„Jāni, es Tevi mīlu! Kad tagad ilgāku laiku bijām kopā, atbraucot mājās, manīju, cik ļoti Tevis pietrūkst. Tas ir sāpīgi, ka Tu mani vairs negribi, kad pateicu, ka no Tevis gaidu bērniņu. Tas ir ļoti sāpīgi, bet varbūt arī labi, ka mēs vairs nesatiksimies. Gaidot autobusu, es Tevi redzēju iznākam no kluba kopā ar kādu sievieti. Bija grūti aizbraukt, jo kopā bija pavadīti skaisti mirkļi. Tu pārmeti manu nepilngadību, bet iepazīstoties taču to zināji. Tu pārmeti, ka esmu nejūtīga un nesaprotu, kas Tev draud par mazgadīgās pavešanu. Es to ļoti labi saprotu, taču bērnu es nedzemdēšu un gan jau slimnīcā nokārtos visu, kas kārtojams. Braukšu projām, Tavā ceļā vairs nestāšos. Skumji būs šķirties no bērna, bet vēl skumjāk, ka tēvs negrib par viņu nekā dzirdēt. Tu jau man nezvanīsi, jo pats liki braukt projām. Kāpēc tik ļauni ar mani runāji ballē, par ko tā? Skumji! Labāk nebūtu ar Tevi satikusies. Man gribas kliegt par savām jūtām, pat skaļi, lai Tu dzirdi! Tas ir traki, tā nedrīkst. Varbūt Tu tomēr apdomāsies un mēs vēl tiksimies. Labāk tomēr ne! Jāni, šitā mana domiņa ir jāaizmirst, jo jauna tikšanās būtu tikai tēlošana. Paliec sveiks!
Irīda Jelgavā”
Kopš tā laika bija pagājuši gari gadi. Irīda kādā mazpilsētā bija veikusi abortu, un, tā kā viņa jau sākumā bija domājusi bērnu nedzemdēt, jo bija nepilngadīga, tad slimnīcā abortu arī izdarīja. Nokārtojusi formalitātes, viņa uz visiem laikiem atstāja slimnīcu un, sajutusi sevī jaunus spēkus, aizbrauca uz savu pusi pie mātes. Par laimi, māte nekā nebija jautājusi un mudināja meitu atsākt mācības. Irīda paklausīja.
Bija jau vēla pēcpusdiena, kad Irīda atgriezās no darba. Viņa strādāja aptiekā par farmaceiti, ģimeni tā arī nebija laimējies nodibināt. Viņa baidījās no jaunām attiecībām. Bija jau draugi, pat vairāki, bet tikai caurgājēji – tā Irīda tos ironiski dēvēja.
– Irīda, kur tu tik steidzīga, ārā tik jauks laiks, bet tu skrien, it kā lietus nāktu virsū, – uzrunāja pienākusī draudzene.
– Tāpat vien, aizdomājos, – atsmēja uzrunātā. – Zini, Valija, ar gadiem jau cilvēks paliek sapņaināks, nāk prātā jaunība.
– Nu, nu, Gunārs zvanīja vai? Solījās atbraukt? – tincināja draudzene.
– Kur nu! Ņemas pa saviem mežiem, tēva mājas grib atjaunot. Bez naudas nekas nesanāk, tagad grib pārdot kokus, esot gruntīgs pircējs, – attrauca Irīda.
Pat labākajai draudzenei viņa baidījās atklāt, ka viņai augtu meitiņa. Tieši šodien būtu viņas dzimšanas diena – jau divdesmit piektā… Jānis tā arī bija aizgājis, un nekad viņi nebija tikušies. Irīda negribēja Valijai sacīt, ka aptiekā reiz bija ienākusi jauna sieviete, pret kuru viņa bija sajutusi kaut ko īpašu, ļoti mīļu. Pat sev negribējās atzīties, ka meklējusi vaibstos savu bērnu. Viņa jau zināja, ko teiktu draudzene – ka par ilgu dzīvo viena un aptiekas gaiss vedina uz parādībām.
