Vai kādreiz aizdomājaties par savu kaimiņu, kas viņpus sētai vai durvīm dzīvo savu dzīvīti? Cik bieži no rīta pārmijat kādu vārdu un novēlat labu rītu? Jāteic, šajā steigā šīs mazās ikdienišķās sarunas piemirstas, bet ne Apē, jo Smilšu ielā jau sesto gadu tiek svinēti Smilšu ielas svētki, kurus organizē paši iedzīvotāji sev par prieku.
Smilšu ielas svētku aizsācējs Dzintars Raibekazs stāsta, ka viss sācies tālajos astoņdesmitajos gados, kad Smilšu ielā uzceltas pirmās desmit mājas. “Kad šī iela dzima, uz tās bija desmit mājas un desmit ģimenes ar aptuveni 23 pirmsskolas un skolas vecuma bērniem. Protams, tie, kas pirmie šeit atnāca, jau vairs nesatiekas, jo paaudzes mainās. Visi kļūst svešāki un attālāki. Gājām viens otram garām un nerunājām, bet man un vēl dažiem domu biedriem radās ideja par to, ka nepieciešams sanākt kopā, iepazīties. Tā jau tas tikai tika norunāts, bet še tev… vienā dienā man zvana. Es saku – kad? Un nākamajā dienā ķērāmies pie darba. Izsūtījām pašu gatavotus ielūgumus pastkastītēs. Viesi nāca no ielas gala, ar muzikālu pavadījumu un pulcējās pie manis Smilšu ielā 3. Tā aizsākās mūsu svētku tradīcija. Katru gadu vecajā gadā ap 30. datumu sarīkojam savus Smilšu ielas svētkus,” sirsnīgi stāsta Smilšu ielas 3 iedzīvotājs Dzintars Raibekazs.
– Kādas tradīcijas piekopjat?
– Sanākot kopā, katrā mājā tiek vārīta zupa. Tas ir nama mātes vai nama tēva ziņā. Pārējie nes cienastu. Apeniete, mūzikas eksperte Sandra Oto, kas arī dzīvo uz šīs ielas, nodrošina mums muzikālo pavadījumu. Dziedam, muzicējam un jautrojamies. Ierasta tradīcija ir bluķa vilkšana. Izvelkam bluķi un visas nelabās domas sadedzinām. Ticīgie teiks – pagāni. Bet es uzskatu, ka to mūsu senči darīja jau pirms Kristus dzimšanas. Tas kurš grib savas tradīcijas, tas tajās iesaistās, tas kurš grib doties uz baznīcu, tas dodas uz baznīcu. Dāvinām arī simboliskas dāvaniņas.
– Kāda ir apmeklētība pasākumam?
– Tagad jau dažas mājas ir tukšas. Trīs mājās nedzīvo neviens un vieni mājas iemītnieki ir jaukta igauņu ģimene, viņi nelabprāt iesaistās. Katram savs. Bet par apmeklētību un atsaucību nevar sūdzēties, jo mēs visi zinām, kā tagad ir ar laiku. Tā vienkārši nav. Kāds netiek, kādam citi plāni. Parasti sapūlcējamies vairāk par desmit cilvēkiem. Ir bijis, ka sanākam ap 20 cilvēkiem, par ko liels prieks. Ir jāsanāk kopā, vismaz zini, kas dzīvo kaimiņos. Agrāk, kolhoza laikā cits citu zināja, bet tagad jau ir tādi laiki, ka esam katrs par sevi. Laiks iet un paaudzes mainās. Atnāk bērni, vismaz redzi, kādi viņi izskatās. Jo dažkārt uz ielas sveicina un tu vairs nepazīsti. Es jau parasti neprasu, kas ir tēvs, bet kas ir vecaistēvs. Laiks skrien un bērni aug!
– Jaunie arī labprāt iesaistās?
– Ja viņi šeit ir, tad labprāt iesaistās. Protams, jaunie jau nenāks uz laukiem. Mēs esam piedzimuši un uzauguši šeit. Kur tad mēs vairs skriesim pasaulē? Jaunie dosies par “baltajiem vergiem” uz Īriju un Angliju. agrāk vergus ķēra, važās iekala un veda vergot, savu labklājību uz citu tautu asinīm ceļot. tagad ir apstākļi, ka cilvēki paši brauc, viņus pat vairs nevajag tur barot, jo mūsējie atbrauc veseli, darbspējīgi, izglītoti un paši sevi pabaro.
– Ko citu ielu iedzīvotāji saka?
– Viņi tikai klačojas. Kas tad viņiem liedz šādas idejas realizēt? Man ir doma arī par vasaras svētku svinēšanu. Piemēram, balto galdautu svētki. Uzgrillēt, pasēdēt. Kopā vajag sanākt, jo šodien sabiedrība tiek šķelta. Nav jau tā, ka kādu atgrūžam, vai pulkā neņemam. Ielas galā, kur jau sākas Stacijas iela, arī kaimiņi atnāk pasēdēt, parunāt. Uzliekam galvu viens otram uz pleca un paraudam, cik grūti laiki pienākuši,” smej Dz. Raibekazs.
