Redakcijas piezīme
Aizvadītajā gadā laikraksta “Malienas Ziņas” lasāmgabalu cienītāji aizrautīgi sekoja līdzi alūksnieša, vēstures entuziasta un laikraksta ārštata autora Aivara Puzuļa atmiņu stāstam par Puzuļu dzimtu, dzimtas ļaudīm, vietām, bērnības un jaunības dienu pārdomām un piedzīvojumiem Jaunlaicenes pusē, “Mazuļu” māju apkārtnē, tuvākos un tālākos kaimiņos. Autora sulīgā stāstnieka valoda stāsta turpinājumiem nodrošināja lielu auditoriju, tādēļ “Mazuļu” sāgu noslēgsim šogad – par prieku lasītājiem, kas tai sekoja no paša sākuma, kā arī cenšoties ieinteresēt mūsu jaunos, apvienotā laikraksta “Alūksnes un Malienas Ziņas” lasītājus.
Turpinājums. Sākums 2018. gada 20. aprīļa, 8., 15., 25. maija, 5., 12. jūnija, 31. jūlija, 3. augusta, 19. oktobra “Malienas Ziņu” numuros.
Zenta un Jūlijs
Ja Jūlei un Kārlim abi puikas ievēlās klēpī ar krietna gada starpību, tad meitiņa lika gaidīt veselus četrus gadus – līdz 1920. gada. 5. februārim. Jūlei par meitu, protams, prieks bija liels, sak, būs tak tomēr otrs sievietis mājās. Vārdu ar ielika tādu retāku – Zenta, un otru vēl klāt – Veronika. Kā jau visiem lauku bērniem, arī Zentai pirmais nopietnais darbs bija ganos iešana. Un kad paaugās, protams, arī visi citi mājas darbi, kas jau nu lauku saimniecībā nāk priekšā. Kad meitēns bija tiktāl paaudzies, ka puišiem jau ir, uz ko acis mest, izrādījās, ka viņā cieši ieskatījies kaimiņu māju puisis Jūlijs. Pēc gadiem viņi apprecēsies un būs vēl viens pāris no Puzuļu un Mazuļu dzimtām. Apsteidzot notikumus, gribu ievietot citātu no 1948. gada 6. martā Jūlija jau no Vācijas rakstītās vēstules: “Un, ja mana dvēsele būtu kā spogulis, tad tur Tu varētu lūkoties un redzētu pati sevi: gariem, gaišiem bizēs sapītiem matiem, slaidu augumiņu sarkanā kamzolī, savu ganāmpulku mājās dzenot un vakara saulei rietot, paklusi dziedot. Un Tu redzētu arī to, ka pāri mazajai upītei ir vēl kādas mājas, un to māju pagalmā stāv kāds zēns, kas nepārtraukti raugās uz šo klusi dziedošo meiteni un ilgojas būt pie viņas…”
Bet 1930. gadu beigās Zenta tiešām varēja vēl dziedāt – tad bija kaimiņos patīkams puisis, bija ballītes, danči un visādas lustes – 2. Pasaules karu, un ar to saistītos dramatiskos notikumus tad vēl neprognozēja neviens, un Zenta nepavisam.
Bet Jūlijs, būdams apveltīts ar gaišu prātu, pēc pagasta skolas beigšanas, gribēja skoloties tālāk. Arī vecāki Alvīne un Voldemārs uz to skubināja. Nevarēja tikai izšķirties – mācīties par ārstu vai mācītāju. Par tādu izvēli jau brīnums nav – lauku cilvēkam taču ārsts un mācītājs dieva vietā. Un tā 1931. gadā Jūlijs iestājās Baznīcas ģimnāzijā, Rīgā. Jāsaka gan, ka šo mācību iestādi pabeigt viņam tomēr neizdevās. Sarakste ar mājiniekiem liecina par to, ka vienīgais iemesls ir bijis mūžīgais naudas trūkums. No 1933. gada 7. oktobrī rakstītās vēstules: “…Beigās gribu lūgt no Jums mazliet naudu. Man pašlaik makā paliek 2 sant. Zābaku šņores satrūka un pletkrekls ir sadilis… Zeķes arī ir gandrīz nelietojamas.” 1934. gada 18. oktobrī atkal cita bēda: “Lūdzu esiet tik laipni un parakstiet šo lūgumu. Sadomāju rakstīt lūgumu, lai atlaiž arī internāta naudu, varbūt, ka atlaiž, par sliktu jau nebūs ja iesniegšu.”