– Jūti, kā smaržo jasmīni! Ejam pastaigāties uz parku, tādu bēdīgu mājās negribu laist, – neatlaidās Valija.
Irīda paklausīgi sekoja. Abas sievietes aizgāja pa kluso aleju. Valija strādāja par medicīnas māsu, un arī viņai gribējās ieelpot vasarīgo gaisu un parunāties ar draudzeni, kura pēdējā laikā bija kļuvusi bālāka un klusāka. Viņa to saprata pa savam – ar pavasara nogurumu, slodzi darbā un drauga Gunāra ilgstošo prombūtni.
Tikmēr kādā citā kaimiņu pilsētā jauna sieviete, vārdā Marika, brauca ar autobusu no darba uz māju. Pēc nakts maiņas dzemdību nodaļā nāca miegs un viņa iesnaudās. Tad nāca trieciens, viņa atmodās tikai Rīgā. Pēc aculiecinieku stāstītā, autobuss bija sadūries ar pretimbraucošo smago fūri – tieši līkumā bija notikusi avārija. Ārsts bija teicis, ka viņa dzimusi laimes krekliņā, jo blakussēdētājs tā arī palika mūžīgajā miegā.
– Kā jūtamies šodien? – laipni apvaicājās ārstējošais ārsts.
Viņam patika pacietīgā slimniece. Gan jau sāpēja, bet atbilde bija viena: „Labi!”
Patiesībā Marika iekšēji raudāja, jo tieši viņas divdesmit piektajā dzimšanas dienā notika nelaime. Mājās gaidīja Visvaldis – viņi bija nesen apprecējušies. Tuvāko draugu, māsas un vecāku lokā bija domāta jubilejas atzīmēšana. Marika jutās tik vārga, ka viņai vēl nevienu klāt nelaida. Tiesa, Visvaldis bija iesūtījis rozes, zvanīja. Draudzenes, abu vecāki, darbabiedri un visi saņēma vienu atbildi: „Diemžēl pagaidām bez izmaiņām. Nē, apciemot vēl nevar.” „Ja būs kādi jaunumi, noteikti pateiksim. Būs dzīvotāja, protams, ka dzīvos. Kāpēc sliktas domas pieļaujat?” skanēja atbilde no māsu istabas.
Šodien dakteris Liepa ilgāk pakavējās pie gultas, pētīja rentgena uzņēmumus, asins analīzes, kaut ko pie sevis pārlika, līdz beidzot ierunājās:
– Marika, jūs esat daudz asiņu zaudējusi, nepieciešama operācija. Bet pirms tam vajadzētu donora asinis, citādi operāciju nevar taisīt. Jums bieži zvana. Es pateikšu māsām, lai pasaka, kāda ir situācija. Būs labi, vēl ilgi citiem palīdzēsiet, – uzmundrinoši runāja dakteris.
Tie nebija tikai parasti vārdi, viņš pats ticēja labam gala iznākumam.
Nākamās dienas Irīdai pagāja samērā mierīgi, jo dažas dienas ciemos bija atbraucis Gunārs un izkliedēja viņas dīvaino nemieru. Tas bija pārņēmis Irīdu tik tālu, ka viņa vairs nesaprata, kas notiek. Prātā nāca tikai meitiņa slimnīcā, kurai nebija lemts piedzimt… Jānis, kurš, gadiem ejot, no sirds bija beidzot aizgājis, tagad sapnī bija atnācis – ļoti nesimpātisks, ka viņa satrūkusies pamodās. Nākamajā dienā aptiekā ienāca paziņa Alda un ieteica aiziet Irīdai pie ārsta, jo viņa izskatoties nevesela. Vēl piebilda, ka apkārtnē jau tā pietiekot nelaimes.
