievvalodīgie – ne toreiz, ne tagad neesmu manījis, ka pret cittautiešiem Latvijā izturētos nicinoši. Tas ir mākslīgi radīts iespaids, uzkurināts naids, ka krievvalodīgos Latvijā nicina, jo patiesībā tā nenotiek,” pārliecināts A. Platnieks.
Jāiet līdz galam
Dodoties uz barikādēm, neviens pirms tam nenojauta, kā tas viss var izvērsties, tomēr cilvēki apvienojās un brauca. “Man mājās palika dēls, kuram nebija pat desmit gadi. Biju iesaistījies Tautas frontē, tad bija jāiet līdz galam: kas būs – būs. Arī vecāki mani pat necentās atrunāt. Mums Alūksnes novadā bija daudz atbalstītāju, bet uz barikādēm Rīgā visi nebrauca. Piemēram, no Kurzemes ieradās arī kolhozu priekšsēdētāji, iestāžu vadītāji.
Tolaik, kad sākās Atmoda, vislielākais sapnis par atkal brīvu Latviju bija mūsu vecvecākiem, vecākiem, kuri bija piedzīvojuši Latvijas pirmās brīvvalsts laikus un tad padomju okupāciju, saimniecību atņemšanu, izsūtīšanu un visu pārējo. Atgūt neatkarību tieši šai paaudzei bija vislielākais gandarījums. Šodienas jaunajai paaudzei to ir grūti saprast – viņiem viss ir, vienmēr sēžas pie galda, uz kura ir ēdiens. Tagad arī Latvijas valsts karogam kā valsts simbolam nav tādas nozīmes kā toreiz, kad tas bija aizliegts,” spriež A. Platnieks.
Maisi bija jāatver agrāk
A. Platnieks piedalās barikāžu atceres pasākumos, pērn noformējis arī barikāžu dalībnieka apliecību. “Ja šodien pastāvētu tāda organizācija kā Latvijas Tautas fronte tolaik, tad, manuprāt, tā vinnētu visās vēlēšanās! Tautas frontē neviens pasakas nestāstīja. Cilvēki tai ticēja un tam, ka var tik vaļā no Padomju savienības jūga,” viņš saka.
Tagad, 2019. gadā, atver čekas maisus. A. Platnieks uzskata – mūsdienās tam vairs nav nozīmes, tas bija jādara krietni agrāk. “Es droši vien čekas maisā neesmu ne ar ko sliktu bijis, ja mani otrreiz laida izbraukt uz ārzemēm… Katrā grupā bija cilvēks, kuram par katru bija jāuzraksta viens – divi teikumi. Tie, kuri darīja, tie vairs nav čekas maisos, bet, piemēram, māksliniekiem, inteliģencei bija vajadzība braukt uz ārvalstīm, tātad par viņiem kāds uzrakstīja šos dažus teikumus. Ja tu kādam ieriebi, viņš uzrakstīja trīs teikumus, un ne tos labākos. Ja tu biji priekšnieks vai gribēji tāds būt, tad bija jābūt Komunistiskajā partijā, jāiet uz sapulcēm, kur partijas sekretārs par katru kaut ko prasīja. Vai viņš pēc tam kaut ko ierakstīja “čekas maisā” – to zina tikai viņš pats. Lielākajai daļai priekšnieku vajadzēja būt čekas maisos. Ja viņu tur nav, tātad kartotēka nav pilnīga,” domā A. Platnieks.
Nejaukt brīvību
ar ekonomiku
A. Platnieks ir pārliecināts, ka šodien Latvijā slikti nedzīvojam. Viņš uzskata, ka pēdējās latviešu bažas par brīvu un drošu Latviju tika dzēstas, iestājoties Eiropas Savienībā un NATO.
“Latvijas brīvība tika izcīnīta, bet pārējais – ekonomiskā situācija, labklājība, medicīnas aprūpe un cits – jau nu gan jāveido pašiem. Kā tas šajos neatkarības gados ir izdevies? Visādi. Neviens jau ļaunu negribēja – darīja un arī kļūdījās. Protams, gribas visu ātri un uzreiz, tomēr pamazām Latvijā daudz ko uzlabo, bet atbalsts vecajiem ļaudīm gan varēja būt lielāks. Arī Alūksnes pilsēta ik gadu attīstās un kļūst skaistāka. Šodien daudzi slavē Alūksnes novadu – par pilsētas sakārtotību, tīrību, atjaunotiem un no jauna radītiem objektiem.
Cilvēkiem jau viss ātri aizmirstas, piemēram, kā bija padomju laikā, kad veikalos trūka preču, kad Alūksnes ielas nebija caurbraucamas, bija apkures un citas problēmas. Jā, ir barikāžu dalībnieki, kuri tagad atzīst: ne par šādu Latviju 1991. gadā stāvējām uz barikādēm… Bet jāatceras, ka pēc neatkarības atgūšanas Latvijas valsts un tās iekārta tika atkal būvēta no pamatiem – viss bija jārada no jauna! Tas prasīja laiku, un pamazām viss notiek. Brīvību nevajag jaukt ar ekonomiku un labklājību. Brīvība ir izcīnīta, un tā ir paliekoša vērtība, savukārt mājai pamati ir ielikti un tagad kopīgiem spēkiem tā jābūvē uz augšu,” domā A. Platnieks.
Viss ir pašu rokās
Savs viedoklis A. Platniekam ir arī par latviešiem, kuri pēdējos padsmit gados ir izbraukuši no valsts dzīvot un strādāt ārzemēs. “Lielākoties prom devušies vienkāršā darba darītāji – cehu strādnieki, pārdevēji un citi. Ja viņiem tur “uz rokas” samaksā 1000 un vairāk eiro, bet Latvijā tikai 500 eiro, tad rēķini ir ļoti vienkārši. Viņi ir strādnieki, kuri godprātīgi paveic savu darbu, brauc atvaļinājumā uz Latviju, ceļo uz citām zemēm. Kā tu viņus Latvijā noturēsi? Šobrīd ļoti daudzi dibina jauktās ģimenes, kad kopā saiet latvieši ar cittautiešiem, dzimst kopīgi bērni. Līdz ar to zūd nacionālais un rodas “pasaules bērni”, bet līdz ar to varbūt nākotnē pazudīs arī savstarpējais tautu naids, kur tāds pastāv,” spriež A. Platnieks. Ko darīt, lai cilvēki paliktu dzīvot Latvijas reģionos? A. Platnieks domā – jāattīsta ražošana un lieli uzņēmumi, jo mikrouzņēmumi var nodrošināt darbu tikai sev.
Vai šodien arī būtu gatavs aizstāvēt savu valsti kāda apdraudējuma gadījumā? A. Platnieks viennozīmīgi atzīst, ka jā. “Cilvēkus parasti vieno kaut kāda nelaime, traģēdija – šādās situācijās cits citam biežāk palīdz. Ja tiešām būtu apdraudējums, domāju, ietu daudzi – arī tie, kuri šodien saka, ka viņiem ir vienalga, jo patiesībā daudziem nav vienalga. Gribētos, lai cilvēki pašlaik nav tik pesimistiski, tik kritiski domās pret visu, jo jāatceras, ka viss ir mūsu katra paša rokās,” saka A. Platnieks.
Līga Vīksna