Tā viņš sitās, visu laiku ar trūkumu cīnīdamies. Rakstīja lūgumrakstus, lai atlaiž skolas naudu, arī internāta naudu, bet vienmēr jau tā nenotika. Ko gan daudz ar naudiņām mājinieki varēja palīdzēt, ja skaidra nauda bija iegūstama, tikai pārdodot kaut ko no lauksaimniecības produktiem, bet zemīte ta’ maziņa… 1933. gada 12. septembrī Alvīne raksta dēlam uz Rīgu (saglabāšu viņas izteiksmes veidu un pareizrakstības kļūdas): ”Sveiks sirsnīgi miļotais deliņ. Esi sveicināts ar miliem sveicieniem no miļiem savējiem, un novelam tev veselību, un lai Dieviņš tev palidz izmacities, un paciest visus grūtumus ar priecigu sirdi. Delin tev gan naudas vajag ko grāmatas pirkt bet ko lai daru ka pašreiz nau ko sutit, ta deliņ miļais ei pie onkuļa un tantes un ludz lai viņi ir tik labi un lai aizdod tev naudu, kā pardošu govi tad es viniem atdošu. Un ja viņi tev nedos naudas tad raksti gan tad es lukošu dabut kaut kur.” Vēstulē minētais onkulis (kurš tas ir?) palīdzīgu roku Jūlijam ir sniedzis ne reizi vien.
Lielākā vēstuļu rakstītāja ir bijusi māte, tēvs retāk, un vēstules ļoti līdzīgas cita citai – laba vēlējumi, padomi labi uzvesties un taupīgi dzīvot, klausīt skolotājus, nestaigāt nekur apkārt (kur gan daudz aizstaigāsi bez naudas!). Protams, katrā vēstulē žēlabas par to, ka nevar aizsūtīt pietiekoši daudz naudas. Nu, katrā ziņā šī sarakste ir ļoti smaga lasāmviela, sevišķi 1934. līdz 35. gadam, kad jau bija reāli draudi par izslēgšanu no ģimnāzijas sakarā ar skolas naudas parādiem. To vecāku izmisumu un bezspēcību nabadzības priekšā es pat neņemos aprakstīt.
Nelīdzēja Alvīnes žēlabu vēstule skolas vadībai, kurā viņa apraksta ģimenes smago finansiālo stāvokli, sak, vīrs jau astoņas nedēļas slims guļ uz gultas, citi bērni vēl mazi, tie arī jāuztur, zemīte maza, ienākumi minimāli. Kā jau minēju iepriekš, no ģimnāzijas Jūliju tomēr izslēdza un izslēdza, kad, kā saka, suns jau bija pārkāpts, tik vien kā aste… Tas bija briesmīgs trieciens visiem. Ar to pašu sapnis par labu izglītību un karjeru bija izsapņots. Bet, ņemot vērā 2. Pasaules kara notikumus un pēc tā valdošās iekārtas attieksmi pret reliģiju, nekāda karjera, laikam gan, nebūtu sanākusi.