– Kādas nelaimes? – pārjautāja Irīda.
– Vai tad neklausījies „Panorāmu”? – mutīgā sieva jautāja. – Tie dzērājšoferi sodāmi uz mūžu. Padomā tikai, trakā ātrumā drāžas ar fūri, uzdrāžas virsū autobusam. Viena jauna sieviete aizrauta ar „ātrajiem” uz Rīgu. Viņas blakussēdētājs uz vietas pagalam, vēl ir pāris cietušie. Autobuss riktīgi sabuktēts, šoferis ticis cauri ar zilumiem. Tādus jau pats velns neņem. Šausmas taisni! „Vakara Ziņās” par to bija rakstīts. Garām ejot, paņemšu kioskā un iemetīšu tavā pastkastītē, tad jau pati izlasīsi. Brauc ārā no mājas – nezini, kur galu sagaidīsi, – nevarēja nomierināties Alda.
Labi zinādama viņas runas plūdus, Marika pacietīgi noklausījās. Tomēr augumam pārskrēja trīsas. Ne jau pirmo reizi notiek sadursmes, cieš un pat bojā iet cilvēki, bet šoreiz Irīda to uztvēra gandrīz vai ar izmisumu un nevarēja sagaidīt darba beigas. Stundas vilkās kā bruņrupuči, līdz beidzot varēja atviegloti uzelpot. Gandrīz skriešus viņa izskrēja uz ielas un, nepalēninot tempu, tuvojās mājai. Pastkastītē jau gaidīja Aldas iemestā avīze. Viņa atslēdza durvis. Par laimi, Gunāra nebija. Nevērīgi nometusi somu turpat uz grīdas, Irīda steidzīgi lasīja ziņas: „Vakar uz N ceļa līkuma notika sadursme, to izraisīja alkohola reibumā šoferis Jānis B.” Tālāk Irīda nelasīja. Viņai noreiba galva. Tā nebija sakritība, tas noteikti bija viņas bērna tēvs Jānis Balva. Tagad tikai jāizpēta tuvāk par cietušo jaunieti. Irīda cerēja to uzzināt no Valijas. Viņa taču strādāja slimnīcā, un tādas lietas tur visvairāk pārrunā. Viņa nespēja izskaidrot pēkšņo sirds vājumu, tik ļoti viņai sāpēja nepazīstamās jaunās sievietes nelaime. Mazliet atguvusies un uzģērbusi mājas halātu, Irīda piezvanīja Valijai.
Marika pie ārsta vārdiem mazliet sarāvās – ne jau operācija biedēja, bet asinsdonoru nepieciešamība. Viņa labi apzinājās, ka dabūt asinis nav tik viegli. Dakteris Liepa ievēroja šo nemanāmo kustību un saprata, par ko slimniece domā.
– Par asinsdonoriem kreņķus malā! Vīrs jau zvanīja, mamma un vīramāte, tāpat māsa – rīt būs klāt kā likts. Arī draudzenes un darbabiedri zvana bez mitas. Asiņu pietiks. Skatos, ka parīt jau operēsim, bet nu gan atpūtu!
„Viegli teikt, bet ne izdarīt,” Marika saīgusi domāja. Kāds miers te varēja būt? Visvaldis būs no prāta izgājis, tā viņu sargāja, bet tagad slimnīcā viņa vienīgā, stiprā Marika! Asinsdonors no viņa nesanāks, jo ir izslimojis dzelteno kaiti. Tas būs viņam liels trieciens. Vienīgi, ja asinsgrupa nederēs… „Gan jau būs labi. Kas to zina, ko šoferis dara?” viņai ienāca prātā. Acīmredzot bijusi liela avārija, ja dakteris teica, ka viņai laimējies. Visvalža atnestās rozes bija atvērušās – tā bija laba zīme. Ar laimīgām acīm Marika noglāstīja ziedlapiņas.
Turpmāk – vēl!
— Ieva Pētersone
