Diāna Lozko
Ilze Lielpētere: “Tukšs trauks nevar neko iedot tālāk, būtiski ir parūpēties arī par sevi.”
Aizvadīta pēdējā to vecāku atbalsta grupas tikšanās, kuriem kāds no bērniem cieš no funkcionālajiem vai garīgās atpalicības traucējumiem, kā arī hroniskām saslimšanām, kā, piemēram, diabēts, celiākija un citām. Šādas tikšanās rīkot Alūksnē 2003. gadā biedrību “Velku biedrība” aicināja bērnu un jauniešu ar īpašām vajadzībām atbalsta centra “Saulstariņi” vadītāja Māra Podkalne. Līdz ar “Velku biedrības” darbības izbeigšanu šogad šādas tikšanās vairs nerīkos iepriekšējā formātā.
Biedrībai laiks iet pelnītā atpūtā
“Velku biedrības” valdes locekle Liāna Velka uzsver, ka vecāku atbalsta grupu uzsākšanās laikā tas bija jaunums, un šo gadu laikā izdevās veikt daudzus uzlabojumus, vairot izpratni un sniegt zināšanas. “Ticam, ka arī šī grupa turpinās savu darbu, jo esam šo gadu laikā sasnieguši ļoti daudz, bet nu mūsu biedrībai ir laiks iet pelnītā atpūtā. Dažus projektus pārņems citas biedrības, bet atbalsta grupu projekts gan vairs neturpināsies. Izbeidzam biedrības darbu, jo uzskatu, ka vietā jānāk jaunajiem un visu, ko varējām sniegt, esam jau snieguši,” teic L. Velka. Kopumā Latvijā bijušas 15 šādas vecāku atbalsta grupas, taču šobrīd tās veido arī citas biedrības un vecāki, tādēļ to ir pietiekami, un vienmēr var atrast kādu sev piemērotu grupu. Arī psiholoģe Ilze Lielpētere, kura reizi mēnesī šo gadu laikā apmeklēja Alūksni, uzsver, ka jūt izmaiņas, kuras sniegusi vecāku atbalsta grupa. “No tā, ka vecāki sākumā nāca sūdzēties, cik viss ir slikti, tagad viņiem ir rīki, kā rīkoties konstruktīvāk, kā panākt izmaiņas, kā parūpēties par saviem bērniem un, pats svarīgākais, arī par sevi,” teic psiholoģe. Viņa uzsver, ka sabiedrībā ir jāmainās domāšanai par to, ka tad, ja vecāki veltī laiku arī sev, viņi ir egoistiski, jo uzskata, ka viss laiks būtu jāveltī slimajam bērniņam. “Tukšs trauks nevar neko iedot tā-
lāk. Ir būtiski arī parūpēties par sevi, kā arī ļaut bērnam pašam kļūt patstāvīgākam. Bērnos un jauniešos tas rada ticību savām spējām. Protams, mammas vēlas bērniem palīdzēt, taču nereti daudz ko izdara bērnu vietā. Tas nenāk par labu bērna pārliecībai par sevi, par to, ka viņš arī pats ko spēj,” teic I. Lielpētere.
Visi runājam vienā valodā
M. Podkalne uzsver, ka arī turpmāk meklēs risinājumus, kā šādu atbalsta grupu turpināt, jo tā ir kopāsanākšana, kur vecāki var rast atbalstu un sapratni. Bērniņa ar īpašām vajadzībām mamma Ivita Krevica, kura grupu apmeklēt sāka pirms gada, uzsver, ka ļoti vēlas, lai tikšanās līdz ar “Velku biedrības” darba beigšanu neapstātos. “Šīs tikšanās sniedz atbalstu, un cilvēki šeit cits citu saprot. Es stāstu par savām problēmām, un cilvēki jau māj ar galvu, jo viņi zina, par ko runāju. Cilvēki, kuriem nav bērnu ar īpašām vajadzībām, līdz galam šādu situāciju nevar izprast. Šajā vecāku atbalsta grupā mēs visi runājam “vienā valodā”,” teic I. Krevica.
M. Podkalne izsaka pateicību “Velku biedrībai”, atbalstītājiem un psiholoģei I. Lielpēterei, kā arī ikvienam no vecākiem un padoma devējam. Īpašs paldies arī Alūksnes novada Sabiedrības centra vadībai par to, ka vairāku gadu garumā vecāku atbalsta grupas tikšanās šeit varēja notikt.
Reklāma