Bet vēl jau viņš ir Rīgā, vēl mācās, šad tad apciemo radus un izmet arī kādu riksi pa pilsētu – re, ko raksta 1934. gada 3. martā: ”…Tad biju saeimā kopā ar diviem mūsu studentiem. Še ielaiž personas kas uzrāda pasi, izsniedzot sevišķu ieejas karti uz sēdi. Karti izsniedz par brīvu. Saeimas zāle ir ļoti grezna zāle. Še agrāk Baltijas muižnieki noturējuši savas sapulces – landtāgus. Publikai še jāuzturas nei- trāli un nav brīv izteikt ne piekrišanu, ne arī nepiekrišanu. Tad, kad mēs bijām, sevišķi uzstājās latgaliešu deputāti ar referātiem un arī vispār sparīgāki rīkojās. Te visi deputāti resni, ar lieliem vēderiem un tikai varbūt trīs vai četri tādi vidēji. Te, neskatoties uz to, vai tas ir zemnieku savienības, vai socialdemokrātu priekšstāvis, visi nobarojušies kā lāči un staigā rokas papletuši, tieši kā pasakā ”Miera un pieticības malā”. Man briesmīgi nepatīk šie augstie kungi.”
Un tad vēl viena 1934. gada 16. maijā rakstīta vēstule. Kā jau lieliski zinām, 15. maijā Ulmanis valsti pārkārtoja pēc sava prāta. Lūk, Jūlija vērojumi un dzirdējumi: “Pagājušā naktī Rīgā izdarītas daudzas kratīšanas un apcietinātas daudzas personas, starp tiem arī sociāldemokrātu vadoņi un siseņi (bija tāda organizācija Strādnieku sports un sargs – SSS), kā arī atrastas slepenas ieroču noliktavas. Jo acīmredzot valstī rīkota slepena sacelšanās pret valdību un tādēļ valdība izsludinājusi Rīgā no 15. maija pulksten deviņiem vakarā kara stāvokli, bet visā Latvijā no 16. maija pulksten vieniem rītā kara stāvokli uz sešiem mēnešiem. Karaspēks un aizsargi visi pilnā kaujas gatavībā, līdz šim nekādas lielākas sadursmes nav notikušas, pa Rīgas ielām staigā kareivju patruļas pilnā kaujas gatavībā un uz lielāko ielu stūriem novietoti ložmetēji un patšautenes. Arī pie mums, Torņakalnā, Arkādijas parkā, nostādīts viens ložmetējs un vairākas kareivju patruļas.” Nu, lūk, tik daudz apvērsuma otrajā dienā Jūlijs varēja pastāstīt, bet kā tas viss beidzās, to jau zinām.
Mācības Baznīcas ģimnāzijā Jūlijam 1935. gadā tomēr bija jāpārtrauc, jo skolas vadība pret tādiem maksātnespējīgiem žēlastību nepazina. Lai pēc iespējas ātrāk varētu pats ko nopelnīt, iestājās Liepiņa grāmatvedības kursos. Ja ģimnāzijā bez citiem priekšmetiem bija mācījies arī grieķu un latīņu valodas, tad tagad jāapgūst bija grāmatvedība, stenogrāfija un mašīnrakstīšana. Pēc kursu sekmīgas pabeigšanas darbu izdevās dabūt Tukuma apriņķa Milzkalnes pagastā par rakstveža palīgu. Drīz vien un sekoja dienests Latvijas armijā, Daugavpils cietoksnī.
Bet nu gan laiks atgriezties pie viņa iecerētās draudzenes Zentas. Kad Jūlijs atgriezās no dienesta, Zenta bija jau liela jaunkundze – astoņpadsmit gadi. Ar vēstulītēm viņi bija mainījušies jau vairākus gadus iepriekš, un pie izdevības arī satikušies, viens otru pietiekoši iepazinuši, lai attiecības kļūtu pavisam nopietnas. Pēc dienesta Jūlijs Mazuļos gan neatgriezās, jo doma dibināt ģimeni prasīja finansiālu nodrošinājumu. Darbs atradās Alūksnē, Odinska tirgotavā, kur strādājis no 1938. gada 1. aprīļa līdz tā paša gada 30. novembrim. 1938. gada 4. decembrī Zentai rakstītajā vēstulē šādas rindas: “Nu jau ir pagājusi vesela nedēļa, kamēr redzēju Tevi, mīlulīti. Jā, daudz kas šinī nedēļā ir pārdzīvots, daudz kas jauns un nepazīts ir tagad kļuvis pazīstams. Es nezinu, kas manī ir par nemiera garu, kas mani dzen. Te es strādāju veikalā, te tagad esmu jau viens no cietuma uzraugiem un varbūt drīz būšu jaunākais policijas kārtībnieks.”
Ka šai darba vietas maiņai viņa un viņa tuvo dzīvē drīz būs tik dramatiskas sekas, to vēl nenojauta neviens. Bet pašlaik vēl viss ir kārtībā, stabila alga, dzīvoklis un var savu Zentu droši precēt nost. To arī 1940. gada 7. jūlijā viņš izdara, bet 1941. gada 24. martā steidz mājiniekiem paziņot prieka vēsti: “Nu mēs esam jau trīs. Esmu kļuvis jau tēvs. 1941. gada 22. martā pulksten 21.30 piedzima meita Melita.”
Faktiski gan viņi gaidījuši dēlu, jo tāda bijusi daktera Tūtera prognoze, un tādēļ arī meitēnam par mānīšanos tāds vārds iedots. Otra meita Māra šo pasaulīti ierauga trīs gadus vēlāk, un nu jau Zentai darba pilnas rokas. Viņa gan vienād teikusi – kas ta’ tur – moza bārna soudiņi jau koa mediņš. Bet vairāk gan dzīvojusi pie savas mātes Puzuļos. Jūlijs arī vācu laikā, sev par nelaimi, nostaigājis cietuma uzrauga formā un, vāciešiem mūkot projām, devies tiem līdzi. Protams, gribējis jau lai Zenta ar meitenēm arī brauc līdz, bet Jūle neparko nelaidusi – kur ta’ skrīsi pa pasauli ar mozīm bārnīm. Un tā arī Mazuļos uz mazās upītes tiltiņa atvadījušies, lai nekad vairs nesatiktos. Kā būtu, ja būtu, to nezina neviens. Jūlijs atlikušo dzīvi nodzīvoja Vācijā, nepārtraukti ilgodamies pēc Latvijas un savējiem. Jau 1933. gada vēstulē no Rīgas ieskanas ilgas pēc mājām šādos vārdos: “Ja ilgāku laiku esmu projām no mājām un no Jums mani mīļie savējie, tad atkal sirdī iezogas ilgas pēc dzimtenes sētas, pēc mīļiem savējiem. Gribas kaut ātrāk pienāktu tā diena un stunda, kad varētu atkal vēja spārniem doties uz laukiem, uz dzimteni, uz mīļo tēva sētu.” Un tādi teksti ir daudzās vēstulēs, it kā jau laikus būtu sev ieprogrammējis, ka šī ilgošanās nebeigsies nekad. Bet tad jau pat visļaunākos visļaunākajos murgos vēl nerādījās, ka tiešām kādreiz būs no mājām jābrauc projām.
Tā viņi bija spiesti tālāk dzīvot šķirti, kā jau tūkstošiem kara laikā izšķirtu ģimeņu. Bet Zentai kara beigās bija tikai 25 gadi, Jūlijam – 32, jauni cilvēki taču, un pamazām sirsnīgā un mīļā sarakste palika vēsāka un vēsāka, sevišķi, kad zuda cerības bez bailēm no padomju režīma atgriezties Latvijā. Un var cilvēciski saprast gan vienu, gan otru, jo cik tad ilgi var mīlēt tūkstoš kilometru tālumā. Jūlijs Vācijā izveidoja jaunu ģimeni, Zenta arī parādā nepalika. Šeit, Latvijā, man uzradās māsīca Inta, bet Vācijā – māsīcas Barbara un Anete un brālēns Mihaels.
Patlaban šo tēmu nepadziļināšu, varbūt kādreiz vēlāk.
Turpmāk – vēl!
